Cik gadus jau esi futbola komentēšanā TV?
Jau 18 gadus. Jā, laiks skrien ļoti ātri.
Ko dari, kad nekomentē futbolu?
No vienas puses, visa mana dzīve griežas par un ap futbolu. Proti, pats arvien spēlēju Latvijas čempionāta trešajā līgā FK “Alberts” komandā, komentēju futbolu, strādāju Latvijas Futbola federācijā, piedalos futbola grāmatu tapšanā un tamlīdzīgi. Arī mani bērni spēlē futbolu. Taču no otras puses, man ir virkne citu vaļasprieku. Ļoti patīk pavadīt laiku ar ģimeni, lasīt grāmatas, braukt ar velosipēdu, skriet krosus un klausīties raidījumus par procesiem Latvijas politiskā.
Pasaules kausa finālturnīra spēles jūs komentējat gan vienatnē, gan duetā. Kā tev ir patīkamāk vai ērtāk?
Es mēdzu teikt, ka tās ir divas atšķirīgas profesijas. Man patīk abos formātos. Ja esi viens, gatavošanās process ir ilgāks, bet vienatnē pats vari noteikt tempu. Divatā ir ļoti rūpīgi jādomā par sadarbību, lai translācija būtu plūstoša.
Par gatavošanos komentēšanai pirms spēlēm – vai Pasaules kauss ar kaut ko atšķiras no citiem lieliem turnīriem?
Nē, mana gatavošanās pieeja nekad nemainās, lai kas tas būtu par dueli. Rūpīgi gatavojos ikvienai spēlei. Manuprāt, komentētājs ar labu sagatavošanos izrāda cieņu gan profesijai, gan skatītājam.
Kā mainās tavs diennakts režīms, kad zini, ka būs jākomentē 4.00 no rīta? Un kā ir pēc tam?
2014. gadā, kad Pasaules kausa izcīņas finālturnīrs notika Brazīlijā, komentēju arī naktīs, bet šajā reizē pieklājīgi atteicos no nakts spēlēm, jo šobrīd ir pārāk intensīvs skrējiens citās frontēs – ģimenē ir mazi bērni, bet pamatdarbā daudz darbiņa. Īsi sakot, nevaru atļauties naktīs negulēt. Tā kā 3.00 parasti jau esmu zem segas, bet 6.30 – ikdienas darbu gaitās.
Bet vai tādā gadījumā pietiek laika, lai sekotu arī tām spēlēm, kuras pats nekomentē? Turklāt šoreiz vēl ir arī mums neērtās laika zonas...
Skatos pēc iespējas vairāk, jo ne tikai darbs “prasa”, bet arī ļoti interesē. Varu baudīt futbolu neatkarīgi no līmeņa. Kaut vai jauniešu čempionātu 13 gadus veco grupā. Jo futbola būtība jau nemainās, lai kāds būtu izpildītāju līmenis.
Kura vai kuras pēc spēles stila ir tavas iecienītākās Pasaules kausa komandas?
Ja godīgi, nešķiroju, jo man patīk futbols. Arī “autobuss” aizsardzībā, kad komanda visu akcentu liek uz savu vārtu nosargāšanu un dzēlīgiem pretuzbrukumiem, ir futbols. Katram savs. Futbola sāls ir cīņa, raksturi un intriga. Tas viss ir iespējams arī spēlē ar 10 skatītājiem Alūksne uz salas. Tas viss ir iespējams arī pagalmā, kur puikas spēlē divi pret divi.
Kura bija šī turnīra pirmā apļa labākā spēle un labākā pirmā apļa spēle, kuru tu komentēji?
Laikam jau nebūs nemaz tik viegli nodefinēt kritērijus, kas ir bijusi tā aizraujošākā spēle, bet pagaidām gan kopumā, gan man personīgi nav bijis pamata šķendēties – turnīrs ir ļoti interesants. Visi, kuri baudīja Anglijas un Horvātijas dueli (4:2), domāju, izbaudīja no sirds!
Šāgada Pasaules kauss ir pirmais turnīrs, kurā tradicionālie divi puslaiki ir sadalīti uz pusēm ar trīs minūšu ūdens dzeršanas pauzēm, kuru laikā TV rāda reklāmas. Tas ir kaut kā ietekmējis futbolu?
Jau labu laiciņu agrāk – ar to domājot gadus – biju pārliecināts, ka šādas lietas atnāks un ienāks futbolā. Jo futbols ir ļoti liels bizness.
48 komandas finālturnīrā – vai, tavuprāt, tas tomēr nav par daudz? Un tagad vēl apsver domu par 64?
