Pērļošanai ir lieliska priekšrocība – darbojoties ne par ko citu nespēj domāt, kā vien par pērlītēm, lai nesajauktu rakstu. Ir jāskaita, jāpiedomā. Tiesa, ir špikerītis, kas noskatīts kādā no žurnāliem. Gadiem ejot, šķiet, ka šī smalkā pērļošanas māksla jau apgūta, bet tā nav, tas ir nebeidzams radošais process.
– Visi prasa, kur smeļos iedvesmu. Tā atnāk pati trešdienās, kad satiekamies pulciņā. Sievas parāda savus darbus, un man arī rodas motīvs kādam jaunam rokdarbam. Uz pulciņu eju ne jau tāpēc, lai vairumā ko saražotu, bet priekš sevis. Te jūtos labi, varu aizrauties ar savām pērlītēm. Arī adu, bet neaizraujos. Esmu izadījusi zeķītes, arī pusgarās, bet tās jau ir izdalītas. Zinot, kam adu, darbs sokas ātrāk. Interesanti, ka pērļu rotas gatavoju, bet pati neesmu no rotu valkātājām. Ja ir kāds pasākums, vien tad izvēlos kādu no saviem greznumiem. Rotas dāvinu, lai iepriecinātu tuviniekus, draudzenes, – pastāsta Gunta.
Uz jautājumu par to, kā radās interese par rokdarbiem, saņemu atbildi, ka bērnībā intereses nebija.
– Mana mamma bija liela rokdarbniece. Viņas bija trīs māsas, un visas prata adīt, šūt, tamborēt. Arī mans brālis, kurš bija sešus gadus vecāks, iemācījās adīt un adīja, bet es nedarīju neko. Agrāk skolā rokdarbu stundās vajadzēja daudz ko iemācīties, arī mājās vecmamma un tante, man palīdzot, skubināja: ”Mācies, Guntiņ, pati, tev tas viss var dzīvē noderēt.” Es esot teikusi: “Nē, man to nevajadzēs, man esat jūs,” – atmiņās dalās Gunta Erele.
Decembrī būs 47 gadi, kopš Gunta dzīvo Lazdonā. Kad 1979. gadā pārcēlusies uz dzīvi Lazdonas pagastā, uzzinājusi, ka šajā pagastā jāsaprotas ar 13 tautību pārstāvjiem.
– Nevarēju iedomāties, ka dzīves skola piespēlēs apgūt tik daudz jauna, arī interesi par rokdarbiem, – atzina nu jau par lazdonieti kļuvusī Gunta.
No lauksaimniecības līdz kultūrai
Gunta Erele par sevi pastāsta: – Esmu dzimusi Vestienā, savulaik mācījos Vējavas septiņgadīgajā skolā, pārgāju uz Vestienas astoņgadīgo skolu, bet pabeidzu Gaiziņkalna astoņgadīgo skolu. Izvēlējos apgūt agronoma izglītību Smiltenes tehnikumā, bet 3. kursā mācības tehnikumā pametu, jo biju tā samīlējusies, ka visa dzīve rādījās rozā brillēs. Vēlāk, mācoties neklātienē, agronoma specialitāti ieguvu Bulduros. Arī nedaudz pastrādāju savā profesijā, toreizējā zvērsaimniecībā Lazdonā vajadzēja agronomu. Vīrs Kārlis strādāja par šoferi. Izaudzināts dēls Mareks, viņa ģimene dzīvo Madonā.
Gunta atceras, ka jaunībā patika dziedāt, dancot, spēlēt teātri, iesaistīties pašdarbības kolektīvos. – 1986. gadā, kad toreizējais tautas nama vadītājs Uldis Dulbe pārcēlās uz Kusu, man kā aktīvai pašdarbniecei piedāvāja stāties viņa vietā. Kultūras darbā savulaik bija strādājusi arī mamma, tāpēc piekritu. Kad pašai bija jāveic šis darbs, pamazām aptvēru, ko tas nozīmē, pieļāvu arī kļūdas. Palīdzēja Skaidrīte Strade, Degumnieku abas Dzintras – Dzintra Šuma un Dzintra Ķevere, kam bija liela pieredze. Tolaik bija jāizpilda arī pasākumu plāns, jāpiesaista apmeklētāji, jāveicina pašdarbība.
Kad Lazdonas tautas nams tika pārcelts uz pagastmāju, bijām visi zem viena jumta. Tolaik te atradās bērnudārzs “Zvaniņš”, svētkos kultūras programmu kuplināja toreizējās Lazdonas pamatskolas skolēnu kolektīvi. Toreiz darbojās teātra pulciņš, vokālais ansamblis, deju pulciņš, jauniešu pulciņš, vokāli instrumentālais ansamblis, notika diskotēkas. Taču visvairāk atmiņā palikušas balles ar dzīvo mūziku, kad pāri dejoja fokstrotu, sacentās, kurš ilgāk nodejos tvistu.
