– Iemīlējos latviešu puisī. Kā viņš mani pirms 50 gadiem atveda uz šejieni, tā arī esmu palikusi. Esmu no tām pastāvīgajām sievietēm. Neko daudz nemainu. Varu tikai kaut ko uzlabot, piemēram, ērtības sev, bet pamatlietas, pamatvērtības man ir nemainīgas. Man ir tāds teiciens: no laba labāku nemeklē! Visur šķiet labāk – tur, kur mūsu nav. Es vienmēr saku – novērtē to, kas tev ir, un novērtē cilvēkus, kuri ir tev blakus. Visu var mainīt, visu var izdarīt, bet cilvēku atgriezt atpakaļ nevar, – uzsver Larisa. – Tāpēc arī ziedi ir jādod tad, kad vari, tad, kad cilvēks ir dzīvs. Ar ko dzimšanas diena atšķiras no bērēm? Tikai ar to, ka dzimšanas dienā vēl vari pateikt labus vārdus cilvēkam pašam.
Larisas dzimtene ir Krievija. Tur viņa pabeidza universitāti un kļuva par inženieri matemātiķi-programmisti. Uzsākot darba gaitas rūpnīcā, viņa tika nosūtīta uz mācībām Rīgā. Uzplauka mīlestība, un viņa palika uz dzīvi šeit.
– Man ir tāds viedoklis – valoda jāmācās aiz cieņas. Ja es dzīvoju šajā vidē, man tā ir jāsaprot.
Es neesmu spītīga. Liels palīgs valodas apguvē bija laikraksts “Stars”. Lasīju grāmatas, arī pasakas bērniem. Sākumā viss ir labi, bet, kad sāku meklēt un piedomāt pie garumzīmēm, tad bērni teica, ka ir drausmīgi. Es arī runāju nepareizi. Daži cilvēki man aizrādīja, un es par to biju pateicīga. Viņi mani laboja, un es to ņēmu vērā. Es neteiktu, ka man ir īpaša muzikālā dzirde, bet es jūtu, ja kaut ko pasaku nepareizi. Tad atnāku mājās un sāku skatīties, kā tad ir pareizi. Sameklēju un iegaumēju, – pastāsta Larisa.
– Man ir matemātiska domāšana. Iegūtā profesija attīstīja loģisko domāšanu. Ja kaut ko izdaru un man kaut kur aizķeras doma, ka īsti pareizi nav, tad es loģiski domāju, analizēju un turpmāk cenšos to labot. Protams, valodas apguvē ļoti palīdzēja arī darbs kolhozā. Sākumā man bija pavisam vienkāršs amats – komendante. Bet diezgan ātri izsitu ceļu uz vadošiem darbiem. Ilgi biju arodbiedrības priekšsēdētāja. Tas prasīja katru gadu gatavot atskaites sapulcēm un rakstīt ļoti garus referātus.
Lielu atbalstu to labošanā sniedza gan meitas, gan draudzene. Tad es tos lasīju visiem saviem 300 un vairāk cilvēkiem. Tā bija vērtīga pieredze. Bija posms, kad kolhozā piedāvāja darbu par lopu iepirkšanas speciālisti. Paralēli es darīju savu individuālo darbu, galvenā zootehniķa darbu un arī arodbiedrības darbu. Tomēr kādā brīdī sapratu, ka vairs nevaru visu pavilkt.
Jauns izaicinājums – krogs
Braucot cauri Liezērei, krustojumā redzama baznīca, un savulaik pretī tai bija arī krogs. Tieši Larisa, neko par to nezinādama, uzņēmās to vadīt.
– Krogā es nonācu ļoti vienkāršas situācijas dēļ. Tā naudiņa, ko izmaksāja kompensācijās, ļoti ātri beidzās. Vīra bizness vēl nebija īsti attīstījies – viss vēl bija tajos juku laikos.
Un bija situācija, kad nebija pat par ko maizīti nopirkt, – atminas Larisa.
