Abas ar Helēnu iegājām uzgaidāmajā telpā, kuras klusinātais apgaismojums un romantiskais interjers jau ieveda tīkamā noskaņā. Kad atvērās Līgas kabineta durvis, pa tām uz savām mazajām ķepiņām laukā iztipināja divas apburošas un draudzīgas radības, un, nē, tās nebija dāmas pēc skaistumprocedūrām, tie bija karaļa Čārlza spanieli, kurus glaudot jau bija skaidrs, ka šī tikšanās būs izdevusies. Sunīši bija klātesoši visu konsultācijas laiku un rāmi gulēja kabinetā zem gultas.
Savukārt es priecājos ne tikai par to, ka Līgas vadītā darbību secībā un skaidrojumu pavadībā varam izmēģināt sejas kopšanas rituālus ar viņas pašas radīto dabīgo kosmētiku, kas top ražotnē pie Trikātas ezera, un par to, ka arī es savos 40+ beidzot iemācīšos kaut cik sakarīgāk kopt savu sejas ādu, bet arī par to, ka sarunas, kas viegli risinājās starp mani un Līgu, izgaismoja tēmas, par kurām vēlējos ar viņu parunāt vairāk un dziļāk.
Līgas interese par skaņu terapiju, viņas attiecību pieredze, viņas burvīgā audžumeitiņa, kura vienā brīdī ienāca un izveda abus spanielus pastaigāties [Līga audzina divus audžubērnus, – I.V.], viņas teiktais, ka bērni mācās tālmācībā, lai viņiem būtu iespēja būt harmoniskākā vidē, viņas atklātība un aizrautība, stāstot par to, ko dara un kā tver dzīvi, – tas viss mani rosināja sarunāt interviju, un Līga piekrita.
Intervijas rītā atbraucu uz “Līga Nature SPA” kosmētikas ražotni Trikātā. Divas elegantas pelēku dēļu ēkas, ieskautas labi koptiem košumkrūmiņiem un ziediem pašā ezera krastā, – bet ezerā peldas Līga. Septembris gan, bet diena tik saulaina! Ezermalā baltas smiltis un divi gulbja formas katamarāni. Viss šķiet kaut kā pārāk skaisti, lai būtu īsti. Tāds paradīzes dārziņš, piepildīto sapņu vieta. Līga iznāk no ūdens, es viņai uzdāvinu saulespuķes, viņa vāra kafiju, ko mēs dzersim saulē uz terases, un mēs sākam šķetināt viņas stāstu, kurā sastopas šķietama pretruna starp viņas romantisko vieglumu un apbrīnojamo izturību, starp viņas nevēlēšanos skaitīt un biznesa veiksmi, starp viņas nemitīgajiem patiesības meklējumiem un atradumiem.
– Vieglums, sievišķība, intuitīvs radošums un vienlaikus pamatīgs un ilggadējs biznesa veiksmes stāsts… Kā tu to visu sevī apvieno?
– Es neesmu biznesmene. Tikai tagad analizējot es saprotu, ka vienkārši esmu līderis. Līderis darbībā. Es uzņemos atbildību. Baudu dzīvi. Man patīk brīvība. Tas arī nes to, kas ir noticis. Es vispār neko nesaprotu no biznesa. Kāda uzņēmēja man reiz teica: “Es darīju visu pareizi savā uzņēmumā, un man neizdevās. Tu dari visu nepareizi, un tev sanāk!”
Mārketinga lietas man nav galvenais. Man ir salons, ko esmu izauklējusi, un tam ir jau trīsdesmit divi gadi, bet kosmētika man ir kā hobijs, kas jau ir izaudzis kā bizness. Nav jāpresingo kāds vai kaut kas jāpierāda. Viss attīstās, aug.
– Kā jums šobrīd klājas? Līdz cik darbiniekiem salons ir izaudzis?
– Es to pat neskaitu! Nē, man tas nav aktuāli. Es teiktu, ka tie ir mani kolēģi, un viņi sev nodrošina darbu. Komandā mēs kopā esam nedaudz vairāk par divdesmit. Mums ir astoņi kabineti salonā. Ražotnē strādā trīs meitenes. No 2018. gada mums ir kosmētikas ražotne Trikātā, kur ražojam aptuveni piecdesmit kosmētikas produktus, bet, ja skaita viena produkta dažādas variācijas, tad sanāk krietni vairāk.
