Mums katram ir savs likteņa albums — pilns ar notikumiem, cilvēkiem, priekiem, bēdām, izaicinājumiem un uzvarām, kas paliek līdzās, ejot cauri gadiem. Ļaudonietim Jānim Šmeisam šajā albumā īpaša vieta atvēlēta arī vārda svētkiem. Tie allaž bijuši ne tikai vasaras saulgriežu svinības, bet arī iespēja satikt tuvākos, izdziedāt dziesmas, sasildīties gan pie atmiņu, gan “dzīvā” ugunskura, sajust piederību savai vietai un cilvēkiem.
Tuvojoties gada lustīgākajiem svētkiem, Šmeisa kungs labprāt ļaujas atmiņu ceļojumam. Stāstos savijas gan bērnības dienas, gan darba gaitas un pārdomas par šodienu un to, kas cilvēka dzīvē patiesi ir svarīgs.
Dzīves dažādie pagriezieni
- Esmu dzimis Cesvaines pusē, precīzāk – Kraukļu ciemā. Pasaulē nācu lauku mājās, nevis slimnīcā. Mājas, kurās piedzimu, sauca “Piesaules", tagad to vairs nav. Skolas gadus nomācījos Cesvaines vidusskolā. Uz skolu bija jāiet piecus kilometrus, turklāt vēl pa mežu. Pirmie gadi bija sevišķi grūti. Īpaši rudenī un ziemā nebija diez ko patīkami, bet ar laiku pieradu.
Vidusskolu beidzu 1969. gadā, pēc tam neveiksmīgi stājos augstskolā Ļeņingradā. Pietrūka viena punkta – lai iestātos, vajadzēja dabūt četrpadsmit. Izmācījos šoferu kursos, turklāt militāros. Praktiski uzreiz pēc tam tiku iesaukts armijā, kur nodienēju divus gadus. Kā jau lauku puikam, man tur problēmu nebija – visu pratu un izdarīju.
Atnākot mājās, sāku darba gaitas vietējā Cesvaines sovhozā. Kādas pussagrabējušas mašīnas man, kā jau jaunam darbiniekam, iedeva... Teicu: “Nē, nē. Es varu vairāk un gribu vairāk". Uzrakstīju iesniegumu, ka eju prom no saimniecības.
Direktors pierunāja mani ņemt saimniecības stipendiju, ko es arī izdarīju. Iestājos Politehniskajā institūtā, beidzu Elektroenerģētikas fakultāti. Sākumā strādāju Cesvainē, taču darba tur īsti nebija. Skaitījos gan automātiķis, bet saimniecībā nekas, protams, automātiski nenotika.
Kopš 1978. gada rudens dzīvoju Ļaudonā. Strādāju par inženieri melioratoru, pēc tam – par enerģētiķi. Tālāk saņēmu piedāvājumu strādāt izpildkomitejā, sāku darbu tur. Toreizējais saimniecības vadītājs Voldemārs Māliņš aicināja uzsākt saimniecības direktora darba gaitas. Akadēmijā pabeidzu speciālos vadības kursus, kad atgriezos, direktora amatā jau bija iecelts cits, un patiesībā labi vien, ka tā. Kādu laiku pastrādāju Lauktehnikā, tad saņēmu iespēju strādāt rajonā. Domāju, ko darīt – pieņemt vai nē? Biju jauns, izaicinājumus gribējās, tāpēc nolēmu izmēģināt spēkus.
Mani pieņēma partijas komitejā par lauksaimniecības nodaļas vadītāju. Pavadīju tur piecus gadus, biju nolēmis strādāt agrorūpnieciskajā apvienībā Madonā, tur bija vajadzīgs speciālists. Tā nu sanāca, ka, ejot no tagadējās novada domes ceturtā stāva, mani starp otro un pirmo stāvu vārda tiešā nozīmē noķēra izpildkomitejas priekšsēdētājs Žanis Bezmers. Prasīja, kur es eju. Rezultātā pēc sarunas ar viņu paliku strādāt par enerģētiķi. Darbs bija interesants, strādāju analīzes sfērā.
