“Dažreiz dzirdu sakām, ka Ķekavai neesot savu sakņu. Tad man vienmēr gribas jautāt: cik ilgam laikam jāpaiet, lai tās saknes rastos?” ar smaidu vaicā Māra. Viņa ir dzimusi un augusi Latgalē, kur mācījās Vanagu astoņgadīgajā skolā. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Ķekavu. Te izveidota ģimene, izaudzinātas meitas un kopš 1996. gada aizvadīts darba mūžs kultūras namā. Viņasprāt, saknes neveido tikai dzimšanas vieta – tās pamazām iesakņojas tur, kur cilvēks piedzīvo savu dzīvi, krāj notikumus un atmiņas, satiek savus cilvēkus un sajūt, ka šī vieta ir kļuvusi par daļu no viņa paša.
Māras radītās dekorācijas.
Interesanti, ka kultūras jomā Māra Patmalniece ir nonākusi gandrīz nejauši. Sākumā Ķekavas Kultūras namā viņa strādāja par mākslinieci noformētāju, līdz kolēģe devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Kultūras nama vadītāja Vēsma Ozoliņa uzaicināja Māru uz trim mēnešiem izmēģināt spēkus pasākumu organizēšanā. “Es toreiz pajokoju: un ko tu darīsi, ja man šis darbs iepatiksies?” smaida Māra. “Bet tas joks izvērtās trīsdesmit gadu garumā.”
Māra rūpējas par Ķekavas Kultūras nama telpu dekorācijām, veido scenogrāfijas, raksta scenārijus, organizē koncertus un tematiskus pasākumus, strādājot cieši līdzās amatiermākslas kolektīviem. Viņas veidotie pasākumi veltīti gan dažādiem svētkiem, gan latviešu dzejniekiem un komponistiem – Imantam Ziedonim, Mārai Zālītei, Aleksandram Čakam, Imantam Kalniņam un daudziem citiem.
“Vienmēr strādāju tā, lai jebkurš notikums, kurā iesaistos, nav tikai kārtējais pasākums. Lai apmeklētāji līdz ar tā saturu sajūt to īpašo atmosfēru, ko esmu centusies radīt, un mājās dodas ar siltām emocijām un aizkustinājumu par piedzīvoto,” par savu darba uzdevumu saka Māra.
Ķekavas novada goda pilsone Māra Patmalniece
Mantots radošums un gaumes izjūta
Ķekavas novada goda pilsone atklāj, ka radošums viņas dzīvē ienācis jau bērnībā. “Skolas laikā man patika organizēt klases vakarus, Skolotāju dienas pasākumus, zīmēt afišas un apsveikumus,” viņa atceras.
Toreiz viss bija jāizdomā un jāveido pašiem – no nekā vajadzēja radīt kaut ko. Mākslinieciskā dzirksts, estētiskā izjūta mantota arī no senčiem. Māras radu lokā ir profesionāli mākslinieki, bet īpaša loma ir vecmāmiņai Annai Starei, kurai piemitis dabas dots talants radīt skaistumu no pavisam vienkāršām lietām. Viņa no krāsotiem pelašķiem, biškrēsliņiem un citiem augiem veidoja kompozīcijas un bēru vainagus laikā, kad nebija ne ziedu veikalu, ne dārzniecību. “Vecmāmiņa man arī iemācīja no kreppapīra izgatavot rozītes, kuras tika iemērktas parafīnā, lai ilgāk saglabātos. Man tas viss bērnībā šķita brīnumaini skaisti,” atminas Māra.
Arī mammai Rozālijai Vaivodei piemitusi izcila gaumes izjūta – viņas puķu dārzs un sēta savulaik atzīta par vienu no skaistākajām apkārtnē. Kad Māra sāka strādāt Ķekavas Kultūras namā, mamma audzēja puķes kultūras nama vajadzībām. Mamma gan nesagaidīja brīdi, kad meitai tika piešķirts Ķekavas novada goda pilsoņa tituls – viņa devās mūžībā šogad 18. martā. “Viņa par to būtu ļoti priecīga,” ar aizkustinājuma asarām acīs nosaka Māra.
Dabas materiāli ir daļa no Māras Patmalnieces rokraksta. Šāds noformējums Ķekavas Kultūras nama foajē tapis neilgi pirms Jāņiem, radot mājīgu un latvisku svētku sajūtu.