– Tu bieži rīkojies intuitīvi? Šobrīd gan jau ir stipras iestrādes, bet no sākuma?
– Tāpat arī šobrīd – pēc intuīcijas. Tu dzīvo un vienkārši ej... No laika gala zināju, ka es ne pie viena nestrādāšu. Nu kā gan astoņpadsmitgadīgs cilvēks to var tā zināt? Tik neatkarīga es esmu dvēselē.
Man vajag brīvību. Ja es strādāju divpadsmit stundas dienā, tad tā ir mana izvēle.
Es ticu, ka tas jau ir mūsu DNS kodā, ar kādu pieredzi mēs atnākam. Un tad mēs nākam katrs ar savu scenāriju, un tu vienkārši kā filmā to skaties. Tā nav bijusi tava izvēle, tevi ved! Jo – ne man ķīmija padevās... Kad sāku krēmus gatavot, mani klasesbiedri iesmēja par mani. Bet te nav tikai ķīmija, te ir tas čujs[sajūta, nojausma, – I.V.]. Tu radi to produktu, un tu zini, kādu tekstūru gribi. Tad tu sāc pētīt, kā to dabūt, kā iekonservēt.
Mēs jau desmit gadus braucam uz lielajām in-cosmetics izstādēm. Tie vispār ir lieli svētki kosmētikas ražotājiem, jo tur visi satiekas – “Lancome”, “Loreal”, “La Prairie”... un arī “Līga”.Tur izstādās izejvielu ražotāji, savukārt galaproduktu ražotāji brauc iepazīties ar izejvielām un tad izvēlas, ko gribētu saviem produktiem – kādu emulgatoru, kādu emolientu, kādu konservantu, kādu aktīvo vielu, kādus augu ekstraktus. Pirmos gadus bija divi angāri ar dabīgo kosmētiku, bet tagad ir jau desmit angāri. Dabīga kosmētika jau nav “oi, viņa tur tikai gurķi vai zemeni uz sejas liek”.
– Tātad ar gurķi un zemeni var nepietikt. Kādi ir tavi ieteikumi attiecībā uz sejas ādas kopšanas rutīnu?
– Galvenie principi ir notīrīt, mitrināt, aizsargāt. Uzlikt pa virsu ko aizsargājošu, – jauniešiem vajag liesāku produktu, piemēram, olīvu skvalānu, lai neaizsprosto poras un neveidojas komedoni. Kādreiz brīnās, kādēļ mums tik daudz produktu, bet es kā kosmētiķe savu nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu ilgo pieredzi esmu ielikusi savos produktos, un tie man ir dažādiem ādas tipiem: sausai ādai, jutīgai ādai, taukainai ādai, dehidrētai ādai, novecojušai ādai, ar kuperozi, ar rozāciju – katram ādas tipam ir rūpīgi izstrādāta formula. Teiksim, pēc četrdesmit, četrdesmit piecu gadu vecuma jau vajag kolagēnu, elastīnu stimulēšanai, bakučiolu kā retinola aizstājēju, vajag vairāk taukumiņa. Vajag piemeklēt tieši to produktu, kas atbalstīs atbilstoša tipa ādu.
– Vai vakarā obligāti vajag ar ādu kaut ko darīt, vai arī var vienkārši aiziet gulēt?
– Vakarā ādu obligāti vajag attīrīt. Kaut vai ar ziedūdeni vai micelāro ūdeni, kurā minimāli, bet ir divi procenti virsmaktīvās vielas – tensīda. Mūsu gatavotajā micelārajā ūdenī vēl ir glikolipīdi, kas iegūti no taukiem un no cukura, un, ar to notīrot ādu, tā būs ļoti labi notīrīta. Tas nav jāmazgā nost, un tam pa virsu uzklāj serumu: novecojošai ādai – ar C vitamīnu, jaunieši uzklāj azeleīnskābi, ja ir normāla tipa āda vai ar noslieci uz taukainu, tad liek niacinamīda serumu.
– Es jau arī tagad šo to esmu no tevis iemācījusies, piemēram, ar skrubīti notīru sejas ādu, vienīgi īsti nesaprotu – tu teici, ka vajadzētu izvairīties no ūdens, bet es pēc tam ādu noskaloju ar ūdeni...
