Sarunā Irina dalās pārdomās par darba kultūru vienā no sarežģītākajām vietām pasaulē, kara laikā dzimušiem izgudrojumiem, Latvijas stiprajām pusēm un to, kā mazai valstij kļūt pamanāmai lielās konkurences apstākļos.
– Irina, ieskicējiet, lūdzu, kāda ir jūsu darba ikdiena Izraēlā šobrīd!
– Novembrī būs četri gadi, kopš strādāju par Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Inovāciju un tehnoloģiju pārstāvniecības vadītāju Izraēlā. Mēs šo amatu saucam par ārvalstu pārstāvniecības vadītāju, lai gan realitātē ļoti bieži tas ir viena cilvēka darbs, kad jāspēj darboties daudzās lomās vienlaikus. Darbs ir ļoti intensīvs. To pašu varu teikt arī par saviem kolēģiem – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvji strādā divdesmit divās valstīs. Mums no Ekonomikas ministrijas ir izvirzīti ļoti ambiciozi mērķi. Šogad mums kopumā ir jāpiesaista investīcijas vairāk nekā miljarda eiro apmērā. Augsts mērķis, bet tas ļoti motivē. Mēs to darām Latvijas labā, ar mērķi stiprināt valsts labklājību un ekonomiku. Praktiski tas nozīmē, ka mums ir jāveido kontakti, jāieinteresē investori un jāpārliecina viņus skatīties Latvijas virzienā. Mēs konkurējam ne tikai ar citām Eiropas Savienības valstīm, bet arī ar valstīm ārpus savienības, piemēram, Serbiju un Albāniju.
Man šiem prominentajiem biznesa cilvēkiem un investoriem, kas bieži pārvalda miljonus un pat miljardus, ir jāprezentē Latvija. Komunikācija ir gan izaicinoša, gan ārkārtīgi interesanta. Man personīgi tas ir arī liels izaicinājums, kā pieiet katram individuāli, kā uzrunāt, lai vispār saņemtu atbildi, jo ļoti bieži viņi vienkārši neatbild.
Mazās valstis kopumā viņus bieži neinteresē. Dažreiz neinteresē arī Eiropas virziens kā tāds. Tāpēc, kad viņi tomēr atbild, ir ļoti interesanti uzzināt, kas viņus patiesībā saista, kādus projektus viņi finansē, kur viņi iegulda un kādi ir viņu iepriekšējie darījumi. Reizēm tās summas ir pat grūti aptveramas – trīssimt un sešsimt miljonu dolāru darījumi, kad tiek pārdotas kompānijas, tehnoloģijas vai notiek uzņēmumu apvienošanās. Katru reizi no tā mācos, kā tiek vadīti šādi biznesa projekti un kā dzīvē veidojas šie veiksmes stāsti.
– Teicāt, mazas valstis šādus biznesmeņus bieži vien neinteresē, bet Latvija tieši tāda ir – maza valsts!
– Pirmais solis ir ideja. Tad nākamais investora jautājums vienmēr būs: “Kā es ar šo nopelnīšu?” Ja jūs prasāt, piemēram, simt miljonu ieguldījumu, investoram ir svarīgi saprast, kā un cik ātri viņš šo naudu atgūs. Mēs bieži aizmirstam, ka investīcijas nav labdarība. Tās nav ziedojumi. Sabiedrībā dažkārt tas tiek uztverts citādi, bet investors savu naudu grib atpelnīt vai vismaz nepazaudēt. Tāpēc biznesa projektos vienmēr ir jābūt skaidriem laika, peļņas un naudas plūsmas rādītājiem.
Ja, piemēram, Latvijā tiek izstrādāta vakcīna pret kādu slimību, ar pašu izgudrojumu vien nepietiek. Ir jāatbild uz virkni jautājumu: vai ir tirgus, kas šo vakcīnu pirks, vai tā atbilst regulācijām, vai mēs spēsim to reģistrēt Amerikā vai Eiropas aģentūrās. Uz visiem šiem jautājumiem ir jāspēj atbildēt.
Tāpēc mans darbs ir arī savlaicīgi izrunāt ar Latvijas izgudrotājiem, zinātniekiem un uzņēmējiem šos jautājumus un sagatavot viņus šādām sarunām. Jo bieži šie investori tiešām ir “haizivis” – viņu jautājumi ir ļoti asi, un sarunām ir jābūt gatavam arī psiholoģiski.
“Xtend” ir Izraēlas dronu ražotājs, kas cieši sadarbojas ar Latvijas uzņēmumiem.