– Toreiz draudzene strādāja veikalā un teica, ka priekšnieks meklē uzticamu cilvēku, lai blakus telpā atvērtu krogu. Teicu, ka es labprāt, kaut gan man absolūti nebija nekādas saprašanas, ko es darīšu. Bet ēst gatavošana man no laika gala ļoti patika. Kolhoza laikos vienmēr biju virtuvē. Kad toreiz atnācu mājās un pateicu vīram par piedāvājumu, viņš pajautāja, vai es aptveru, ko daru.
Man vispār dzīvē ir bijis tā, ka svarīgus lēmumus, kamēr Aivars bija dzīvs, mēs pieņēmām kopā. Jaunība ir jaunība. Tajā laikā nekas neliekas nesasniedzams. Es domāju – pamēģināšu. Uzņēmība bija. Un man tāda daba – jādara un jāmācās. Bija pavisam neliela telpa, kur gatavoju ēst. Un cilvēki patiešām nāca.
Kādā brīdī saimnieks nolēma paplašināt telpas. Pateicoties vietējam galdniekam, tur visu izveidoja. Beigās bija plaša zāle. Bet es joprojām biju viena, un man vajadzēja komandu.
Ikdienas apkalpošana jau bija ierasta lieta. Bet reiz nomira kādam cilvēkam tuvinieks, un bija jātaisa lielas bēres – apmēram 60 cilvēkiem. Teicu gan, ka neesmu spējīga, bet ar atbalstu viss tika izdarīts. Tad arī sākās banketi. Sākumā viss notika individuāli, bet vēlāk gribējās cilvēkiem dot arī kaut ko vairāk – kultūru. Rīkojām mūzikas vakarus, aicinājām ansambļus, aktierus.
Laiki mainījās, krogam nāca jauni saimnieki, bet Larisa tur vairs nepalika.
– Pēc liela trieciena ģimenē darbs mani izglāba. Es gandrīz gadu vispār dzīvoju tikai darbā.
Tas bija ļoti smags posms, jo viss notika pēkšņi. Ja man nebūtu darba, es nezinu, kas būtu bijis, – atzīst Larisa. – Krogam mainījās saimnieks, un pie viņa es pati vairs nepaliku. No vienas puses, man bija žēl, bet dzīve bija mainījusies. Kad iepazinos ar savu otro vīru, izrādījās, ka ēka piederēja viņam. Protams, viņš teica, ka varam veidot biznesu, bet es atrunājos, ka tad viņš mani mājās neredzēs. Es nevaru uzticēt citam savu biznesu. Ja tas ir mans, tad es pati tajā darbojos. Tā es aizgāju no turienes, un ar to mana kroga darīšana beidzās.
Pelmeņi un pankūkas – ģimenes vērtības
Ēst gatavošana ir pašsaprotama lieta, bet ne visiem tā ir iemīļota nodarbe. Larisa Veispale gan teic, ka šis darbs viņai ļoti patīk.
– Strādājot krogā, es daudz ko iemācījos no kolēģiem. Daiga bija diplomēta speciāliste pavārmākslā. Pasākumos taisījām dažādas ruletes, salātus, ēdienus, kuru receptes kaut kur bijām redzējušas vai nogaršojušas. Kaut ko pašas izdomājām, kaut ko ieviesām no citurienes. Atceros, ka mani salāti pat aizgāja līdz Vecpiebalgai, – smejas Larisa.
– Man vienmēr bijis daudz ideju, tikai bieži vien pietrūka laika tās īstenot. Piemēram, gribēju pati gatavot pelmeņus, bet tas ir roku darbs un prasa ļoti daudz laika. Klientu bija daudz, un es nevarēju vienlaikus nodrošināt visu.
Man bija arī sava soļanka. Pati to pilnveidoju, lai tā garšotu visiem. Tieši šie ēdieni tika piedāvāti arī Mājas kafejnīcu dienās, un apmeklētāji patiesi novērtēja. Patiesībā ideja par šo pasākumu vairāk nāca no meitas Katrīnas, savukārt Inese līdz pēdējam pretojās. Ļoti palīdzēja arī kaimiņi un radi. Sākumā, protams, mazliet baidījos. Veidojot ēdienkarti, domāju – ko mēs mājās ēdam, to arī liksim galdā.
Pelmeņi man nāk no bērnības.
