– Par ko cilvēki visbiežāk sūdzas tavā kabinetā?

– Visbiežāk cilvēki sūdzas par sasprindzinājumu un sāpēm. Mans uzdevums ir kā detektīvam kopā ar pacientu atrast iemeslus, saprast situāciju un piemeklēt piemērotāko terapijas metodi, kā arī izvirzīt mērķus. Man ir svarīgi ieraudzīt cilvēku kā vienotu sistēmu – viņa dzīvesveidu, ieradumus, mērķus, ikdienu, emocionālo fonu.

– Kas patiesībā izraisa lielāko daļu balsta un kustību aparāta problēmu?

– Es teiktu, ka visbiežāk tā ir vairāku faktoru mijiedarbība un saspēle. Viens no iemesliem noteikti ir nekorekta, neergonomiska poza darba slodzes laikā. Un tas neattiecas tikai uz biroja darbiniekiem. Tā var būt arī jaunā māmiņa, kura neergonomiski tur mazuli. Tas var būt tālbraucējs šoferis, kurš neievēro ergonomiskas pauzes starp braucieniem. Tie var būt cilvēki, kuri ikdienā nes smagumus, bet dara to nepareizi. Vēl viens būtisks faktors ir mazkustīgums, kā arī pretējā galējība – pārāk liela slodze. Abos gadījumos balsta un kustību aparāts cieš un cilvēks var iedzīvoties gan akūtās, gan hroniskās problēmās.

Svarīgi ir arī ieradumi. Katram no mums dzīves laikā veidojas savi kustību ieradumi – kā mēs sēžam, stāvam, mainām pozas, kā lietojam telefonu, datoru vai televizoru. Šie kustību paterni ir ļoti spēcīgi nostiprināti mūsu neirobioloģijā. Smadzenes pie tiem pierod, jo mēs tos atkārtojam katru dienu, bieži vien vairākas stundas. Tāpēc neergonomiski ieradumi ilgtermiņā arī var radīt balsta un kustību aparāta problēmas. Protams, tās ietekmē arī hroniskas saslimšanas, piemēram, artrīti vai neiroloģiskas diagnozes. Visi iepriekš minētie biomehāniskie iemesli ir tie, kurus ļoti labi var risināt sadarbībā ar fizioterapeitu.

– Vai pēdējos gados esi novērojusi jaunas tendences, piemēram, saistībā ar sēdošu darbu un stresu?

–Jā, noteikti. Pēdējo gadu laikā dzīves temps ir būtiski pieaudzis – ikdiena kļuvusi ātrāka, intensīvāka, un tas rada pastāvīgu spriedzi. Cilvēki bieži nonāk apburtā lokā: steiga rada stresu, stress – vēl lielāku spriedzi, un tā tas turpinās. Lai gan stress nav nekas jauns, šobrīd tas ir izteiktāks nekā agrāk. Es teiktu, ka apmēram septiņdesmit astoņdesmit procenti fizisko sūdzību patiesībā ir saistītas ar stresu. Cilvēks atnāk ar ķermeņa problēmām, bet to pamatā bieži ir emocionāla pārslodze. Tāpēc ar fizisko simptomu ārstēšanu vien nepietiek – ir jāstrādā arī ar emocionālo veselību. Fizioterapijā mēs skatāmies uz cilvēku kā vienotu sistēmu, jo ķermeni nevar atdalīt no emocionālā stāvokļa.

Covid-19 laikā sēdošs darbs būtiski ietekmēja cilvēku veselību – darbs no mājām bieži notika neergonomiskos apstākļos, strādājot uz dīvāna vai ar datoru klēpī pat desmit stundas dienā. Tas veicināja mugurkaula problēmas, mazkustīgumu un svara pieaugumu. Šobrīd redzama pozitīva tendence – cilvēki kļūst aktīvāki un vairāk interesējas par ergonomiku un veselību, un arī darba devēji vairāk cenšas risināt sēdoša darba sekas – piedāvā ergonomiskus krēslus, regulējamus galdus, kustību pauzes, speciālistu lekcijas birojā. Tomēr atbildība nav tikai darba devējam, būtiska ir arī paša cilvēka atbildība par savu veselību.