Runājot par darbu, Māra ir pārliecināta – tas jādara pēc labākās sirdsapziņas: “Ja cilvēks strādā tikai naudas dēļ un viņam acīs nav uguntiņas, tad nekas labs nesanāks. Svarīgi ir arī nenoniecināt otra darbu un strādāt ar maksimālu atdevi.” Viņa atzīst – kultūras darbs ir smags. Kamēr citi svin svētkus, kultūras cilvēki tos rada un ir prom no ģimenes. Tomēr gandarījums pēc paveiktā atsver visu.
Īpašu vietu Māras atmiņās ieņem pasākumi, kuros izdevies radīt skaistu noformējumu un patiesas emocijas. Viņa atceras valsts svētku koncertu “Man viņa ir visskaistākā” laikā, kad Latvijā notika valūtas maiņa no latiem uz eiro. “Man likās, ka Latvijas nauda ir tik skaista – ar visu mūsu vēsturi, simboliem un cilvēkiem,” viņa stāsta. Pasākumā izmantotas videoprojekcijas, stāsti par Nameja gredzenu, Daugmales pilskalnu, Latvijas personībām un simboliem, kas rotāja latus, un pēc koncerta cilvēki nākuši klāt ar pateicības vārdiem.
Tikpat emocionāls bijis labdarības koncerts smagi slimai jaunai māksliniecei, – pēc tā mūziķis Jānis Šipkēvics juniors atzinis, ka sen nav bijis tik siltā un sirsnīgā pasākumā. Īpašu prieku viņai sagādā pašas iedibinātā tradīcija martā atzīmēt Teātra dienu, kurā Ķekavas atraktīvie un atsaucīgie amatiermākslas kolektīvi var jokoties un brīvi improvizēt, līdzi aizraujot arī skatītājus.
Baltie krekli ar Imanta Kalniņa dziesmu tekstu fragmentiem kļuva par daļu no īpašas vides instalācijas pie Ķekavas Kultūras nama. Māras Patmalnieces iecere ļāva dzejai un mūzikai burtiski ienākt dabā, radot neparastu un aizkustinošu noskaņu Imanta Kalniņa daiļradei veltītajā pasākumā.
Gadu gaitā Māras acu priekšā mainījusies ne tikai pati Ķekava, bet arī tās cilvēki. Viņa uzskata, ka šodien ķekavieši kļuvuši daudz prasīgāki – vienkārši tikai ar koncertu vairs nepietiek. “Cilvēkiem vajag koncertuzvedumus, vajag sajūtas, stāstu, emocijas,” viņa saka. Īpaši sarežģīti esot piesaistīt pasākumiem jauniešus. Kopumā Rīgas tuvums mainījis ķekaviešu kultūras paradumus. Tomēr viņa tic, ka arī Ķekavā var radīt interesantus notikumus dažādām paaudzēm, ja vien tie tiek veidoti no sirds. “Man šķiet, ka cilvēki ļoti jūt attieksmi – vai tas ir darīts tikai pienākuma pēc vai ar maksimālu atdevi,” pārliecināta ir Māra. Viņasprāt, labi noformēta vide spēj cilvēku apstādināt ikdienas steigā un palīdz izjust svētku noskaņu vēl pirms pasākuma sākuma.
Lai gan kultūras darbs prasa lielu atbildību un nereti arī spriedzi, Māra atzīst, ka bez humora neiztikt. Gadu gaitā aizkulisēs piedzīvoti daudzi smieklīgi brīži, kas joprojām palikuši atmiņā. Viņa ar smaidu atceras ilggadējo tehnisko darbinieku, kurš pārklausoties fonogrammu reiz nodēvējis par “pornogrammu”, bet kolāžu – par “kļejāžu”. Savukārt kāds deputāts goda pilsoņus dēvējis par “goda ļaužiem”, un šis apzīmējums kolektīvā iegājies uz ilgu laiku.
“Mēs daudz strādājam, bet daudz arī smejamies,” saka Māra. Viņasprāt, tieši humors palīdz izturēt saspringtos darba brīžus un rada īpašo kolektīva sajūtu, bez kuras kultūras dzīvi nemaz nevar iedomāties.
