Sarunā Gunta Mīlenberga atskatās uz gadiem, kuros piedzīvoti gan smiekli un kuriozi aizkulisēs, gan emocionāli smagi brīži. Viņa atklāti runā arī par teātra spēju mainīties līdzi laikam un to īpašo sajūtu, ko nevar aizstāt neviens ekrāns, – dzīvu satikšanos starp aktieri un skatītāju.
– Cik gadus jūs nostrādājāt teātra vadītāja amatā?
– Sāku šo darbu 1991. gadā. Kopā sanāk trīsdesmit pieci gadi.
– Kādu apsvērumu dēļ nolēmāt to atstāt?
– Tas bija mierīgs un pārdomāts lēmums. Nebija nekādu konfliktu vai citu zemtekstu. Vienkārši pienāk brīdis, kad saproti – esošās lietas ir saliktas pa plauktiņiem un nākamos darbus labāk uzticēt kādam citam. Tolaik teātrī notika kapitālais remonts. Es vienubrīd domāju, ka jau pēc tā vairs neatgriezīšos, tomēr atnācu atpakaļ, un tad jau bija klāt Dziesmu svētki. Taču arvien vairāk sevī jutu, ka vadītāja amats nav viegls un acīmredzot ir pienācis brīdis mazliet apstāties un paskatīties uz visu no malas. Tāpēc arī izdomāju, ka varētu likt punktu.
Turklāt tieši tajā laikā prom aizgāja arī leļļu teātra vadītāja, un man tika piedāvāts darbs teātra leļļu studijā. Rezultātā viss sanāca ļoti plūdeni – decembrī beidzu darbu vienā amatā, bet jau janvārī sāku strādāt citā.
– Tātad lēmums atstāt amatu bija jūsu pašu brīva izvēle?
– Pilnībā. Jo Jūrmalā kopumā esmu jau gandrīz piecdesmit gadus. Visu šo laiku strādāju kultūras jomā – gan Lielupes Kultūras namā, gan citās vietās. Savukārt kopš 1991. gada, kad Jūrmalas teātris izveidojās kā atsevišķa struktūra, es visu laiku biju tā vadītāja.
– Kā jūs vispār nonācāt līdz darbam Jūrmalas teātrī?
– Es pēc profesijas esmu režisore. Savulaik konservatorijā, vēl padomju laikā, mācījos par masu svētku režisori. Vēlāk ieguvu arī maģistra grādu teātra specialitātē Latvijas Kultūras akadēmijā.
– Aizvadīto gadu laikā ir ļoti daudz izdarīts un piedzīvots. Jūsu kolektīvi piedalījušies neskaitāmos amatierteātru festivālos un pasākumos, gūta atzinība un novērtējums. Pašai noteikti ir milzīgs gandarījums par paveikto?
– Protams. Kā jebkurā darbā, bijuši arī ļoti grūti brīži, bet parasti jau pozitīvās lietas atsver visu pārējo. Esmu strādājusi ar ļoti labiem kolēģiem – gan aktieriem, gan režisoriem, gan tehniskajiem darbiniekiem, un visi sasniegumi ir kopējs darbs. Arī pati papildus taisīju režijas, jo tā ir mana profesija. Gandarījums ir milzīgs.
– Kuri bija tie grūtākie laiki?
– Vistraģiskākais bija 1991. gads. Tie, kas to laiku piedzīvojuši, sapratīs. Tobrīd parādījās īpašnieks mājai, kurā mēs mitinājāmies. Mūs uzreiz ārā nelika, bet situācija bija ļoti sarežģīta. Valdīja liela neskaidrība, spriedze, kamēr viss atrisinājās.
Bijuši arī periodi, kad kolektīvā trūkst dalībnieku. Amatierteātrī no tā neizbēgt – katram ir savas intereses, dzīve, karjera, ģimene. Tādos brīžos aktīvi jādomā, kā atjaunot sastāvu un piesaistīt jaunus cilvēkus. Tāpēc ļoti svarīga ir studija, jauniešu apmācība. Nevar vienkārši gaidīt, ka aktieri paši atnāks, – viņi ir jāaudzina, jāmāca, jāstrādā ar viņiem.