Fizioterapeite Anna Čudnovska praksē izmanto “Redcord” slinga terapiju, lai atslogotu spranda zonu, mazinātu muskuļu sasprindzinājumu un uzlabotu asinsriti.

– Vai cilvēki parasti vēršas pie fizioterapeita, kad problēma jau ir ielaista?

– Tas ir ļoti dažādi. Es teiktu, ka vīriešiem tomēr biežāk ir tendence ielaist veselības problēmas. Viņi vēlāk vēršas pie speciālistiem, biežāk nāk jau ar hroniskām situācijām. Taču arī hroniskām problēmām ir risinājumi, tās nenozīmē bezpalīdzību. Vienkārši šādos gadījumos ilgāk jāstrādā kopā ar speciālistu.

Sievietes biežāk rūpējas par savu veselību, vairāk ieklausās ķermenī, agrāk pamana ķermeņa signālus. Iespējams, to ietekmē arī sievietes fizioloģija un tas, ka viņai ir jāspēj sajust savu ķermeni ļoti dziļā līmenī brīdī, kad viņa kļūst par māmiņu. Tomēr sabiedrības izglītotība aug, arī vīriešu veselības jautājumos, un es ceru, ka nākotnē šī atšķirība arvien vairāk izlīdzināsies.

– Vai problēmas sievietēm un vīriešiem atšķiras?

– Jā, atšķiras. Gan bioķīmiskais fons, gan ķermeniskā uzbūve. Sievietēm ļoti liela nozīme ir hormonālajai sistēmai – hormoni ietekmē grūtniecību, dzemdības, pēcdzemdību periodu, bērna kopšanas laiku, premenopauzi un menopauzi. Tas viss būtiski ietekmē sievietes veselību un arī fizioterapijas pieeju. Sievietes ķermeņa saišu aparātsparasti ir elastīgāks, un šī elastība var veicināt arī locītavu disbalansu un noteiktas problēmas. Savukārt vīriešiem biežāk problēmas saistās ar mehānisku pārslodzi, sporta traumām, lielu muskuļu masu un mazāku lokanību. Viņi biežāk nonāk situācijās, kad ķermenis ir pārslogots. Un, kā jau minēju, sievietes biežāk pie speciālista vēršas agrāk, savukārt vīrieši biežāk problēmas ielaiž.

– Ko vīrieši varētu darīt savas veselības labā jau šodien?

– Ja runājam par veselību kopumā, tad noteikti katram vīrietim vajadzētu vismaz reizi gadā apmeklēt savu ģimenes ārstu. Ar vecumu pieaug dažādi veselības riski, notiek arī hormonālas pārmaiņas, tāpēc profilaktiskas pārbaudes ir ļoti svarīgas. Ģimenes ārsts atkarībā no vecuma un situācijas var nosūtīt uz nepieciešamajām analīzēm un izmeklējumiem. Tas palīdz savlaicīgi pamanīt izmaiņas.

Ja runājam no fizioterapijas skatpunkta, es teiktu – nevajag baidīties ieplānot vizīti pie fizioterapeita. Arvien biežāk savā praksē sastopu vīriešus, kuri atnāk nevis tikai tad, kad jau ļoti sāp, bet arī tāpēc, ka grib sportot korekti, grib saprast, kā pareizi iesildīties, atsildīties, kādas slodzes izvēlēties, kā pasargāt sevi no traumām. Tas mani ļoti iepriecina, jo parāda, ka cilvēki kļūst informētāki. Reizēm vīriešiem šķiet – jo smagāku pacels, jo vairāk izdarīs, jo labāk būs. Taču tas ir stereotips. Jebkurā sporta veidā ķermenim jābūt ergonomiski sagatavotam un funkcionējošam. Tāpēc kvalitatīva sadarbība ar fizioterapeitu var ļoti palīdzēt sportot gudrāk, drošāk un ilgtermiņā veselīgāk.

– Kā stress un pārslodze ietekmē sievietes ķermeni?

– Stress pats par sevi ir normāls, bet problēmas sākas, kad tas kļūst hronisks. Tad īpaši jutīgi reaģē hormonālā sistēma – paaugstinās adrenalīna un kortizola līmenis, kas palielina muskuļu saspringumu, padara elpošanu seklāku un uztur ķermeni “cīnies vai bēdz” režīmā. Tas ietekmē arī kustību kvalitāti, pašsajūtu un pat svara regulēšanu – pie augsta kortizola svars bieži nemazinās. Tikai mazinot stresu un līdzsvarojot nervu sistēmu, ķermenis spēj atjaunot līdzsvaru.