Tas ir daudz. Bet uz tādiem procesiem, kurus nevaram ietekmēt, ja vien tie nenodara tev pāri, vajag skatīties no gaišās puses – ir vairāk spēļu, ir vairāk laba futbola. Domāju, ka ir tikai laika jautājums, kad komandu skaits atkal pieaugs. Pirmajā Pasaules kausa izcīņā taču piedalījās 13 komandas.
Kad un vai pārskatāmā nākotnē redzi Latviju Pasaules kausa finālturnīrā?
Tas ir paaudzes jautājums. Var trāpīties, ka jau šodien Madonā, Smiltenē un Kuldīgā piedzimst trīs apdāvināti puiši, kuri nākamos 20 gadus būs gatavi svīst smagos treniņos un izaugt par pasaules klases meistariem. Ar trīs Verpakovska kalibra meistariem katrā no līnijām mēs varētu aizbraukt jau uz nākamo finālturnīru.
Bet pagaidām Latvijai labums no Pasaules kausa finālturnīra ir...
... bauda un nauda! Jo sekmīgāks ir finālturnīrs no finansiālā viedokļa, jo lielāka varbūtība, ka Starptautiskā Futbola federācija (FIFA) ar dažādiem projektiem veicinās arī Latvijas futbola attīstību. Bet nav jau runa tikai par naudu – daudzi puiši un meitenes, skatoties uz izcilo lielmeistaru sniegumu, nevis iet pagalmā lauzt ceļazīmes un šūpoles, bet iet uz sporta laukumu, lai sportotu, sevi pilnveidotu.
Neprasīšu, kuri kļūs par čempioniem, bet nosauc četrus pusfinālistus.
Racionālisms kliedz, ka tur, labāko četriniekā, ir jābūt Argentīnai, Spānijai, Francijai un Anglijai. Tās visas ir ļoti, ļoti kvalitatīvas komandas ar ļoti augstas meistarības spēlētājiem. Taču labāko četrinieks tāds nebūs, jo tas ir futbols.
Tavas domas par apgalvojumu, ka šogad pārāk maz translāciju ir nosacīti bezmaksas TV kanālos.
Futbols ir prece, futbols ir bizness. Tā arī ir atbilde. Veikalā mums arī neko par brīvu nedod.
Draugu, kolēģu starpā pirms lielajiem turnīriem mēdz sarīkot prognožu sacensības. Vai tu tādās piedalies?
Bija vairāki piedāvājumi, bet nolēmu atteikties. Gan laika trūkuma dēļ, gan tāpēc, ka tad, ja zini, ko esi prognozējis, tas tomēr arī kaut kā maisās pa galvu. Man patīk, ka varu maksimāli neitrāli doties uz translāciju un baudīt.
Joprojām esi futbola kluba “Alberts” pieteikumā. Cik laika sanāk uzspēlēt pašam?
Maz. Pārāk maz. Daudz par maz. Šogad tikai divreiz esmu paguvis uz spēlēm. Vienā mačā uz pēdējām 15 minūtēm, kad biju devies uz futbola festivālu bērniem Rēzeknē, četras stundas apdraudējuma dēļ pasēdēju bunkurā, tad vēl darbi – tāpēc tikai knapas 15 minūtes laukumā sanāca vienā spēlē Salaspilī.
Otra spēle bija Krimuldā uz brīnišķīga zaļā laukuma pret futbola klubu “Madona”. Pirmo reizi 18 gadu laikā FK “Alberts” kreklā kā madonietis gāju laukumā pret madoniešiem. Ļoti neparasta sajūta. Nopelnīju pendeli, iesitām, bet maču zaudējām. Viņi bija mazliet labāki. Ceru, ka izdosies tikt uz spēli Madonā, atnāks draugi, un tad jau labāki būsim mēs – FK “Alberts”.
Pēdējais jautājums, ko esmu dzirdējis no daiļā dzimuma pārstāvēm – kāpēc šoreiz tik daudziem spēlētājiem futbola apavi ir neierastā rozā krāsā?
Atkal jāsaka – bizness… Ko var pārdot, to ražo. Jauniešiem patīk spilgtas lietas, viņi pērk, viņi ir auditorija.
Man ilgus gadus bija melni, bet nupat, pirms sezonas, meklēju jaunus un tiku pie sarkaniem… Sajūsmā nespiedzu, jo krāsa tik tiešām ne pārāk uzrunā, taču buči bija tik ļoti ērti. Gaidīsim, kad kritīs pirmie vārti…