Kad mums bija svētki, mēs taisījām pelmeņus lielā daudzumā un faktiski ēdām tikai tos. Katram pašam bija jāuztaisa 50 pelmeņi.
Mēs bijām četri bērni, mamma un tētis. Visi taisīja, arī mani brāļi un māsa. Kad viņi savu daļu bija uztaisījuši, viņi aizmuka, un mēs ar mammu turpinājām.
Taujājot, kad radās lielākā interese par ēst gatavošanu, Larisa atminas: – Manas pirmās atmiņas par ēst gatavošanu ir ļoti senas. Pirmo zupu uzvārīju apmēram piecu gadu vecumā. Tētis mammai lika meitenes mācīt jau no agras bērnības. Mamma vārīja zupu un iedeva man mazu katliņu, drīzāk lielu konservu bundžu. To, ko mamma lika savā zupā, to es liku savējā. Un tā tapa mana pirmā zupa.
Kad atbraucu uz Latviju, mamma man līdzi iedeva pavārgrāmatu. Kaut kādas zupas jau mācēju gatavot, bet karbonādes, piemēram, es toreiz nemaz nezināju. Mājās mums tādu ēdienu nebija. Mamma gan nebija liela pavāre. Viņa bija skolotāja, un es viņu visu laiku atceros pie burtnīcām. Tāpēc bērnībā sev nosolīju: skolotāja es nekad nebūšu. Dzīve tā arī izdarīja.
Vēl kāds tradicionāls ēdiens ir pankūkas ar gaļu.
– Šīs pankūkas ir iecienītas mūsu ģimenē. Tās gan gatavoju mazliet citādāk – gaļu vispirms apcepu un tad lieku pankūkā. Mans vīrs stāstīja, ka viņa mamma bērnībā taisījusi citādi – gaļu novārīja un pēc tam samala. Tādas es netaisu. Reizēm gatavoju arī pankūkas no subproduktiem – plaušām un sirds. Tad tās uzvāra un samaļ. Tomēr visiecienītākās ir tās pankūkas, kas nākušas no manas bērnības, – pārliecību pauž Larisa. – Tomēr Mājas kafejnīcu dienā nācās gatavot arī pankūkas ar biezpienu.
Jau vairākus gadus Larisa gatavo arī uzputeni.
– Savulaik to gatavoja kaimiņiene un bieži pacienāja arī mani, un tas vienkārši kusa mutē. Man tas tik ļoti garšoja, bet pati nekad nebiju gatavojusi. Pirms kādiem četriem gadiem saņēmos, palasīju un sāku gatavot. Sanāca! Vienu rudeni to taisīju atkal un atkal. Visiem garšoja, – prieku pauž Larisa.
Larisa Veispale sarunas laikā uzsvēra, ka viņa nav skopa un labprāt dalās arī savās zināšanās:
– Mājas kafejnīcu dienās noorganizēju nelielu meistarklasi pelmeņu veidošanā. Tas ir smags roku darbs.
Lai atvieglotu procesu, tagad izmantoju speciālu mīklas maisāmo iekārtu. Man vajadzēja pašai uzlabot recepti, lai mīkla derētu arī mašīnai. Izmēģināju, pielāgoju, un tagad ar rokām vairs nemīcu. Arī vārīšanai ir savi knifi. Mēs savējos likām vārošā ūdenī un maisījām, lai nesalīp. Mājas pelmeņi gatavi aptuveni piecās minūtēs.
Larisai ēst gatavošana ir sirdī. Laiku pa laikam iemācās arī ko jaunu. Piemēram, pirms vairākiem gadiem apguva maizes cepšanu un nu to vairs veikalā nepērk.
– Vēl kolhoza laikos bija liezērietes, kas pašas cepa maizīti. Reizēm arī man atnesa kādu kukulīti. Ja es tolaik zinātu, cik tas ir grūts darbs, noteikti atlīdzinātu ar vairāk nekā tikai “paldies”, – norāda Larisa. –Pirms dažiem gadiem Druvienā tika organizēta maizes cepšanas meistarklase. Piedalījos un iemācījos cept savu maizīti. Tagad tās ir trīs dažādas saldskābmaizes.