Covid-19 pandēmijas laikā valsts svētki 4. maijā Ķekavā tika atzīmēti ne tā, kā ierasts. Pie kultūras nama skanēja patriotiska mūzika, bet iedzīvotāji varēja rakstīt vēlējumus Latvijai un ievietot tos simboliskā pastkastē. Noformējumu veidoja Māra Patmalniece.
Svētku sajūta nav greznībā
Lai gan Māra pati rada svētku sajūtu citiem, viņa ir pārliecināta, ka īstu svētku sajūtu nevar panākt ar dārgām dekorācijām, to rada paši cilvēki. “Ja nav siltuma un savējo cilvēku apkārt, tad tās sajūtas nav,” viņa saka. Viņai svarīgākais ir kopā būšana ar ģimeni. Īpaši mīļi ir Ziemassvētki, kad kopā sabrauc bērni un mazbērni. “Agrāk par šo Ziemassvētku īpašo atmosfēru rūpējās mana mamma. Tagad tas jāpārņem man. Svētkos man pats galvenais ir, ka visi mani mīļie ir kopā,” saka Māra. Tāpat esot arī darbā – svētku sajūtu rada kolektīva vienotība, kopīgs darbs un apmeklētāju patiesās emocijas pēc pasākumiem.
Mārai ir divas meitas – Anna un Alise –, kā arī divas mazmeitiņas – trīsgadīgā Lote un Kate, kurai ir tikai gadiņš. Vecākā meita Anna dzīvo Anglijā. Pabeidza Jorkas universitāti un veido savu dzīvi tur, šobrīd strādā grāmatvedībā pilsētas domē. Savukārt jaunākā meita Alise strādā nekustamo īpašumu nozarē Latvijā un šobrīd audzina abas meitiņas. Lai gan meitas nav profesionāli saistītas ar kultūras jomu, abas jau kopš bērnības ir saistītas ar mākslu un mūziku – dziedājušas koros, piedalījušās Dziesmu svētkos un mācījušās mākslas skolā.
Ar vīru Juri Māra ir pazīstama kopš bērnības – mācījās vienā skolā un vienā klasē Latgalē, apprecējās 1980. gadā un šogad atzīmēs četrdesmit sešu gadu kāzu jubileju. “Es neteikšu, ka mums viss vienmēr bijis rožaini un pūkaini. Vienkārši ir jāprot pieņemt otru cilvēku un būt līdzās arī grūtos brīžos.” Viņasprāt, mūsdienās cilvēki bieži pārāk viegli pieņem lēmumu šķirties, necenšoties attiecības izprast un saglabāt. “Kur ir garantija, ka nākamais variants būs labāks?” Svarīga ir uzticēšanās, cieņa un spēja saprast otru cilvēku. “Ir jāprot dzīvot kopā,” saka Māra.
Māra Patmalniece ar ģimeni.
Vīrs Juris gadu gaitā kļuvis arī par uzticamu palīgu viņas radošajā darbā – abi kopā brauc uz mežu pēc zariem un citiem dabas materiāliem dekorācijām. “Viņš jau zina – ja es aicinu braukt uz mežu, tas nebūs romantisks izbrauciens,” smejas Māra.
4. maijā Mārai Patmalniecei tika piešķirts Ķekavas novada goda pilsoņa tituls. Viņa atzīst, ka par šo novērtējumu bijusi patiesi pārsteigta, jo svarīgāk par apbalvojumiem viņai vienmēr bijuši cilvēki līdzās – ģimene, kolēģi un sajūta, ka darbs paveikts no sirds. Īpaši aizkustinoša izvērtusies nākamā diena pēc apbalvojuma saņemšanas darbā, kad kolēģi viņu sagaidījuši ar klātu galdu, ziediem un īpašu dāvanu – katrs bija uzrakstījis dažus vārdus par Māru.
“Tas bija tik sirsnīgi, ka man likās – tūlīt spārni izaugs,” viņa smaida. Tieši kolēģu novērtējums viņai nozīmē visvairāk. “Medālis ir svarīgs, protams, bet pats galvenais ir cilvēku attieksme.”
Māra ir pārliecināta, ka svarīgi ir būt godīgam, pieņemt otru cilvēku un nezaudēt cilvēcību arī grūtos brīžos. “Ja vairāk cilvēku darītu savu darbu no sirds, mēs dzīvotu daudz skaistākā valstī,” viņa saka.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