– Būtu forši pēc tam ar mitru auduma cimdiņu notīrīt, bet, ja ar ūdeni, tad pēc tam vajadzētu atjaunot pH līmeni, apsmidzinot ādu ar ziedūdeni. Mums ir, piemēram, rožu toniks, ar to arī var. Jo ūdens pH līmenis ir 7, bet ādas skābuma“mētelītis” ir 5,5. Tātad, ja tu regulāri seju mazgā ar ūdeni, tu to ļoti sausini.
– Bet daļa vīriešu vispār neko neliek uz sejas, vai ne?
– Vīriešiem ādas struktūra ir biezāka, tur pat lāga neprasās. Ir galējības – vīrieši, kuri visu sevi noskuj un liek nezin kādus krēmus, un ir tādi, kuri neko nedara, un viņam varbūt ir sasprēgājusi āda, bet viņš domā, ka tā ir norma. Bet mēs taču gribam redzēt koptu vīrieti, un tur pietiktu ar vieglu, mitrinošu emulsiju [šeit domāts viegls krēmveida produkts, kas parasti ir šķidrāks un vieglāks nekā klasiskais sejas krēms, – I.V.] To tad uzliek pēc skūšanās. Bet daudzi vīrieši jau nepēta sastāvu, vai tur nav parabēni, naftas produkti – petrolium oil vai mineral oil.
Es vienmēr ādas kopšanu salīdzinu ar rūpēm par ādas zābaku – ja tu gribi, lai tas ilgāk kalpo, tu to ievasko.
Lai āda saglabātu elastību, es, piemēram, lietoju lanolīnu – aitu vilnas taukus. To pašu arī sejas ādai vajag – masāžu un aizsardzību, lai padarītu to elastīgāku.
– Pirmais produkts, ko tu gatavoji, bija ķermeņa sviesti?
– Jā, šī sviesti. Un to mēs darījām salonā. Mums piedāvājumā bija dabīgās procedūras – ar zemenēm, ar šokolādi –, un mēs vienkārši izdomājām: sakausēsim šī sviestiņu kopā ar saldo mandeli. Ziemassvētkos mums pat rinda stāvēja! Klienti gaidīja to sviestiņu, kamēr mēs vienā kabinetā ar meitenēm kausējām un pildījām zaļos stikla trauciņos ar sudraba vāciņiem. Bija jau vēl jāpagaida kāds laiciņš, lai tas atdziest. Viena mūsu kliente – mākslas terapeite Maija Līcīte, kura mājās gatavoja pati savu kosmētiku, – teica: “Meitenes, bet jūs taču varat viņu uzputot!” Un, pateicoties Maijai, mums ir putots ķermeņa sviests – tāds čaganāks, zīdaināks.
– Šobrīd tu strādā ar tik daudz un dažādiem augiem, bet patīsim to filmu atpakaļ – kad tu biji maza meitenīte, tev patika lasīt puķītes? Tu biji dabas bērns?
– Zini, kā bija toreiz padomju laikā? Vasarā varēja lasīt ārstniecības augus, nodot tos aptiekā, un tev par to samaksāja. Man tas ļoti patika. Es pelašķus lasīju. Biju arī izķīķerējusi, ka visaugstāko cenu – 25 rubļus par kilogramu – maksā par rudzupuķēm. Salasīju un uz avīzēm zem gultas žāvēju. Likās, tu esi nenormāli daudz salasījis, bet, kad izžāvē, paliek tāds mazs sainītis! Toreiz, neatceros, kādu rubli un divdesmit kapeikas dabūju... Pelašķus lasīju un ar kartupeļu maisu nesu uz aptieku.
– Cik tev bija gadu, kad ar šo savu pirmo augu “biznesiņu” jau nodarbojies? Un kur jūs toreiz dzīvojāt?
– Kādi desmit. Dzīvojām Valmiermuižā. Mamma strādāja Valmieras stikla šķiedras fabrikā. Viņa skaisti adīja – man vēl tagad zelta vērtībā ir viņas adītās kleitas. Tētis bija sportists – maratonists, ultramaratonists. No vecākiem es iemācījos darba mīlestību. Tētis, ja pareizi atceros, ir noskrējis simt sešdesmit maratonus savā dzīvē. Braucām uz sacensībām pa visu pasauli [Līga vēlāk izstāsta, ka arī pati nopietni nodarbojusies ar skriešanu, bet tagad viņas ikdienā iekļauti regulāri fizioterapijas un spēka vingrinājumu treniņi, – I.V.]. Viņš bija skrējēju kluba “Tonuss” prezidents. Atceros, pirmajās sacensībās mēs gulējām vienkārši teltīs uz ceļa, jo naudas nebija. Brīvība bija, bet naudas nebija. Braucām uz Parīzes maratonu un pa ceļam gulējām vienkārši tīruma malā. Lai vispār dabūtu naudu ceļam, skrējēju klubs vāca cukurbietes.