– Kādas ir pamatlietas, ko katrai sievietei vajadzētu zināt par savu ķermeni?

– Pirmkārt, elpošana ir būtisks instruments – tā ietekmē stāju, nervu sistēmu un spriedzi ķermenī, un to var apzināti uzlabot. Otrkārt, spēks nav tas pats, kas saspringums, – patiesi spēcīgs ķermenis prot arī atslābt. Treškārt, katra sieviete ir individuāla, tāpēc svarīgi ir pielāgota pieeja un uzticams speciālists, kas palīdz orientēties ķermeņa vajadzībās dažādos dzīves posmos.

– Kādas kļūdas cilvēki visbiežāk pieļauj, mēģinot problēmas risināt paši?

– Pirmā ir pašdiagnostika. Cilvēki paši sev uzstāda diagnozes, paklausās draugus, kaimiņus vai internetā izlasīto un nolemj, ka viņiem ir tas pats. Tas ir ļoti maldinoši, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs, un ne visu var noteikt pēc sajūtām vai internetā atrastas informācijas.

Otrā ir pārspīlēšana ar slodzi vai, tieši pretēji, pilnīga bezdarbība. Cilvēki mēdz ieiet galējībās – vai nu dara pārāk daudz, pārāk agresīvi, vai arī pēc pirmās vilšanās atmet visam ar roku. Īpaši spilgti to redzu, piemēram, jaunajām māmiņām, kuras pēc dzemdībām vēlas ātri atgūt formu un sāk pārslogot ķermeni, neņemot vērā tā reālo stāvokli.

Trešā ir nepareiza sāpju interpretācija. Cilvēks var turpināt kustēties caur sāpēm, kurās nevajadzētu iet, vai arī tieši pretēji – pārtraukt kustēties sāpju dēļ, kur patiesībā būtu jāturpina darboties. Šo robežu cilvēks viens pats bieži nespēj noteikt. Tāpēc kvalitatīva konsultācija ir ļoti svarīga. Ir svarīgi izvērtēt cilvēku individuāli, sastādīt atbilstošu plānu un palīdzēt viņam kustēties, sportot un atjaunot sevi droši – neiedzīvojoties traumās, hroniskās sāpēs vai pārmērīgā medikamentu lietošanā.

– Kas notiek, ja cilvēks ignorē sāpes un neko nedara?

– Atliekot rūpes par ķermeni, sāpes mēdz kļūt hroniskas. Cilvēks pie tām pierod, tās kļūst par tādu kā fona troksni, taču problēma nepazūd – tā padziļinās. Jo agrāk tiek meklēts cēlonis, jo ātrāka un vienkāršāka ir atveseļošanās. Ilgstoši ignorētas sāpes prasa vairāk laika, resursu un bieži arī plašāku speciālistu iesaisti.

– Ja sāp mugura vai spranda daļa, ar ko sākt?

–Vajadzētu sākt ar fizioterapeitu. Tas ir speciālists, kurš spēj izvērtēt sāpju cēloni un ieteikt atbilstošu ārstēšanu. Īpaši svarīgi tas ir mugurkaula kakla daļas sāpju gadījumā – vingrinājumi no interneta var būt pat bīstami, jo kakla zona ir ļoti jutīga un tajā atrodas svarīgas nervu un asinsvadu struktūras. Nepareiza slodze var radīt reiboņus, tirpšanu un citas problēmas. Tāpēc drošāk un efektīvāk ir sākt ar profesionālu izvērtējumu, nevis eksperimentēt pašam.

– Kā saprast – vajag fizioterapeitu vai pietiek ar vingrošanu mājās?

– Fizioterapeits būtu vajadzīgs vismaz vienu reizi. Tas palīdz saprast savu ķermeni, kustību kvalitāti un iegūt pareizu plānu. Pēc tam daudz ko var darīt patstāvīgi, taču, ja ir sāpes vai disbalanss, labāk neeksperimentēt – nepareiza slodze var kaitēt.