Liek stūrakmeni rokdarbu pulciņam
Guntai Erelei kā kultūras darba organizatorei radās uzdrīkstēšanās pirms 21 gada Lazdonā veidot rokdarbu pulciņu. Tas joprojām ir kā magnēts saturīgai brīvā laika pavadīšanai, jaunu prasmju apguvei.
– Reiz vienā izstādē Madonā sastapu tautas daiļamata meistari Vandu Podiņu un uzaicināju viņu, lai atbrauc pie mums, parāda savus skaistos tamborējumus. Toreizējai Lazdonas pagasta padomes priekšsēdētājai Ligitai Vītoliņai rosināju, ka varētu arī Lazdonā izveidot rokdarbu pulciņu. Viņa atnāca, aplūkoja darbus, pārrunāja ar Vandu Podiņu, vai varētu Lazdonā mācīt rokdarbu prasmes. Vandai brīva bija trešdiena, kad varēja pie mums Lazdonā ierasties, un no tā laika mēs tiekamies trešdienās.
No sākuma bijām tikai trīs – es, Vanda un Ligita, bet piebiedrojās Lazdonas pamatskolas skolēni, kas mācījās adīt, tamborēt. Vienā reizē Anastasija atnesa žurnālu, kur bija apraksts par pērlīšu rotu gatavošanu. Tieši meitenes gribēja pamēģināt savērt pērlītes. Bija vajadzīga pacietība, bet atceros, kā aizrāvāmies un darbojāmies līdz vakaram.
Ja kādreiz teicu, ka nekad rokdarbus man nevajadzēs, arī sāku vērt pērlītes. Nodarbojos ar tik smalku lietu, par ko kādreiz pat iedomāties nevarēju. Bija liels prieks, kad tapa pirmā kaklarota, kas tagad liekas pavisam parasta. Pamazām pērlīšu rotu gatavošana piesaistīja tik daudz interesentu, ka jau mūsu telpā bija par maz vietas. Uz Lazdonas rokdarbu pulciņu “Rota” brauca mācīties rokdarbus no Jaungulbenes, no Stāmerienas, Aizkraukles, Kalsnavas, Ļaudonas, Praulienas. Joprojām daudz mācāmies no pulciņa “Rota” vadītājas Natālijas Babovičas, kas pati gatavo unikālus darbus.
Gunta atceras, cik daudz deva iesaistīšanās mazākumtautību projektā. Projekta noslēgumā Lazdonā notika lielākā rokdarbu izstāde, arī “Rota” izcēlās ar saviem darbiem.
Sabiedriski aktīvākas, kā vienmēr, ir sievietes, Lazdonā joprojām darbojas klubiņš “Smaidas”, ir daudz ideju par radošo nodarbību organizēšanu, izglītojošo lekciju norisi. Ar Ināras Fedotovas uzrakstītajiem projektiem Lazdonā īstenots daudz labu ideju.
– Aizejot pensijā, sevi ir jānodarbina, ir tikai jābūt gribēšanai ko darīt. Pērļošanai esmu sagādājusi tik daudz materiāla un priecātos, ja par pērļošanu ieinteresētos arī mazmeita Mārīte, kurai ir 10 gadi.
Lai arī dzīvē ir ienākuši ekrāni, Gunta atzīst, ka viņai joprojām atslodzei patīk lasīt grāmatas. Viņa apmeklē Lazdonas bibliotēku. Tur vadītājai Lilitai Gluščukai izdodas noorganizēt saistošus pasākumus, bibliotēkā notiek interesantas tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, ir gleznu izstādes. Aktīva ir ukraiņu biedrība “Javir”, kas iepriecina ar koncertiem.
Joprojām ir vajadzīgs dārzs
Savas agronomes zināšanas Gunta Erele joprojām liek lietā savā dārzā. – Dārzs man ir vajadzīgs, jo zemes darbi atbrīvo domas. Audzēju visu, kas ģimenei vajadzīgs, bet priekam – puķes. Taču enerģijas ir tik, cik ir, pārpūle nav ieteicama. Šopavasar biju plānojusi samazināt darbu apjomu un stādīt mazāk. Domāju, ka pietiks, ja iestādīšu 8 tomātu stādus, bet rudenī to nez kāpēc ir 21. Izauga labi, ir tomātu gads. Patīk izmēģināt receptes, gatavot dārzeņu konservus, un tomāti ir gan marinādē, gan želatīnā, ir sulā, iemarinēju arī zaļos tomātus. Vīrs jau šaubās, vai viņš to visu apēdīs.