Tētis nomira pirms diviem gadiem. Mums te Trikātas ezerā bija gulbju ģimene. Gulbis pat nāca pie mājas, izmīdīja manas rožu dobes un klauvēja ar knābi pie stikla, tētis viņu vienmēr pacienāja. Kad tētis nomira, gulbji no mūsu ezera pazuda un vairs nav atgriezušies. Tētis man bija paraugs.
– Tu sākumā esot gribējusi studēt medicīnu, bet tad saprati, ka tas tev tomēr par skarbu?
– Te atkal runa ir par brīvību. Es mācījos Rīgas 1. medicīnas skolā, un mums bija prakse traumatoloģijas institūtā. Kad es ieraudzīju tos pirmos izgulējumus... Es nevarēju tur izturēt līdzjūtības dēļ.
Mācoties medicīnu, es jau trīs reizes nedēļā braucu arī uz Jomas ielu Majoros, kur friziere Vera Kuročkina bija atvērusi savu kosmētikas skolu. Tur mācīja anatomiju, fizioloģiju, masāžu, ārstniecisko masāžu, sejas masāžu, meikapu.
– Un tad tu no medicīnas aizgāji un tapa tavs skaistumkopšanas salons. Kā tas notika? Kāds bija pats sākums?
– Man nekad nebija domas par lielu salonu. No sākuma man ierādīja divus kabinetus Valmieras pirtī otrajā stāvā, tur, kur tagad ir mūzikas skola. Tie bija tādi maziņi septiņus kvadrātmetrus lieli kabinetiņi. Vienā es ieliku kušeti un galdiņu. Pirms tam gadu biju Holandē strādājusi, lai nopirktu iekārtu. Man tāda bija vienai no pirmajām Latvijā. Tur bija brosāža [estētiskās kosmetoloģijas aparātmetode, kurā veic ādas mehānisku attīrīšanu un pulēšanu ar speciālām rotējošām birstītēm, – I.V.], vapazons [ierīce, kas ar tvaika palīdzību sagatavo sejas ādu tīrīšanas vai kopšanas procedūrām, – I.V.], galvaniskā strāva un vakuummasāža. Bet toreiz par kosmetologu drīkstēja strādāt tikai ar medicīnisko izglītību, tādēļ es izdomāju, ka man būs starptautiskā izglītība, un aizbraucu uz Angliju mācīties kosmētikas koledžā. Mācības ritēja gadu. No sākuma gāja visai skarbi. It kā valodu zināju, tomēr, kad tevi pēkšņi iemet iekšā visos terminos, kas saistīti ar kosmetoloģiju...
– Bet tev taču izaicinājumi patīk!
– Ui! Es pierādīju! Ar izcilību beidzu. Vadība par mani bija pārsteigta. Redzēja, ka man padodas pārdošana. Man bija iespēja braukt uz Taizemi uz diviem mēnešiem. Brauca vēl viena pasniedzēja un pati koledžas vadītāja Liliana Monda [Lillian Maund, – I.V.]. Viņai bija savs kosmētikas zīmols, Taizemē bija ražotne, kur ražoja viņas kosmētiku, un salons, kur strādāja tieši ar šiem kosmētikas produktiem. Tur bija ļoti prestiži sadarboties ar angļiem.
Tas bija VIP klases salons trīsdesmit astotajā stāvā – visa Bangkoka pie kājām.
Es tur mācīju kosmētiķes strādāt ar Lilianas Mondas kosmētiku. Taizemieši toreiz bija prasmīgi ķermeņa masāžā, bet viņi neprata kopt sejas ādu. Vadītāja uz mani lika lielas cerības, viņa gribēja, lai es palieku koledžā par pasniedzēju, un bija ļoti vīlusies, kad es atteicos. Bet tajā laikā man bija draugs, mēs jau ilgi bijām kopā un gatavojāmies precēties. Viņš mani to gadu gaidīja.
