Madoniete Velta Līvija Miķelsone ar sirdi ir socionikā, un tas viņai ir ne tikai vaļasprieks, bet arī dzīvesveids. Kundze ir Latvijā pazīstama socionikas eksperte, konsultante un grāmatu autore, kura tiek uzskatīta par vienu no šīs nozares aizsācējām un galvenajām popularizētājām mūsu valstī. Viņas darbība ir cieši saistīta ar cilvēku personības tipu izpēti un savstarpējo saderību.
- Mana dzīve lielākoties sastāv no dārza un socionikas. Ēst gatavošana vairs nav mana nodarbe, bet par privāto dzīvi es nerunāju. Ar socioniku iepazinos pavisam nejauši. Pēc profesijas esmu veterinārārste. Savulaik no Madonas pārcēlos uz Rīgu, bet ko tur darīt ar veterinārārsta diplomu? Tā gadījās, ka astrologs pateica, ka man tas viss bija paredzēts – dzīvesvietas maiņa, dzīves uzdevums – ziedoties citu labā.
Vispirms nodibināju iepazīšanās aģentūru, sāku likt pārus, bet nesakrita saderības. Tā gluži nejauši iepazinos ar sievieti, kura bija izmācījusies socioniku, bet šajā jomā nestrādāja, - atminas Velta Līvija Miķelsone.
- Caur mani sākās socionikas pielietošana darba vietās, piemēram, personāla daļas vadībā, sašķirot nevis pēc diploma, bet pēc rakstura tipa. Socionika mani ļoti aizrāva. Sāku aizdomāties, kas cilvēkiem traucē veidot attiecības, kopdzīvi. Arī pašai liktenis bija lēmis piedzīvot vairākas kopdzīves. Izanalizēju tās visas un sāku mācīties. Vispirms pašmācības ceļā. Kad sarakstīju savu pirmo grāmatu, caur to sāku mācīt arī citus, un tā pagāja 32 gadi.
Sāku braukt uz Kijevu, dabūju bakalaura grādu, tad maģistra grādu. Tagad man ir goda doktora grāds socionikā. Tas tika piešķirts 2019. gadā. Visus gadus esmu mācījusies un pilnveidojusies. Esmu apguvusi arī citu zinātni, kas papildina socioniku. 1993. gadā mans astrologs teica, ka darbošos zinātnē un patiešām tam neticēju. Tomēr viss izvērtās citādāk.
Sešas grāmatas
2004. gadā tika izdota pirmā Veltas Līvijas Miķelsones grāmata "Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi!". Tā ir iedvesmojošs ceļvedis tiem, kas meklē ceļu pie sevis, nevis cenšas iekļauties svešos rāmjos. Tā ir balstīta autores ilggadējā pieredzē, strādājot ar cilvēka personības izzināšanu. Šobrīd jau ir izdotas sešas grāmatas, pēdējā no tām ir e-grāmata.
- Pirmo grāmatu Latviešu biedrības namā atvēra un prezentēja Jānis Streičs. Tas manā dzīvē bija viens no svarīgākiem notikumiem, jo visa mana turpmākā dzīve līdz šodienai saistījās un saistās ar socioniku. Uz prezentāciju bija ieradušies daudzi Latvijas dižgari – aktieri, politiķi, žurnālisti, - pastāsta Velta Līvija.
- Pēdējā grāmata ir digitāla. Diemžēl grāmatu izdošana nav lēta. Aprēķinot izmaksas, ar izdevēju secinājām, ka summa ir liela un cilvēki tik dārgu grāmatu nepirks. Šobrīd grāmatas vairs nav nopērkamas, tās noteikti var atrast bibliotēkās. Varu teikt, ka manas grāmatas lasa 42 valstīs.
Ir prieks, ka socionika cilvēkus interesē un aizrauj. Tomēr šīs grāmatas nav lasāmas kā romāni – jāatrod savs tips un jālasa par sevi. Socionika palīdz praktiski – saprast cilvēkus, viņu stiprās puses un piemērotību. Piemēram, darba vidē tas ļauj cilvēku novietot tur, kur viņš patiešām var sevi realizēt. Es turpinu darīt to, kas mani piepilda - socioniku. Tā man dod enerģiju. Es redzu cilvēkus, viņu tipus, un man gribas palīdzēt – iedot virzienu, sapratni.
Velta Līvija seko līdzi aktuālajam un izmanto arī digitālo vidi.
- Ar interesi izmantoju datoru, internetu un arī mākslīgo intelektu. Uzturu savu mājaslapu, rakstu, analizēju. Mani pārsteidz, cik precīzi tas spēj atbildēt – balstoties uz gadiem krātu informāciju. Tas kļūst par dialoga partneri, kas ne tikai atbild, bet arī uzdod jautājumus un rosina domāt, - uzsver kundze.
Dzīves ceļš atved atpakaļ uz Madonu
- Socionikā ļoti aktīvi darbojos Rīgā. Bija savs darba kabinets mājās. Sākoties kovida pandēmijai, baidījos saslimt un viss apsīka. Vēl pirms tam mēģināju nākt dzīvot uz Madonu, tomēr īsti nevarēju te nodzīvot un 2018. gadā atgriezos atkal Rīgā. To, ka būs pandēmija, neviens nevarēja paredzēt. Nevarēju to visu pieņemt un tā 2021. gadā atgriezos Madonā. Pārdevu Rīgas dzīvokli un ar dēla palīdzību tika uzcelta šī māja.
Dzīve kļuvusi ļoti steidzīga, un socionika ir mazliet pamesta. Tomēr es bez socionikas nevaru dzīvot. Ja cilvēks dzīvē ir redzējis vairāk un gājis tālāk, ir grūti atgriezties iepriekšējā vidē. Sarunas vairs nesaista – ikdienišķas lietas, baumas, virspusējas tēmas. Rīgā to nejutu tik izteikti. Vienmēr esmu bijusi pamanīta, bet ne tāpēc, ka to īpaši meklētu. Ikvienam ir nepieciešams sarunu biedrs savā līmenī.
Reiz, garlaicības vadīta, izlasīju, ka skolās darbojas karjeras konsultanti. Aizdomājos, ja socioniku mācītu skolās, cilvēkiem būtu vieglāk izvēlēties profesiju un partnerus. Socionika izdala 16 rakstura tipus un 16 attiecību veidus. No tā atkarīgs, vai cilvēki šķiras vai sadzīvo, - skaidro kundze.
- 82 gadu vecumā izdomāju skolai uzdāvināt visu, kas saistās ar socioniku. Sazinājos ar Madonas novada Izglītības nodaļu, ar Jolantu Pabērzu. Izstāstīju savu vēlmi. Tiesa, viņa atzina, ka par socioniku nav neko dzirdējusi. Pēc ieteikuma sazinājos ar Madonas pilsētas vidusskolas karjeras konsultanti Kristīni Aizpurvi. Tika uzrunāti citi novada karjeras konsultanti, un tā patlaban vadu viņiem lekcijas socionikā.
Šobrīd to apgūst desmit karjeras konsultanti. Plānojam šo kursu noslēgt 22. maijā. Pēc tam būs arī izlaidums, kas būs pirmais Latvijā. Uz to aicināšu arī citus socioniķus, kuru darbs Latvijā ir ļoti nozīmīgs. Esmu priecīga, ka skolotājas ar interesi un nopietnību klausās un mācās. Neskatoties uz laiku un pārmaiņām, man vissvarīgākais paliek nemainīgs – dziļas sarunas, domāšana un iespēja dalīties ar to, ko esmu sapratusi.
