Reiz bija jāuzstājas marles svārciņos, jāveic dažādi vingrojumi, tai skaitā izpildot tiltiņu. Un skatītāji toreiz teica: "Kāda lokana meitene!" Vēlāk vidusskolā vairāk apguvu balles jeb sporta dejas. Tautiskās dejas sāku dejot pēc tam, kad pabeidzu mācības un uzsāku strādāt Cesvaines pusē, kur piedalījos Kraukļu deju kolektīvā.

Dejot man joprojām ļoti patīk, un šī draudzība ar kustību ir saglabājusies visu mūžu, kļūstot par neatņemamu ikdienas daļu, kas sniedz gan iedvesmu, gan spēku un palīdz uzturēt līdzsvaru starp ķermeni un prātu.

- No kuras puses īsti nāc, kur mācījies, un kādas ir tavas saknes?

- Esmu Latgales meitene, mācījos Sīļukalna pamatskolā, pēc tam Varakļānu vidusskolā. Skolas laikā man ļoti patika matemātika un rasēšana, vēlējos kļūt par skolotāju, bet īsi pirms skolas absolvēšanas par tālāko ceļu nez kāpēc sāku šaubīties – vai visu, ko zinu, varēšu iemācīt arī skolēniem? Tāpēc ar draudzeni pēc izlaiduma devāmies uz Rīgu, izpētījām, kur varētu studēt, un izvēlējos Rīgas kooperatīvo tehnikumu, jo tur bija arī labas kopmītnes. Sākumā gribēju studēt ekonomistos, bet ekonomistu grupa tai gadā nenokomplektējās, tāpēc man piedāvāja studēt grāmatvežu programmu un uzreiz 2. kursā.

Tā nu šajā tehnikumā apguvu grāmatvedību, un vēlāk visu mūžu esmu strādājusi patērētāju kooperācijā, bijusi grāmatvede, arī ekonomiste un galvenā grāmatveža vietniece Madonas rajona patērētāju biedrību savienībā. Esmu strādājusi arī sagādes kantorī. Katrā ziņā darbs visu laiku man ir bijis profesijā. Kad pašai bija 55 gadi, Biznesa augstskolā "Turība" ieguvu profesionālo bakalaura grādu, jo kādā brīdī pavīdēja informācija, ka grāmatvedis nedrīkstēs parakstīt bilanci, ja nav augstākās izglītības. Tagad joprojām turpinu strādāt, bet tikai tik daudz, lai būtu laiks maniem sievišķīgajiem vaļaspriekiem.

- Dzīve parasti mainās pēc bērna piedzimšanas. Kā bija tev?

- Kad piedzima bērni, dzīve, protams, mainījās - primāri vajadzēja rūpēties par ģimeni. Vēlāk, kad pārcēlos uz dzīvi Madonā, kaut strādāju divos darbos, centos nepamest fiziskās aktivitātes - regulāri gāju uz vingrošanas nodarbībām, un kustība vienmēr bija dabiska un vajadzīga nodarbe.

- Kā šobrīd ar to veicas – kur pavadi savas brīvās stundas?

- Jau vairākus gadus dejoju divos kolektīvos – Madonas novada kultūras centra senioru deju kolektīvā "Atvasara" un deju grupā "Madonas dāmas". Mēģinājumi notiek divas reizes nedēļā: pirmdienās – "Dāmām", trešdienās – "Atvasarai". Tas prasa disciplīnu un rūpīgu laika plānošanu, jo jāseko koncertu un pasākumu grafikam. Kolektīvā jābūt atbildīgai pret citiem un saviem pienākumiem. Protams, jābūt arī gatavai koncertiem, ko uztveru kā svētkus, un jāpieliek pūles, lai viss mēģinājumos un koncertos izdotos labi.

Cenšos saskaņot mēģinājumus ar citiem pienākumiem, un, ja esmu kam piekritusi, vienmēr piedalos un, cik vien iespējams, kopīgos pasākumus neizlaižu. Protams, ir reizes, kad ceļojums vai kāds cits neatliekams uzdevums patraucē, bet kopumā esmu atbildīga un visur, kur ieplānots, esmu ar saviem deju kolektīviem.

Deja “Atvasarā” un “Madonas dāmās”. Foto: no privātā arhīva

- Vai esi bijusi arī vispārējos dziesmu un deju svētkos?

- Rīgā, vispārējos dziesmu un deju svētkos esmu piedalījusies apmēram trīs reizes. Sākums bija ar Cesvaines kori, kurā dziedāju laikā, kad dzīvoju Kraukļos. Mūsu kori tolaik diriģēja Harijs Šulcs. Savukārt pēdējie vispārējie dziesmu un deju svētki, kuros piedalījos, bija 2023. gadā ar Madonas novada kultūras centra deju kolektīvu "Atvasara". Kopā ar Madonas kolektīviem piedalos arī dažādos izbraukumos un sadraudzības koncertos. Pieredze mums ir bagāta - daudz uzstāšanos, kas rada īpašu prieku un arī satraukumu.

- Ko dejošana tev nozīmē šobrīd, un kā tā ietekmē tavu labsajūtu, emocijas, veselību?

- Dejošana man dod gan kustību prieku, gan lielisku pašsajūtu, palīdz atbrīvoties no ikdienas stresa un ļauj izpaust savas emocijas brīvā un radošā veidā. Tā palīdz gūt līdzsvaru, īpaši tāpēc, ka mans ikdienas darbs ir sēdošs. Pēc dejošanas jūtos daudz labāk, uzlabojas gan fiziskā, gan emocionālā labsajūta - kad izdancojos, gribas smaidīt, pieaug dzīvesprieks.