– Lielu satricinājumu noteikti radīja arī pārcelšanās uz jaunu mājvietu…
– Bez šaubām. 1992. gada vasarā sākās īpašumu atgūšana, un līdz Ziemassvētkiem mums bija jāatstāj telpas. Tieši Ziemassvētku laikā, pa sniegu un slapjdraņķi, ar visu savu mantību pārvācāmies uz jaunām telpām, kuras vēl vajadzēja remontēt un pielāgot. Deviņdesmitie gadi bija grūti, lai gan tagad uz to laiku raugāmies ar patīkamu nostalģiju.
Gunta Mīlenberga ziemā pie atjaunotās Jūrmalas teātra ēkas.
– Kur bija teātra vecās telpas, un kur tas atrodas tagad?
– Kādreiz teātris bāzējās Lielupē, Meža prospektā, bet kopš pārvākšanās laikiem atrodas Bulduros, netālu no stacijas, tagadējā Muižas ielā 7, bijušajās Tirdzniecības pārvaldes telpās. Jaunajā vietā visu nācās taisīt no jauna – bija jābūvē skatuve, jārisina apkures jautājumi un citas saimnieciskas lietas. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē visiem rūpēja citas lietas, kultūra bija otrajā plānā. Galvenais bija noturēties.
– Jūs esat saņēmusi neskaitāmas atzinības, un viens no nozīmīgākajiem ir Jūrmalas pašvaldības apbalvojums par mūža ieguldījumu, ko ieguvāt 2024. gadā. Cik daudz dažādu balvu dzīves laikā sakrājies?
– Uzreiz pat grūti pateikt. Ir Kultūras ministrijas prēmijas, gada balvas kultūrā, atzinības raksti par dažādiem projektiem.
– Jūrmalā nonācāt jau jaunībā?
– Jā. Mācījos Kultūras darbinieku tehnikumā, un, kad to pabeidzu, mani norīkoja darbā Jūrmalā. Tas bija 1976. gadā. Tā arī viss sākās.
– Bet pati tajā laikā nebijāt jūrmalniece?
– Nē, esmu no Babītes – būtībā no Rīgas apriņķa. Bet tagad sen jau, protams, esmu īsta jūrmalniece. Mājas, ģimene un sirds ir Babītē, bet darbs un viss radošais process – Jūrmalā.
– Jūrmalas teātra vadībā nostrādājāt vairāk nekā trīsdesmit gadu. Ja salīdzina to laiku, kad deviņdesmito gadu sākumā teātris pārvācās uz jaunām telpām, un šodienu, kādas pārmaiņas šajos gados ir notikušas?
– Ļoti daudz kas, protams, ir pārveidojies. Bet teātris visvairāk pārvēršas tad, kad mainās tā mākslinieciskais vadītājs. Mēs to redzam arī profesionālajos teātros – tieši mākslinieciskais vadītājs lielā mērā izvēlas, kādas izrādes būs repertuārā, līdz ar to veido teātra seju un tā darbības virzienu. Kādreiz bija daudz lielu izrāžu ar plašiem aktieru sastāviem – piemēram, “Īsa pamācība mīlēšanā”, “Romeo un Džuljeta”, arī citi apjomīgi uzvedumi. Tagad laiks ir mainījies, izrādes kļuvušas kompaktākas, tajās piedalās divi, trīs, četri aktieri. Cilvēkiem ir daudz vairāk darbu, pienākumu, dzīves ritms ir pavisam cits. Bet profesionālais līmenis nav pazudis, varbūt izrādes notiek mazliet retāk. Vienkārši mainās forma un pieeja.
Iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs Aigars Balulis ļoti mīlēja košas, lielas izrādes. Viņš diemžēl aizgāja mūžībā jau pirms desmit gadiem, turklāt ļoti pēkšņi – tieši pirms savas pēdējās izrādes “Mušu ķēniņš”. Tā bija liela izrāde ar plašu aktieru sastāvu. Aigara Baluļa negaidītā aiziešana teātrim bija milzīgs pārdzīvojums un smags laiks. Savukārt tagadējais mākslinieciskais vadītājs Imants Jaunzems vairāk strādā ar psiholoģisko aspektu – cilvēku iekšējo pasauli, attiecībām, dažādu paaudžu un laikmetu sajūtām. Mazāk ārēja krāšņuma, vairāk iekšējā, cilvēciskā. Tā vienkārši ir cita pieeja.