– Un jūs apprecējāties?
– Nē. Viņš nositās. Mēs jau bijām nolikuši kāzu datumu 7. augustā, bet manā vārdadienā 23. jūnijā viņš nositās ar mašīnu. Es pieļauju, ka varbūt aizmiga pie stūres. Viņš ne pilīti nebija dzēris. No rīta man teica: “Ej paguli, man jāaizbrauc mājās.” Es aizgāju gulēt un pamodos no tā, ka tētis sēž blakus un paijā man galvu. Es prasu: “Kas ir? Ivis atbrauca?” Viņš saka: “Nē, Ivis ļoti tālu ir aizbraucis...”
Tas gads bija traģēdija. Tu esi kaut ko plānojis, un tad tev vienkārši izsit pamatu no kājām un pasaka: “Tāds ir tavs stāsts.” Bet... tu jau esi pieķēries.
– Kā tu spēji turpināt dzīvot, turpināt darīt iesākto? Vai atceries?
– Atceros. Tu vienkārši staigā, nevari sevi atrast. Visu laiku raudi. Sākumā es domāju, ka nu esmu visu pazaudējusi, arī darbu. Jo neviens jau nenāks pie manis aiz žēluma. Es varēju raudāt, pa ielu ejot. Bet tad kaut kas notika. Es iegāju baznīcā, nokritu uz ceļiem un vienkārši kaucu. Interesanti, ka baznīca bija vaļā un es biju tur viena pati. Pēc tās dienas kaut kā vieglāk kļuva. Es pat uzvilku baltas drēbes. Lēnām jau viss sadzīst.
– Šķiet, ka tu arvien tiecies satvert un iemācīties ko jaunu. Kaut vai skaņu terapiju Amerikā.
– Jā, toreiz, kad es Amerikā mācījos skaņu terapiju un Taizemē pie reiki meistara dziedināšanas metodes ar skaņu bļodām, man vairāk bija doma, ka es vadīšu skaņu rituālus, skaņu terapiju. Sāku apgūt virstoņu dziedāšanu. Amerikā mācījos attālināti, bet klātienē mēnesi biju Kolorādo. Tur mums bija meditācijas, eksāmeni, mēs tur dzīvojām tādā kā slēgtā kopienā.
– Cik lielā mērā tu šobrīd salonā izmanto to, ko apguvi, mācoties skaņu terapiju?
– Man salonā ir gulta ar astoņiem skaļruņiem, kur es lieku speciālu mūziku. Tā gan ir pieejama tikai manā kabinetā. Es atskaņoju dažādus diskus. Ir man arī norvēģu terapeita [vibroakustiskās terapijas pamatlicēja, – I.V.] Olafa Skilles ieraksti. Viņš izstrādājis metodi, kur ar dažādu frekvenču skaņu viļņiem iedarbojas uz dažādām konkrētām ķermeņa problēmām, piemēram, migrēnu, mēnešreižu sāpēm.
Bet... tā mēs atkal meklējam ārpus sevis.
Es pati esmu ļoti daudz meklējusi ārpus sevis. Un tad tu saproti, ka viss jau ir tevī. Viss tevī ir!
Tu esi radītājs, tu esi maza daļiņa no lielā Dieva. Tevī ir visa informācija, kas ir Viņā. Esmu divreiz braukusi uz Indiju, uz Nepālu, Himalajos kāpusi, Peru dzērusi ajavasku [ayahuasca – dzēriens, kas satur spēcīgu psihedēlisko vielu DMT, kura ietekmē izmainās apziņas stāvoklis un visbiežāk rodas vemšana un caureja, kas tiek saistīts ar pašattīrīšanos, – I.V.]. Kur tik es neesmu meklējusi Dievu ārpus sevis! Un tad es sapratu, ka viss jau ir manī.
Bet tā nav augstprātība ne mirkli. Tieši pazemība... pret to, ko es nezinu. Pat piecas kapeikas es nezinu. Par to žēlastību, ko esmu izjutusi. Daļiņa no tā lielā, kura ir manī, – tā mani glābj. No tā avota Viņš man atkal iedod spēku turpināt. Uz to, ko Dievs man ir piešķīris, es skatos pateicībā ar asarām acīs.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".