– Vai, jūsuprāt, latvieši ir spēcīgi konkurenti?
– Noteikti ir, es tam patiešām ticu. Es redzu daudz spilgtu prātu mūsu Latvijā, tie ir jaunie zinātnieki un jaunuzņēmumi, kas neatlaidīgi cīnās un piesaista investīcijas dažādos tirgos, arī Tuvo Austrumu reģionā.
Gribētu pieminēt, piemēram, “PrintyMed” – uzņēmumu, kas izstrādā mākslīgo zirnekļu zīdu un fokusējas uz bioloģiski saderīgu sirds vārstuļu protēžu izveidi. Izraēlā man izdevās raisīt lielu interesi par šo materiālu un tā potenciālu reģeneratīvajā medicīnā.
Taču Izraēlas uzņēmumi un korporācijas grib redzēt jau klīniskus pētījumus, tātad gatavāku produktu. Mums Latvijā ļoti bieži ir labas, augstvērtīgas, bet vēl agrīnas idejas. Un tad nāk nākamais jautājums: vai Latvija kā valsts, mūsu Ekonomikas ministrija, “Altum”, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Latvijas Zinātnes padome un citi spēj nodrošināt instrumentus un finansējumu, kas palīdzētu divu gadu laikā iziet šos klīniskos pētījumus? Diemžēl bieži šis jautājums paliek atvērts. Instrumenti mums ir, bet tie ir pieticīgi. Piemēram, prototipēšanas granti var būt divdesmit pieci tūkstoši eiro, bet pētījuma sākšanai vajadzīgi divi miljoni eiro. Tātad kvalitāte un potenciāls mums ir, bet bieži pietrūkst apjoma un finansējuma, lai izietu visu nepieciešamo ceļu līdz tirgum.
Ir arī citi labi piemēri. Piemēram, sadarbība ar fiziķiem no Rīgas Tehniskās universitātes spektrometrijas jomā. Viņus aicināja uz Izraēlu kopā ar lielu uzņēmumu pabeigt komerciālu pētījumu. Tas bija ļoti interesants biznesa projekts, kur jau varēja redzēt peļņas potenciālu. Taču arī tur drošības situācija ne vienmēr ļauj zinātniekam vienkārši atbraukt, un tad sākas sarežģīta projektu vadība, kur jāpārliecina Izraēlas pusi braukt uz Latviju, jāveido sadarbība citā formātā.
Kopā ar Armandu Krauzi viņa vizītes laikā 26. februārī, burtiski dienu pirms kara.
– Kas, dzīvojot un strādājot Izraēlā, jūs profesionālajā vidē ir visvairāk pārsteidzis?
– Es strādāju galvenokārt ar augsto tehnoloģiju nozarēm – ar biotehnoloģijām, farmāciju, ķīmiju, fotoniku, inženierzinātnēm. Un tas, ko es redzu, ir ļoti attīstīta biznesa kultūra, jo cilvēki ir ārkārtīgi centīgi, neatlaidīgi un nepadodas grūtību priekšā. To īpaši spilgti var redzēt kara laikā. Esmu savām acīm redzējusi, kā jauni cilvēki, kas tikko nodibinājuši savu jaunuzņēmumu un uzsākuši uzņēmējdarbību, tiek iesaukti armijā. Viņi dodas uz militāro bāzi ar savu klēpjdatoru, naktīs guļ teltīs, bet vakarā vēl pārbauda e-pastus un turpina darbu – burtiski kara apstākļos –, un tas, manuprāt, ir ievērības cienīgi.
Izraēlā darba nedēļa sākas svētdienā un faktiski beidzas piektdienā ap pusdienlaiku. Cilvēki šeit strādā vairāk nekā vidēji Eiropā. Svētdien viņi jau ir paveikuši to, ko Eiropā sāk darīt tikai pirmdien. Tāpēc man pirmdienās e-pasta kastīte vienmēr ir pilna.
Vienlaikus šeit ir arī ļoti spēcīga atpūtas kultūra. Piektdienas pēcpusdienā sākas šabats, un sestdien strādāt nedrīkst. Reliģiskiem cilvēkiem tā ir svēta atpūta, bet arī sekulārie cilvēki šo laiku velta ģimenei, dabai, jūrai, restorāniem, mieram. Tas ir ļoti dziļi iesakņojies – cilvēki smagi strādā, bet pēc tam arī patiešām atjaunojas. Tas ir tas, kas man šeit ļoti patīk. Es pati esmu iegājusi šajā ritmā.