– Vai ir kāda izrāde, kas šo gadu laikā jums kļuvusi īpaši tuva?
– Tagad uzreiz visas pat nevarētu nosaukt, bet vispirms prātā nāk viena no pēdējām Aigara Baluļa iestudētajām izrādēm – “Naktsstaigulis”. Tas ir muzikāls stāsts ar Jura Kulakova mūziku un vēsta par dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka dzīvi. Man šķiet, esmu noskatījusies gandrīz visas šīs izrādes. Tur bija kaut kas ļoti īpašs – gan mūzika, gan atmosfēra, gan aktieri.
– Kāda jums šobrīd ir sadarbība ar teātri, un kādas sajūtas rodas, raugoties uz jauno vadītāju Mārtiņu Kagaini? Vai esat pārliecināta, ka teātris ir drošās rokās?
– Es domāju, ka jā. Manuprāt, viņam ir sava vīzija par to, kā teātrim attīstīties tālāk. Mēs neesam šīs lietas daudz apsprieduši, bet to var just. Viņš ir lojāls cilvēks, un mums ir lieliskas attiecības. Ņemot vērā to, ka es joprojām vadu vienu no teātra daļām – leļļu studiju –, mūsu kontakts saglabājas. Es domāju, ka teātra dzīve labi attīstīsies. Mārtiņš veiksmīgi sadarbojas arī ar jauniešu teātri, kuru vada Juris Jonelis un kas ir viena no svarīgākajām teātra struktūrām. Tas ir būtiski, jo paaudzēm ir jāmainās, jaunajiem cilvēkiem ir jāaug. Manuprāt, viss ritēs labi un veiksmīgi.
– Pastāstiet mazliet arī par leļļu studiju. Kā tas jums pašai bija – ienākt šajā vidē?
– Man faktiski visu nācās mācīties no jauna. Nezinātājam sākumā var šķist: kas tad ir leļļu teātris – lelles, bērni, paspēlēšanās. Bet tad, kad sāku veidot pirmo izrādi, sapratu, cik tas patiesībā ir sarežģīts un interesants process. Kā to lelli “iedarbināt”, ko tā vispār spēj izdarīt, kā ar to strādāt. Aktieris ir cilvēks, bet lelle – pavisam kas cits. Aktierim šajā lellē ir jāiedveš dzīvība un emocijas –prieks, dusmas, labestība, skumjas –, un to nav tik vienkārši izdarīt.
Tas ir visnotaļ specifisks process, un man šajā jomā ļoti palīdz iepriekšējā vadītāja Ingūna Radziņa. Viņa daudz ko paskaidro – kā lelle kustas un kā tā var nodot emocijas mazajiem skatītājiem. Un bērni ir ļoti patiesa publika. Viņi uzreiz parādīs – patīk vai nepatīk. Tur neko nevar noslēpt.
Gunta Mīlenberga ar lelli vienā no Jūrmalas teātra zālēm.
– Arī Ingūna Radziņa pati aizgāja no iepriekšējā amata?
– Jā, tas bija viņas individuāls lēmums. Ingūnai paralēli ir arī darbs bibliotēkā, un divus amatus apvienot nav viegli. Turklāt viņa arī pati veidoja lelles. Tas ir milzīgs darbs – nostrādāt paredzētās stundas vienā darbavietā un pēc tam vēl iestudēt izrādes, gatavot lelles un visu pārējo. Viņa jau iepriekš bija minējusi, ka gribētu drīzumā beigt darbu leļļu teātrī, un brīdī, kad es aizgāju no Jūrmalas teātra vadītāja amata, radās pateicīga situācija pārmaiņām.
– Cik ilgi jūs vadāt leļļu studiju?
– Kopš pagājušā gada janvāra. Tātad šis ir otrais gads.
– Kādu redzat leļļu studijas nākotni? Ko gribētos attīstīt vai mainīt?
