Ināra, pensionāre

Nora Ikstena dzīvoja man kaimiņos. Mēs vienmēr sasveicinājāmies, satiekoties pastaigās ar suņiem uz dambja. Es gāju ar savu Dorīti, viņa – ar Pērkonu. Ļoti mīļš cilvēks, empātiska, arī ļoti emocionāla, ar traģisku likteni. Tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti šajā pasaulē – viņi visu uztver ļoti sāpīgi un personiski. Bet māksliniekiem jau laikam jābūt ar tādiem atkailinātiem nerviem, lai varētu kaut ko uzrakstīt.

Esmu lasījusi gandrīz visus viņas darbus, mīļākais man ir “Dzīves svinēšana”. Tajā ir gan smeldze, gan humors. Izlasīju arī “Mātes pienu”, Čehova Rīgas Krievu teātrī redzēju romāna uzvedumu un arī filmu noskatījos. Bet grāmata ir grāmata – dziļāka, personiskāka, ar zemtekstiem. Šaubos, vai Nora gribētu sev kādu īpašu piemiņas vietu Ikšķilē, manuprāt, viņa nebija ārišķīga. Bet jauki, ka bibliotēkā atvērta viņas vārdā nosaukta lasītava, šonedēļ plānoju tur ieiet.

Evita, mājsaimniece

Zinu, ka Nora Ikstena ir rakstniece, un lasīju, ka Ikšķiles bibliotēkā atklāta viņai veltīta lasītava. Ilgus gadus esmu dzīvojusi ārzemēs, daudz laika veltījusi ģimenei un bērniem, tāpēc literatūrai nav sanācis īpaši pievērsties. Taču, sasniedzot 40 gadu vecumu, radās vēlēšanās vairāk laika atvēlēt arī sev, tostarp grāmatu lasīšanai. Šobrīd esmu aizrāvusies ar Frīdas Makfadenas romānu “Mājkalpotāja”. Tam ir ļoti interesants sižets. Grāmatu lasīšana rosina iztēli.

Māris, traktorists

Noras Ikstenas grāmatas neesmu lasījis, bet viņa dzīvoja netālu kaimiņos. Nora bija vienkārša, sirsnīga, nekad neizturējās augstprātīgi. Viņa ļoti rūpējās par savu vecmāmiņu. Atceros, kā vecmāmiņa sēdēja pagalmā, bet Nora turpat rosījās. Viņai ļoti patika puķes – dārzeņus neaudzēja, toties pagalms vienmēr bija ziedu pilns. Mīlēja arī dzīvniekus, viņai bija suns. Reizēm satikāmies kādos pilsētas pasākumos. Norai bija savs draugu pulks, bieži viesojās viņas mājās. Arī Jāņus kopā ar draugiem svinēja pagalmā. Manuprāt, Ikšķilē Ikstenai varētu uzstādīt piemiņas skulptūru, piemēram, Simtgades parkā. Tur viņas dzimšanas dienā varētu rīkot piemiņas pasākumus.

Uģis, darba aizsardzības speciālists

Ar Noru Ikstenu mācījāmies vienā skolā – Ikšķiles astoņgadīgajā –, taču no skolas laikiem viņu neatceros. Viņas klasē mācījās un par tuvu draudzeni kļuva Laila Ilze Purmaliete. Atmiņā palikusi kāda nejauša sastapšanās Dziesmu svētku laikā. Braucām vienā trolejbusā, tas strauji sabremzēja, un Nora, tērpusies tautastērpā, nejauši uzgāzās man virsū. Manuprāt, Ikstena ir viena no izcilākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm. Esmu lasījis viņas grāmatu “Jona”, savukārt sieva noskatījās filmu “Mātes piens” un atzina, ka tā ir emocionāli smaga. Rakstnieces dzīvē nav trūcis pārdzīvojumu. Kaut kur lasīju atziņu, ka tikai ievainotās gliemežnīcās izaug pērles. Man šķiet, tā attiecināma arī uz Ikstenu. Viņas darbi runās par viņu tik ilgi, kamēr tos lasīs.