– Un tomēr – inovācijas laikā, kad notiek apšaudes un tu nezini, ko nesīs nākamā stunda…
– Jā, cilvēkiem, kas dzīvo reģionos, kur apšaudes notiek visvairāk, ikdiena ir ļoti smaga. Piemēram, Telavivā dzīve ir ļoti nemierīga – naktīs nākas celties vairākas reizes, jo apšaudes notiek dažādos laikos, lai cilvēki nepierastu. Tas ļoti ietekmē nervu sistēmu. No rīta cilvēks jau ir noguris, un dienā vēl jāskrien uz patvertnēm. Tas, protams, nemotivē. Bet vienlaikus tieši no šādas izdzīvošanas nepieciešamības bieži dzimst inovācijas. Kad tev ir eksistenciāls apdraudējums, rodas ļoti konkrētas vajadzības – kā aizsargāt ģimeni, bērnus, mājas.
Piemēram, pēc 7. oktobra, kad teroristi ielauzās mājās, nākamajā dienā jau tika izgudrots vienkāršs mehānisms, ko pievienot pie durvju roktura, lai bloķētu durvis drošajās istabās. Tās telpas sākotnēji bija domātas aizsardzībai pret raķetēm, nevis ielaušanos.
Ir arī veselas inženierkompānijas, kas parastu istabu pārvērš par drošo istabu – nostiprina sienas un griestus, paņemot tikai dažus centimetrus no telpas. To var izdarīt gan dzīvokļos, gan privātmājās. Tas ir ļoti praktisks risinājums, kas dzimis kara apstākļos.
Un, protams, milzīga nozīme ir kiberdrošībai. Izraēla ir kiberdrošības lielvalsts. Viens no pēdējiem lielajiem darījumiem – Izraēlā dibināts kiberdrošības uzņēmums “WIZ”, ko izveidoja četri armijas draugi, tika pārdots “Google” par trīsdesmit diviem miljardiem dolāru. Tas ir milzīgs ieguvums gan pašiem dibinātājiem, gan valstij, gan visai ekosistēmai, jo pēc tam rodas jauni uzņēmumi un jaunas idejas.
– Kurās jomās jūs redzat lielāko sadarbības potenciālu starp Latviju un Izraēlu?
– Esmu šo gadu laikā mēģinājusi testēt visas mūsu prioritārās jomas, lai saprastu, kur ir vislabākā sakritība. Un es redzu, ka ļoti liels potenciāls ir inženierzinātnēs kopumā. Tas ir mikroelektronikā, elektronikā, mehānikā, optikā un dažādās augstas precizitātes komponentēs.
Piemēram, optiskā šķiedra – tas ir produkts, ko Latvija jau eksportē uz Izraēlu. Latvijā ražotas optiskās šķiedras tiek izmantotas medicīnas ierīcēs, piemēram, uroloģijā. Tāpat perspektīvas ir mikroshēmām un dažādām elektroniskām komponentēm, ko izmanto medicīnā, rūpniecībā un arī aizsardzības jomā.
Ja salīdzinām, piemēram, koksnes eksportu ar mikroshēmu eksportu, redzam milzīgu atšķirību. Koks ir smags, loģistika ir dārga, pievienotā vērtība zemāka. Savukārt viena mikroshēma var nesvērt gandrīz neko, bet būt daudzkārt vērtīgāka. To var nosūtīt arī ar lidmašīnu – ātri un efektīvi. Liels potenciāls ir arī nišas komponentēs, piemēram, dronu motoros, ko Latvijā ražo. Izraēlā par to ir liela interese, jo šīs komponentes nav ražotas Ķīnā. Un šobrīd tas ir ļoti svarīgi, jo Izraēla ir ļoti piesardzīga pret Ķīnas izcelsmes precēm. Tāpēc Latvijai ir reāla iespēja aizstāt atsevišķas Ķīnas komponentes nišas segmentos.
Irinas Rubinčikas darba pienākumos ietilpst arī tikšanās ar Latvijas augstākajām amatpersonām. Darba pasākumā kopā ar Latvijas prezidentu Edgaru Rinkēviču.
– Tā varētu būt vērtīga norāde jaunajiem cilvēkiem – domāt par nišas produktiem, nevis tikai par populārākajām jomām?