– Pirmkārt, leļļu studija ir ļoti vajadzīga. Taču jāņem vērā, ka ir mainījusies pati auditorija. Skatītāji kļūst arvien jaunāki, un bērni šodien ir pavisam citādāki nekā agrāk. Es pati savulaik ļoti daudz iestudēju bērnu izrādes Jūrmalas teātrī – Ziemassvētku uzvedumus un daudz ko citu. Tagad, skatoties bērnu izrādes citos teātros, domāju: kā bērnus šodien uzrunāt? Cik labi viņi spēj uztvert pasniegto saturu, cik ilgi var noturēt uzmanību? Jo nav noslēpums, ka mūsdienās visiem ir telefoni, planšetes, dažādi gadžeti. Bērni ir pieraduši pie nepārtrauktas kustības un informācijas plūsmas. Tāpēc izaicinājums ir atrast to mirkli, kas viņus patiešām aizrauj.
Līdz ar to mēs daudz domājam par kontaktu ar bērniem. Mums ir neliela zāle, un mazajiem skatītājiem ļoti patīk, kad lelles nāk pie viņiem tuvumā un rodas sajūta, ka viņi paši piedalās izrādē. Tad uzreiz parādās cita aizrautība. Sākumā kāds varbūt sabīstas, bet pēc tam veidojas kontakts, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Protams, jādomā arī par vecumu – pavisam mazam bērnam vajag vienu pieeju, bet piecus vai septiņus gadus vecam jāmeklē kas cits.
Tāpat būtiski ir atcerēties, ka nevajag iet pa vieglāko ceļu, proti, tikai skraidīt, kliegt un visu laiku radīt troksni, kas it kā palīdz noturēt uzmanību, jo mūsdienu bērni ir pieraduši, ka visu laiku kaut kam jānotiek. Tikko izrādē sākas mierīgāks dialogs, daļai bērnu uzmanība jau aizslīd citur.
– Ko tieši jūs domājat ar dialogu?
– Piemēram, uz skatuves ir kaķis un lapsa, un viņi vienkārši sarunājas. Viens grib draudzēties, otrs baidās; viņi runā, mēģina saprasties. Nekas nesprāgst, nekrīt, nav skaļu efektu. Tur vairāk jāieklausās tekstā, emocijās, attiecībās. Bet tādos brīžos zālē nereti parādās neliela kustība – kāds sāk grozīties, paskatās apkārt, novērš uzmanību. Šāda uzvedība gan nav raksturīga visiem bērniem. Daudzi klausās ļoti uzmanīgi. Taču vienmēr būs arī tie temperamentīgākie, kuriem nepārtraukti vajag kustību un notikumus.
Tādēļ es ļoti uzmanīgi vēroju zāli. Tā kā mums nav liela telpa, es labi redzu skatītājus un saprotu, kurā brīdī uzmanība pazūd. Tad analizēju – vai tā ir aktieru vaina, sižeta problēma vai vienkārši konkrētā bērna raksturs. Tas viss dod vielu pārdomām. Taču es negribu teikt, ka situācija ir slikta. Vienkārši laiks ir mainījies, un bērni ir citādi. Tas drīzāk ir interesants process, kuram jāpielāgojas.
– Kāpēc pieminējāt telefonus un citus tehnoloģiju rīkus? Vai tie tik ļoti ietekmē bērnus arī teātrī?
– Tāpēc, ka bērni šodien dzīvo pavisam citā informācijas ritmā. Mēs jau pat īsti vairs nezinām, ko viņi skatās, bet pats princips ir tāds, ka telefonā viss notiek ļoti ātri – attēli mainās, informācija skrien uz priekšu nepārtraukti. Es neesmu pētījusi šo fenomenu, kāpēc tas tā ir, bet to vienkārši var just ikdienā. Cilvēki sēž kopā, divi vai trīs vienā telpā, bet savā starpā gandrīz vairs nesarunājas – visiem priekšā telefons. Es negribu teikt, ka tas ir slikti. Katrs laiks ir citāds. Vienkārši man reizēm rodas sajūta, ka starp cilvēkiem parādās tāda kā atsvešinātība.
– Vai jums pa visiem šiem gadiem palicis atmiņā kāds īpaši smieklīgs gadījums no teātra dzīves?
– Vairāk gan no skatuves nekā aizkulisēm. Ir bijis visādi – dekorācijas kritušas, arī aizkari. Bet īpaši palicis atmiņā viens gadījums no izrādes “Sniega karaliene”. Tur bija aina, kur laupītāji nāk pa rampai līdzīgu paaugstinājumu virs skatuves. Visi iet rindā, un pirmais aktieris pēkšņi vienkārši pazūd, jo nokrīt no tās podestūras.
