Ar vieglatlētiku Aivis Fiņķis pats sāka aizrauties jau pamatskolas laikā. Toreiz – 1980. gadu sākumā – Jelgavā tika izveidota sporta klase ar domu, ka labākie skolēni pārstāvēs skolu Latvijas čempionātā un, iespējams, tiks uz pionieru nometni "Arteks". Aivim vislabāk veicās augstlēkšanā – viņš bija gan jauniešu, gan junioru čempions, 80. gadu beigās bija viens no labākajiem augstlēcējiem Latvijā, un joprojām – nu jau vairāk nekā 37 gadus – var lepoties ar Jelgavas rekordu augstlēkšanā U20 vecuma puišu grupā.
Pēc skolas beigšanas bija jādodas armijā. Padomju laikos – pat, ja tu uzreiz devies studēt augstskolā, tas nebija nekāds attaisnojums, lai pēc gada neņemtu dienēt. Jaunietis bija iecerējis kļūt par sporta ārstu, studēt Tartu medicīnas institūtā, bet nebija pārliecības, ka šai augstskolā tiks, tāpēc izvēlējās Fizkultūras institūtu. – Pēc pirmā kursa mūs visus savāca armijā, – atceras viņš. – Tiem, kas sportoja, deva iespēju nokļūt sporta rotā.
Fizkultūras institūta laikā praksē Aivis Fiņķis par sporta skolotāju strādāja Jelgavas skolā. Mainījās laiki, studijas institūtā netika pabeigtas, bet sportošanu Aivis nepameta – tā kļuva par viņa hobiju.
1993. gadā Aivis Fiņķis pārcēlās uz dzīvi Madonā. Pateicoties sievas mudinājumam, pirms pieciem gadiem Latvijas Universitātes filiālē Madonā pabeidza programmu "Sporta treneris" un Madonā strādā par vispārējās fiziskās sagatavotības treneri. Pie viņa trenēties nāk dažāda vecuma un sagatavotības cilvēki – gan jaunieši, gan profesionāli sportisti, gan seniori.
– Pēc četrdesmit gadu sasniegšanas sāku piedalīties veterānu sacensībās, to darīju ar labiem rezultātiem – pat Eiropas čempionātā izcīnīju uzvaras un ieguvu vietas uz pjedestāla pasaules čempionātā, – atklāj sportists. – Augstlēkšanā savā vecuma grupā man piederēja Latvijas rekords. Esmu maksimālists, un sacensības joprojām man ir svarīgas, kaut tagad daudz vairāk vēlos dalīties zināšanās ar citiem.
Darbojoties sporta skolotāja amatā, viņš sapratis, ka militāra pieeja sporta stundās – kad visiem jāskrien, jāsoļo vienādi – skolotājam īsti nepatīk. Svarīgāk vienmēr šķitis pielāgot uzdevumus katram individuāli pēc spējām, lai visi var piedalīties un nezaudē prieku par kustībām. – Tagad pie manis trenējas tie, kas to vēlas, un viņiem pašiem ir jāpaveic darbs, es tikai piepalīdzu, – uzsver treneris.
Lidojumā sacensībās. Foto: no privātā arhīva
Nav noslēpums – ja agrāk bērni vairāk laiku pavadīja pagalmos, spēlējot futbolu vai citas spēles, tagad viņu uzmanība brīvajā laikā tiek pievērsta viedierīcēm, un tehnoloģijas novērš uzmanību no sporta. Tomēr jaunieši, kas trenējas, joprojām izjūt prieku par rezultātu, jo progresu sportā var pamanīt ātri.
Uz jautājumu par abiem dēliem – kādi ir viņu sportiskie sasniegumi, saņemu atbildi, ka gan Helvijs, gan Teodors mīl sportot:
– Abi dēli joprojām ir fiziski aktīvi. Helvis dzīvo Rīgā, turpina uzturēt sevi labā formā, piedalās funkcionālos treniņos, ziemā ielien āliņģī, ir noskrējis Rīgas maratonu. Jaunākais – Teodors (19 gadi) – šogad arī noskrēja Rīgas maratonu 42 kilometru distancē ar labu rezultātu. Viņš ir zemessardzē un pēc skolas vēlas stāties Aizsardzības akadēmijā.
Abi dēli sporto, bet viņi paši izvēlējās sporta veidus. Neesmu no tiem tēviem, kas spiež bērnus iet tēva pēdās. Kādu laiku puiši nāca man līdzi uz krosu, bet drīzumā izvēlējās savu virzienu – Helvis aizgāja uz basketbolu, bet arī skrien, apmeklē svaru zāli un piedalās dažādās aktivitātēs. Dēls ir ļoti radošs, un man ir prieks, ka viņš spēj apvienot sportu ar māksliniecisko izpausmi. Galvenais – ļaut katram iet savu ceļu un attīstīt savus talantus, vai tie būtu sportā vai mākslā.
Vaicāts, ko pats iesaka trenēties gribētājiem, Aivis Fiņķis neslēpj: – Kad pie manis kāds atnāk pirmo reizi, vispirms izrunājamies par viņa pieredzi, iespējamām veselības problēmām. Tad saprotu, ko viņš drīkst un ko ne. Katrs cilvēks ir individuāls, tāpēc piemēroju vingrinājumus atbilstoši viņa spējām.
Viens no biežākajiem mītiem ir tas, ka sievietēm nevajag cilāt svarus, jo "neizskatīsies smuki" vai "muskuļi pieaugs". Arī par senioriem nereti uzskata, ka viņiem nevajag spēka vingrinājumus. Patiesībā spēka treniņi palīdz uzturēt kaulu un muskuļu veselību, īpaši novecojot, tāpēc šie vingrojumi ir ļoti būtiski.