– Pilnīgi noteikti. Tieši nišas specializācija bieži var izrādīties ļoti vērtīga. Protams, ir svarīgi balstīties cilvēka talantos un spējās, bet vienlaikus ir gudri skatīties arī tur, kur veidojas nākotnes pieprasījums. Ne vienmēr ir jēga skriet līdzi plašajai straumei un studēt to, ko visi, ja pēc pieciem vai desmit gadiem tā joma vairs nebūs tik aktuāla. Daudzsološs var būt tieši šaurs, specifisks virziens, kurā tu kļūsti par ļoti labu speciālistu.
– Vai taisnība, ka Izraēlā arī publiski pasākumi dažkārt tiek rīkoti ne tikai tuvu bumbu patvertnēm, bet pat tajās?
– Jā, tā var būt. Es pati esmu bijusi, piemēram, teātrī, kur pirms izrādes tiek paziņots, ka telpas ir nostiprinātas un drošas, vai kur atrodas tuvākā patvertne, uz kuru vajadzības gadījumā jādodas. Šobrīd kopējās drošības vadlīnijas ir stingrākas un publiski pasākumi daudzviet netiek rīkoti, skolas bieži ir slēgtas, dažkārt notiek tikai atsevišķas nodarbības drošās telpās.
Izstāžu centros un lielās publiskās ēkās parasti ir nostiprinātas telpas vai pazemes stāvvietas, kur nepieciešamības gadījumā var patverties tūkstošiem cilvēku.
Taču ikdienā cilvēki arī improvizē. Daudziem Telavivā dzīvokļos nav drošo istabu, jo mājas ir vecas. Tad sirēnas laikā jādodas uz metro vai citu pazemes telpu. Un cilvēki pat šajos apstākļos cenšas saglabāt dzīves sajūtu. Piemēram, Purima svētku laikā cilvēki patvertnēs rīkoja svinības ar bērniem, mūziku un kostīmiem. Pašvaldības nodrošina elektrību, galdiņus, tējkannas, cilvēki atnes cepumus, matračus. Tā ir ļoti cilvēciska, solidaritātē balstīta ikdiena.
– Jūsu darba valoda pārsvarā ir angļu, bet vai pārvaldāt arī ivritu?
– Jā, darba valoda pārsvarā ir angļu valoda, taču es runāju arī ivritā. Es šo valodu iemācījos, jo mans vīrs ir izraēlietis, un viņš ilgus gadus dzīvoja Latvijā. Kad viņa vecāki bija jau ļoti cienījamā vecumā, mēs pārcēlāmies šurp. Es Izraēlā dzīvoju kopš 2018. gada un pa šo laiku valodu esmu apguvusi. Tas ļoti palīdz. Valoda atver durvis un palīdz daudz ātrāk nodibināt kontaktu. Protams, specifiskās nozarēs, piemēram, mikroelektronikā, visi termini tik un tā bieži paliek angļu valodā, bet ivrita zināšanas ļoti palīdz ikdienas komunikācijā un izpratnē.
– Cik Izraēlu ir viegli saprast no malas?
– To nav viegli paveikt. Pat miera laikos situācija Izraēlā mainās ļoti strauji, jo katru stundu nāk jaunas ziņas, ir ļoti daudz partiju, kustību, sabiedrības grupu. Šeit dzīvo ebreji no Argentīnas, Amerikas, Kanādas, Marokas, Jemenas, Etiopijas, Eiropas – visi ar savu pieredzi, domāšanu un skatījumu. Ir reliģiskie, ir sekulārie – dažādi novirzieni. Līdzās dzīvo arī arābi, druzi, kristiešu arābi un citi. Tā aina ir kā kaleidoskops, jo visu laiku mainīga. Tāpēc interpretēt ziņas no Izraēlas ir ļoti grūti.
Es pati daudzus gadus šurp braucu tikai ciemos pie vīra ģimenes. Man bija virspusējs priekšstats, ka tā ir silta zeme ar skaistu jūru un, jā, konfliktiem. Kad sāku šeit dzīvot, man vajadzēja vismaz trīs gadus, lai vispār sāktu saprast, kas te notiek, kas ir šie cilvēki un kā viņi domā. Tā patiešām ir viena no sarežģītākajām vietām pasaules kartē. Lai saprastu Izraēlu, gandrīz vai sava veida universitāte būtu jāiziet. Tomēr Izraēlu saprast palīdz cilvēku atvērtība un sirds siltums. Ar izraēliešiem var atklāti runāt par visu – nekas īsti netiek slēpts, viedokļi ir dažādi, un informācija ir plaši pieejama.