Esmu beidzis Viļņā ekonomisko attiecību skolu, līdz ar to ekonomika man arī ir skaidra. Pagāja daži gadi, un es sapratu, ka birokrātija tā arī nav mainījusies. Mainīju darbu, sāku strādāt bankā. Vispirms Zemes bankā Madonā, kur uzņēmos visu iekšējo filiāles vadību. Pēc nepilna gada kļuvu par pārvaldnieku un šajā amatā pavadīju septiņpadsmit gadus.
Pienāca laiks mest mieru, zināmu posmu pavadīju atpūtā, lai uzkrātu spēkus, un vēlāk atgriezos profesijā, ko biju mācījies – strādāju par pārvaldnieku vienā no lielākajām Latvijas nekustamo īpašumu kompānijām. Nostrādāju līdz pensijai, saņēmu piedāvājumu vēl turpināt darbu. Trīs gadus vēl pavadīju amatā, un no 2016. gada esmu pelnītā atpūtā. Nopirku šo māju, izremontēju un tagad veicu dažādus mājas darbus. Tā jau varētu stāstīt visu ko, piedzīvojumu man ir bijis pietiekami daudz, tāpat hobiju.
Izšķiršanās par turpmāko dzīvi man faktiski bija brīdī, kad pārnācu no armijas. Zināju, ka varu un gribu vairāk, attiecīgā brīdī arī saņēmu piedāvājumu. Lai dabūtu fizisku diplomu, bija jāmācās, un šis diploms arī bija mans mērķis. Netiku sev strikti noteicis, ka būšu tieši enerģētiķis, man patika un interesēja arī celtniecība. Un tā katru reizi – “nāca" piedāvājums, es to pieņēmu. Esmu veicis veselu virkni dažādu darbu, un man ir teikuši, ka bieži mainu darbavietas. Uz to atbildēju, ka ikreiz saņēmu arvien labāku piedāvājumu, tā bija mana izaugsme. Es pieņēmu izaicinājumus un gāju uz priekšu.
Tiesa gan, bija arī daži piedāvājumi, ko nepieņēmu, piemēram, atteicos strādāt Projektēšanas institūtā. Man nepatika pilsēta, bija arī liela problēma tikt pie dzīvokļa, bet dzīvot kopmītnēs vai īrēt mitekli nebija manā stilā. Strādājot bankā, arī bija iespēja tikt darbā Rīgā, bet arī šai iespējai pateicu “nē". Savā dzīvē neesmu baidījies nedz pieņemt izaicinājumus, nedz pateikt vārdu “nē".
Jānis Šmeiss ir dabas draugs — viņš izbauda gan makšķerēšanas sagādāto prieku, gan veic dažādus darbus ar koku
Katrai dienai jāpiešķir krāsas
Man nav tādu hobiju vai aizraušanos, kas pavada kopš bērnības vai jaunības līdz pat šim brīdim. Dzīvoju pēc principa – iepatikās vai interesēja, apguvu, iemācījos, paldies, dodos tālāk. Jaunībā man bija daudz aizraušanos. Interesēja politika un sabiedriskā dzīve, bet komjaunatnē gan nestājos. Tomēr 9. klases pavasarī mani uz turieni “aizvilka". Vēl patika dejošana, apkārtnes apceļošana un sports, sākot no slēpošanas un ziemeļu divcīņas ziemā līdz vieglatlētikai un desmitcīņai, peldēšanai, riteņbraukšanai un orientēšanās sportam vasarā. Armijā arī izpildīju sporta meistarklasi peldēšanā, bet tur jau neviens nelikās zinis un dokumentus nedeva. Sak', izpildīji, un labi ir.
