“Imanta Kalniņa mūzika ir viens no manas dzīves lielākajiem stūrakmeņiem. Daudzējādā ziņā ļoti izaicinoša, bet patiesi nepieciešama. Ar laiku tā kļuvusi par tādu, bez kuras nespēju sevi iedomāties,” saka Aivars Gudrais.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Spilgti atceros gadījumu no skolas laikiem. Toreiz kopā ar klasesbiedriem braucām Siguldas trošu vagoniņā, un tas negaidīti apstājās. Viss pēkšņi kļuva kluss, un radās tāda dīvaina sajūta, it kā mēs paši būtu pie tā vainīgi. Mēs bijām tikai puikas, vairāk jokojāmies un dauzījāmies, bet tajā brīdī, kad vagoniņš apstājās, sajūta nebija diez ko omulīga. Īsti neatceros, kā tas notika, bet šķiet, ka tieši mēs ar savu uzvedību to izprovocējām.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem jūsu dzīvē?
Protams, bērnu piedzimšana! Man ir divi bērni. Es stāvēju pie Dzemdību nama logiem un skatījos no ārpuses, bet iekšā nelaida. Tajā laikā tēvi dzemdībās nepiedalījās. Godīgi sakot, arī tagad neesmu pārliecināts, ka gribētu būt klāt pašā procesā. Kad pirmo reizi bērnu iedeva rokās, sajūta bija ļoti trausla, pat mazliet bailīga. Ne jau tāpēc, ka negribētu, bet tādēļ, ka saproti, cik dārgs un neaizsargāts ir tas mazais cilvēks un cik liela atbildība tev pēkšņi uzlikta.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Mani iedvesmo pati mūzika. Esmu izvēlējies darīt to, kas man patīk, līdz ar to īsti pat nav vajadzīgs īpašs ārējs stimuls. Jāatzīst gan – pēdējā laikā mūziku klausos mazāk. Varbūt tāpēc, ka tās kļuvis tik daudz un brīžiem grūti saprast, kas ir patiešām labs. Tagad ar visām tehnoloģijām un mākslīgo intelektu var uztaisīt brīnumu lietas. Tas viss mazliet maina uztveri. Savukārt es vienmēr esmu spēlējis pēc savas sirds balss.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Kādreiz ļoti patika komandu sports – futbols, hokejs –, bet gadi iet, un tagad vairāk pievēršos mierīgākām lietām – braucu ar riteni un peldu. Tie man šobrīd ir galvenie fiziski aktīvie ieradumi. Ikdienā peldu baseinā, bet vasarā arī dabā, citos ūdeņos. Dzīvojot Carnikavā, Gauja ir pavisam tuvu, kādus simts metrus no mājas, bet tur es vairāk tikai apmērcējos, jo upe ir viltīga, katru gadu mainās, tāpēc biežāk izvēlos ezerus – tur peldēties drošāk.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Agrāk smēķēšana, bet to esmu atmetis. Kā tas izdevās – pat īsti nezinu, viss notika dabiski, pats no sevis. Protams, ja ir kāds lielāks koncerts vai pasākums, gadās uzpīpēt pa kādai cigaretei, bet es to neuzskatu par smēķēšanu. Tas ir sīkums. Galvenais, ka ikdienā pie tā vairs neatgriežos.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Nedari sliktu citiem, tad tev būs labi. Apmēram tā arī Baznīca saka, un tai ir taisnība. Dzīvē viss atgriežas, gluži kā bumerangs. Varbūt ne uzreiz, ne rīt, bet nāk atpakaļ. Tāpēc jādzīvo tā, lai vairotu labo.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Ir ļoti daudz labu grāmatu un filmu, tāpēc vienu izcelt ir grūti. No filmām es ieteiktu “Krustceles” – tā ir par ģitāristiem, man personīgi ļoti tuva. Ar grāmatām pēdējos gados esmu mazliet atslābis, bet jaunībā daudz lasīju un arī pārlasīju klasiku – piemēram, Dimā “Trīs musketierus”.
Kādu mūziku klausāties?
Labu, dažādu mūziku. Man kādreiz ļoti patika saksofonists Raimonds Raubiško. Viņš bija izcils mūziķis, un es piekrītu arī viņa teiktajam: nav sliktas mūzikas, ir slikti izpildītāji. Var būt labs šlāgeris, var būt labs džezs – katram stilam ir sava vieta un savs laiks.
Jūsu spontānākais, nepraktiskākais pirkums?
Gan veikalā, gan internetā reizēm gadās nopirkt ko nevajadzīgu. Parasti, par laimi, par nelielām summām. Tūkstošus neesmu zaudējis. Bet arī šie mazie atgadījumi ir tādas atsevišķas muļķīgas epizodes, no kurām cilvēks ar laiku kaut ko arī iemācās – tostarp to, kā no tām izvairīties.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Man ir bijuši dažādi laiki, kas šķituši īpaši. Pagājušā gadsimta astoņdesmitie bija mans labākais laiks kopā ar grupām “Zodiaks”, “Turaidas Roze”, “Sīpoli”. Ja varētu to visu sapulcināt… bet diemžēl tas vairs nav iespējams. Taču kopumā, jāteic, arī tagad nav slikti. Katram laikam ir savs šarms.