Protams, pirms sākt trenēties, jāizvērtē savs pašreizējais veselības un sagatavotības līmenis. Bieži vien bijušais sportists domā, ka spēs visu tāpat kā jaunībā, bet, ja fizisko aktivitāšu nav bijis daudzus gadus, jābūt ļoti piesardzīgam, pretējā gadījumā iespējamas traumas, pat Ahileja cīpslas vai ceļgala savainojumi. Visbiežāk smagas traumas rodas tieši tādēļ, ka cilvēks cenšas atkārtot kādreizējos sasniegumus bez nepieciešamā sagatavošanās perioda. Treneris ir redzējis bijušos augsta līmeņa sportistus, kas bez atbilstošas sagatavošanās pirmajās sacensībās gūst traumas, kas noslēdz viņu sportisko karjeru.
Tāpēc katram nepieciešams pielāgot sporta uzdevumus viņa spējām. Kad treneris pielāgo uzdevumus, cilvēks nezaudē interesi un no sportošanas un kustībām var gūt gandarījumu.
Kā norit treniņu process? Vienā treniņgrupā parasti ir 10–12 cilvēki, dažkārt pat vairāk. Treniņa ilgums ir aptuveni stunda līdz pusotrai. Katram ir savi vingrinājumi – individuāla pieeja, atkarībā no spējām un mērķiem.
Uz jautājumu, kas trenerim sniedz lielāko gandarījumu darbā ar dažādām treniņu grupām, saņemu atbildi, ka gandarījumu sniedz iespēja palīdzēt gan sportistiem uzlabot rezultātus, gan palīdzēt jauniešiem, kuriem sportā bijusi neveiksmīga pieredze:
– Liels prieks redzēt, kā cilvēki izmainās, kļūst pārliecinātāki, spēcīgāki, un, piemēram, no senioru grupas var pat uzrādīt labākus sasniegumus par divreiz jaunākiem cilvēkiem. Turklāt treniņos traumu gadījumi praktiski nav bijuši, jo viss notiek pakāpeniski, piemērojot uzdevumus no vieglākā uz grūtāko. Drošība tiek likta pirmajā vietā – katrs strādā atbilstoši savām spējām. Pat darot vienu un to pašu vingrinājumu, katram tiek pielāgots svars un slodzes apjoms tā, lai būtu individuāli komfortabli.
Svarīgi ir klausīties, kā ķermenis jūtas, un neuzspiest sev vairāk, nekā var izturēt. Es vienmēr saku, ka treniņš jāpabeidz tad, kad šķiet, ka vari vēl ko izdarīt – lai paliek enerģija nākamajam treniņam. Nevajag sevi pilnīgi "nokaut", jo jābūt spēkam arī citām dienas aktivitātēm.
Taujāts, kas vēl papildus sportam ir svarīgi, Aivis Fiņķis uzsver: – Svarīga ir pareiza dienas kārtība, pietiekams un kvalitatīvs miegs, sabalansēts, daudzveidīgs uzturs. Sportošana man pašam ir gandrīz kā zobu tīrīšana no rīta un vakarā – tas ir paradums. Galvenais ir izveidot praksi, paradumu kustēties regulāri, un to vajag ieaudzināt ikdienā.
Kā atšķirt veselīgu sportošanu no pārslodzes? Svarīgi ieklausīties savā ķermenī. Ja ir ilgstošas muskuļu sāpes, miega traucējumi, apetītes zudums, paaugstināts pulss pat mierā – tie visi ir pārslodzes signāli. Vairāk ne vienmēr ir labāk – katram jāizvērtē sava robeža.
Kopā ar ģimeni “Koru karos”
Īss jautājums, trenera īsā atbilde
Ko sportošana dod ikdienā?
Sportošana palīdz atbrīvoties no stresa – gan izlādē negatīvās emocijas, gan novērš domas no ikdienas rūpēm, ļaujot izvēdināt galvu un uzlabot garastāvokli.
Kā pārspīlēta centība ietekmē sportošanu?
Perfekcionisms bieži var kaitēt – cilvēks uzliek sev pārāk augstus mērķus, pārdzīvo, ja neizdodas kāds treniņš vai ja sanāk to kavēt. Tādā veidā rodas stress un pat pārslodze. Svarīgi saglabāt līdzsvaru – sportam jāpaliek priekam, nevis visu nomācošai prasībai.
Kā atrast laiku sportam ikdienas aizņemtībā?
Nereti mēs pavisam neproduktīvi pavadām stundu pie telefona vai datora, līdz ar to nav grūti atrast 2–3 reizes nedēļā pa stundiņai sporta zālei.
Cik bieži jānodarbojas ar sportu, lai saglabātu veselību?
Lai saglabātu veselību, kustēties būtu labi katru dienu, vismaz divas trīs reizes nedēļā nopietnāk. Katram kritiski jāvērtē sava pašreizējā fiziskā forma – cik viņš var. Labāk sākt ar mērenu slodzi, piemēram, staigāšanu vai vieglu skriešanu, un pamazām palielināt intensitāti.
Vai pašam trenerim arī pastāvīgi jābūt formā?
Jā, trenerim noteikti jābūt fiziski labā formā, jo jāprot citiem parādīt vingrinājumus. Ja klātesošie redz, ka treneris savos gados spēj pacelt pietiekami lielus svarus un izpildīt vingrinājumus, tas iedod papildu motivāciju un uzticību.
Kur jūs var sastapt un kā pieteikties treniņiem?
Mani var sastapt treniņu zālē Madonā, Saules ielā, pagrabiņā, kur atrodas trenažieru zāle. Ja kādam ir interese, vienmēr esmu atvērts un gatavs palīdzēt.