- Kā uzturi savu fizisko aktivitāti ārpus dejām?

- Pie kustībām allaž piedomāju - piemēram, ekskursiju laikā vienmēr viesnīcās uz numuriņu nebraucu ar liftu, bet kāpju pa kāpnēm. Kaut būtu jāuzkāpj līdz piektajam, sestajam stāvam, to daru ejot. Ekskursijās bieži vajadzīgs ātrs solis, esmu kāpusi arī kalnos, un to uztveru ar prieku.

Došanās ceļā - tas ir ieradums vēl kopš skolas laika. Pirmais tālākais brauciens man bija uz Maskavu kopā ar tehnikuma grupu.

Arī vecāki vienmēr mani tajā ir atbalstījuši. Lai cik viegli vai grūti iztikt pašiem, piemēram, kad vajadzēja kabatas naudu ekskursijai uz Maskavu, tētis pat atsūtīja vairāk, nekā lūdzu. Tagad daudzus gadus ceļoju kopā ar draugiem vai deju kolektīva domubiedriem, gandrīz katru gadu ieplānoju kādu tālāku braucienu.

Šie izbraukumi man devuši pārliecību, ka ekskursijās redzētais, izjustais ir tas, ko neviens nevar atņemt – tā ir pieredze un atmiņas, kas paliek uz mūžu.

- Kādas valstis un vietas esi apceļojusi, un kādi iespaidi ir palikuši no tālākiem ceļojumiem?

- Esmu apceļojusi daudz vietu, bet tālākie ceļojumi bija uz Dienvidāfriku un Taizemi. Dienvidāfrikā pārsteidza cilvēku attieksme un dzīvesprieks, arī Taizemē iedzīvotāji izskatās laimīgi un draudzīgi. Salīdzinot var redzēt, kā dažādu valstu pamatiedzīvotāju attieksme atšķiras. Manuprāt, cilvēku sirsnību ietekmē arī siltais klimats – dienvidu zemēs, kur daudz saules, cilvēki ir atvērtāki un smaidīgāki. Saule patiešām ietekmē un dara cilvēkus saulainākus.

- Jau vairākus gadus dodies arī uz žurnāla "Ieva" radošās nometnes salidojumiem. Kā tas sākās?

- "Ievas" nometnē nokļuvu pēc trīs pieteikšanās reizēm – pirmajās divās mani neizvēlējās, bet uzrakstot pieteikuma vēstuli trešo reizi, tiku uzaicināta. Manu pieteikuma vēstuli iepazīšanās vakarā pat citēja. Šī tikšanās notika Salacgrīvā, kur sieviešu žurnāla "Ieva" simts abonētāju pulcējās uz nedēļu garām aktivitātēm. Viss notika bez telefoniem, tikai vakarā drīkstēja sazināties ar ģimeni. Tur bija dažādas meistarklases, nodarbības ar zinošiem cilvēkiem dažādās jomās, arī fiziskās aktivitātes un darbiņi. Šī nedēļa sniedza daudz pozitīvu emociju, iespēju atvērties, socializēties un gūt jaunu pieredzi.

Pēc aizvadītās vasaras mēs – grupa, kas bijām Salacgrīvā, – tiekamies joprojām. Jau sešpadsmit gadus katru gadu citā Latvijas vietā ierodamies uz salidojumu. Parasti esam ap 15 līdz 20 dalībnieču, un tikšanās notiek ikreiz citur - vietā, kur kāda no dalībniecēm uzņemas to organizēt.

Tikšanās laikā parasti paveicam arī kādu labu darbu pansionātā vai bērniem bāreņiem. Pagājušā vasarā, piemēram, sastādījām augļu kokus Rūdolfa Blaumaņa muzejā "Braki". Apmeklējam arī tuvākās ražotnes vai uzņēmumus, iepazīstam vietējos uzņēmējus un ražotājus.

Šovasar mums salidojums notiks Dobelē. Ja viss sakritīs un neradīsies kas cits, septembrī būšu tur.

- Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni - par attiecībām ar mazbērniem un mazmazbērniem!

- Esmu ļoti pateicīga par to, ka man ir divi dēli, pieci mazbērni un divi mazmazbērni. Atvasēm bieži sanāk palīdzēt gan ikdienas lietās, gan pieskatīšanā. Viņu vecāki ir ļoti korekti - vienmēr pajautā, kādi man pašai ir plāni. Neslēpšu, ka aktīva līdzdalība mazbērnu un mazmazbērnu dzīvē man sagādā patiesu prieku un gandarījumu. Uzskatu, ka labāk, lai mazie pavada laiku ar mani, nevis svešu aukli.

Mazbērni tāpat ir ļoti aktīvi – puikas apmeklē robotikas un basketbola pulciņus, viena mazmazmeita dejo, otra vēl iet dārziņā, bet arī tur piedalās dažādās aktivitātēs un uzstājas, piemēram, ar deju vai flautas spēli.

Starp citu, man ir bijusi iespēja dejot uz vienas skatuves kopā ar mazmeitu. Mēs abas uzstājāmies Madonas estrādē un arī deju kolektīva "Atvasara" jubilejas koncertā. Tā bija ļoti sirsnīga un aizkustinoša pieredze redzēt, kā bērns jau var tik daudz.

- Ko sarunas noslēgumā vēlies novēlēt "Stara" lasītājiem?

- Visiem cilvēkiem novēlu, lai viņi ir laimīgi un lai ir veseli! Tas noteikti ir iespējams, uzturot možu garu, regulāri kustoties un domājot labas domas. Uzskatu, ka lielais vairums cilvēku arī savā būtībā ir labi.