Tā kā man patika ceļot, pēc mācībām institūtā sešatā braucām ekskursijā pa Pamira kalniem. Tā nebija parasta tūrisma ceļošana, bet gan sporta tūrisms. Tagad to sauc par ekstremālo tūrismu. Braucām ar javiņām, pa augstāko pāreju pār Pamira kalniem apmēram 4500 metru augstumā. Gāja mums visādi; es kritu Kazahijas stepēs, salauzu pāris ribas, bet mājās tikām. Tā bija pamatīga avantūra. Absolvējot institūtu, “iejūdzos" darbā pilnībā, bet atpūtas brīžos kopā ar draugu, kad vien varēja izrauties, makšķerējām.
Aizejot pensijā, uzlabojās veselība, mugura arī vairs nesāp. Dejoju senioru deju kolektīvā “Urdava". Ko izvēlēšos nākotnē, nezinu. Pa vidu vēl saremontēju dzīvokli Madonā, renovēju šo māju un veicu visus ikdienas darbus. Tie gan nav hobiji, taču zināmā mērā jaunas profesijas apgūšana gan. Nekad neesmu baidījies apgūt profesijas, to ir daudz, sākot no šofera līdz piektās kategorijas mūrniekam. Latgalē bija iespēja mācīties guļbaļķu māju būvniecību, ko arī izmantoju. Pats savām rokām no guļbaļķiem uzcēlu pirtiņu.
Ja esi speciālists, zināšanas jāliek lietā arī savā labā. Pie mājas ir nepilns hektārs zemes, visu neapstrādāju, bet platība tāpat jāsakārto. Pieder arī divi meža gabali, ar malku problēmu nav. Tā kā tēvs strādāja Lubānas MRS, es jau puikas gados gāju tēvam līdzi mežā. Sēnes un ogas ir vēl viens hobijs. Vasara ir piepildīta. Jādarbojas, kamēr var. Tas, ka šajos gados kaut kur pasāp, ir saprotams, bet tāpēc jau nav jāčīkst.
Decembra otra puse, janvāris un februāris man ir pats drūmākais laiks. Pagājušo ziemu remontēju dzīvokli, tad bija ar ko nodarboties. Mazliet pie datora pastrādāju, palasīju kādu grāmatu, bet, kolīdz sākās pavasaris, atkusnis, ķēros pie malkas – atsākās dzīve no jauna.
Mēģinājumi ar kolektīvu notiek divreiz nedēļā, tas aizņem zināmu laiku. Vienu brīdi spēlēju teātrī, bet divi kolektīvi bija par daudz. Ziemā varēju apvienot, bet līdz ar pavasari un mājas darbiem no kaut kā vajadzēja atteikties. Apgriezieni kļūst lēnāki, un ar to jāsamierinās.
Tagad es “skatīšos seriālus" - Aiviekste un divi pludiņi. Kāda "sērija" ir gaužām bēdīga un neinteresanta, cita ir pat ļoti laba. Iegūtais loms tiek pašrocīgi realizēts dažādos veidos, ķeras diezgan labi. Skaits nav mans mērķis - es to daru savam priekam, klausos, kā pogo lakstīgala, esmu dabā, garām peld pīles ar pīlēniem. Jāmeklē vēl kādi hobiji, kas jauns un aizraujošs, ko nekad neesmu darījis, lai vienmēr būtu interesanti.
Gaišākie svētki gadā
Esmu kristīts pareizticīgo draudzē, un man ir divi vārdi. Kristītais vārds ir Georgs, ko, protams, nekur neieraksta. Mācītājs toreiz teicis, ka labāk bērnam dot vārdu Jānis, un tā arī tiku pie sava vārda, ko nemaz nenožēloju. Bērnībā bija ļoti jauki – krusttēvs un brālēna tēvs (abi bijušie leģionāri) vienmēr ar manu ģimeni svinēja. Jāņos gājām makšķerēt zivis, atzīmējām šos svētkus, kopš vien atminos sevi. Nebija tādu gadu, kad Jāņi paietu secen.
Protams, kad biju armijā un pēc kara uzreiz neatzīmējām šos svētkus. Mans dzimšanas mēnesis arī ir jūnijs, bet visas svinēšanas galvenokārt saistās ar Jāņiem. Tie man vienmēr bijuši gaiši un jauki svētki. Galvā neiztrūkstoši rotājas ozollapu vainags.