Protams, pirmajā brīdī visi bija šokā un nobijušies. Augstums jau nebija milzīgs, aptuveni metrs, bet vienalga – tajā situācijā izskatījās bīstami. Es pati toreiz spēlēju feju un stāvēju aizkulisēs. Režisors atskrien un saka: “Agnese nokrita!” Pirmajā brīdī visiem bija panika.
Bet, par laimi, negadījums beidzās labi – aktrise iznāca atpakaļ uz skatuves, ieņēma savu vietu mizanscēnā, un tad vienā brīdī aktieri pagrieza skatītājiem muguras un vienkārši sāka smieties. Šāda tipa likstas vienlaikus var būt gan bīstamas, gan komiskas. Tādu situāciju bijis daudz – kaut kas nokrīt, saplīst, aizķeras. Teātrī jau dzīve uz vietas nestāv.
– Ko skatītāji parasti nemaz nezina par teātra ikdienu?
– Par to varētu stāstīt ļoti daudz. Reizēm pat negribas visu atklāt, jo tad skatītājs varbūt sāks ieraudzīt lietas, ko nemaz nevajag pamanīt. Man šķiet, cilvēki ne vienmēr aizdomājas, cik sarežģīti ir ne tikai izveidot izrādi, bet arī to spēlēt. Jā, ir vieglas izrādes, kurās tu vari priecāties un smieties. Bet ir arī emocionāli smagas, un šādos gadījumos aktieriem mēdz būt ļoti grūti. Turklāt arī tehniski ir ārkārtīgi sarežģīti, jo viss jāsabalansē, jānotur ritms, emocijas, tehniskās lietas.
Taču interesanti ir tas, ka skatītājam visvieglākās izskatās tieši tās izrādes, kurās ieguldīts vislielākais darbs. Nereti šķiet – jo brīvāk un dabiskāk viss izskatās, jo labāk izrāde ir izdevusies. Bet tajā pašā laikā aktierim tieši tas bieži ir pats grūtākais – panākt, lai izrāde norit viegli un organiski.
– Vai vispār izdodas atpūsties? Jo dienās, kad nenotiek izrādes, notiek mēģinājumi, gatavošanās…
– Principā šis process nekad neapstājas. Kopš darbojamies kā teātris, izrādes tradicionāli notikušas svētdienās – bērnu izrādes no rīta, pieaugušo izrādes pēcpusdienās. Tagad dažreiz ir arī piektdienās vai darbdienu vakaros. Tā kā mums ir trīs teātri, tas nozīmē teju nepārtrauktus mēģinājumus, jo katrs kolektīvs sanāk kopā divreiz nedēļā. Režisori savā starpā sadala laikus un telpas.
Labi, ka tagad ir mazā zāle, jo tā paver plašākas maiņu iespējas. Bet paralēli visam ir arī milzīgs tehniskais darbs – dekorācijas, scenogrāfija, kostīmi, rekvizīti, afišas, reklāma, relīzes, drukas darbi. Kāds kaut ko pērk, otrs pasūta, trešais zīmē. Tas viss notiek katru dienu. Tāpēc tādas īstas brīvdienas teātrī nemaz nav.
– Sarunas noslēgumā – kādas idejas vai ieceres pašai vēl gribētos īstenot?
– Saistībā ar leļļu studiju es vēl daudz domāju un mācos. Savukārt par paša Jūrmalas teātra turpmāko dzīvi un attīstību droši vien vairāk būtu jārunā tagadējam vadītājam Mārtiņam Kagainim, jo tieši viņam ir jāveido nākotnes vīzija. Viņš jau iepriekš strādāja teātrī par projektu vadītāju, tāpēc ļoti labi pārzina vidi. Man šķiet, ka ļoti svarīga būs jauniešu piesaiste. Redzu, cik daudz tiek strādāts ar jauniešiem, – notiek papildu nodarbības gan vokālajā, gan aktiermeistarībā. Tas ir ārkārtīgi būtiski.
– Bet ko jūs pati novēlētu teātrim?
– Lai tas būtu mūsdienīgs, dzīvs un interesants teātris, kas iet līdzi laikam.
– Paldies jums par interesanto un sirsnīgo sarunu! Lai rodas daudz jaunu ideju, kuras tiek arī īstenotas un novērtētas!
– Paldies!
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