– Cik bieži vajadzētu kustēties dienas laikā?

– Kustības būtu jāievieš kā patīkams ieradums. Ir svarīgi, lai smadzenes neirobioloģiski pierod pie tā, ka kustēšanās ir daļa no ikdienas. Tas var būt pavisam vienkārši – neizmantot liftu, doties vakara pastaigās, kurās ievērot desmit tūkstoš soļu pamatprincipu,ieviest nelielu kustību programmu savā ikdienā. Dažreiz pilnīgi pietiek ar divdesmit minūtēm dienā, lai sajustu pozitīvu efektu. Ja ir nopietnākas muguras sāpes, iespējams, vajadzēs trīsdesmit vai četrdesmit minūtes. Svarīgākais ir izveidot saikni ar savu ķermeni un atvēlēt tam regulāru uzmanību. Ja cilvēks strādā sēdošu darbu, būtu ieteicams ik pēc stundas vai pusotras piecelties, izkustēties, pacelt rokas virs galvas, izelpot, pavērot, kādā pozīcijā ir pleci, kā notiek elpošana, kā jūtas ķermenis kopumā.

– Kādas ir vienkāršas lietas, ko ikviens var ieviest jau šodien?

– Pirmkārt, atrast sev piemērotu un patīkamu kustību veidu, lai kustības kļūst par regulāru ieradumu, nevis piespiešanos. Tas dod ķermenim drošības sajūtu un palīdz atjaunoties. Otrkārt, pievērst uzmanību saviem ikdienas ieradumiem – stājai, sēdēšanai, tam, kā pavadām laiku telefonā, un tam, kā reaģē ķermenis. Treškārt, apzināta elpošana. Sekoju līdzi medicīnas literatūrai, pētniecībai un tam, kā attīstās neirobioloģija, un arvien vairāk redzu, ka mēs nonākam atpakaļ pie pašiem pamatiem – pie labi aizmirstām, bet ļoti nozīmīgām lietām. Un viena no tām ir korekta elpošana. Tā palīdz regulēt nervu sistēmu, mazināt spriedzi un uzlabot gan stāju, gan kopējo pašsajūtu. Man pašai šī tēma ir ļoti tuva, un es tai veltu daudz laika darbā ar pacientiem.

Sākumā pacienti dažkārt brīnās, jo atnāk ar pavisam citu problēmu, bet es neatkāpjos, kamēr neredzu, ka cilvēks sācis elpot ergonomiskāk, korektāk. Jo tieši tad sāk atslābt kompensācijas sistēmas, ieslēdzas dziļā stabilizējošā muskulatūra, uzlabojas vēdera dobuma spiediens, mazinās iegurņa disfunkcijas, uzlabojas pat gremošana. Un pats galvenais – aktivizējas parasimpātiskā nervu sistēma. Tas ir tas stāvoklis, kurā ķermenis beidzot saņem signālu atslābt, atjaunoties, uzlabot skābekļa apgādi un iziet no pastāvīgā stresa režīma. Mūsdienu cilvēkam tas ir ārkārtīgi svarīgi.

– Ko tu vēlētos, lai cilvēki saprastu par savu ķermeni?

– Ķermenis ir ļoti gudrs un elastīgs, un izmaiņas ir iespējamas jebkurā vecumā. Agrāk bija dažādi stereotipi, piemēram, ka ar stāju var strādāt tikai līdz noteiktam vecumam, kamēr aug kauli, un pēc tam vairs neko mainīt nevar. Šobrīd mēs zinām, ka tā nav. Padziļinātas fizioterapijas tehnikas un zināšanas par neiroplasticitāti rāda, ka izmaiņas ir iespējamas arī vēlāk, un tās var būt ļoti labas. Dažkārt pietiek pakoriģēt, piemēram, elpošanas paternu, lai cilvēks vairs neceļ plecus tik augstu, mazāk sasprindzina trapeces augšējo daļu, pleci nolaižas un stāja mainās.

Ja cilvēks atrisina kādas psiholoģiskas problēmas un vairs nejūtas tik saspringts, sakumpis un nedrošs, arī stāja mainās. Bieži pietiek ar pareizu pieeju – gan fiziski, gan mentāli –, lai mazinātu sāpes un uzlabotu pašsajūtu. Es patiešām ticu, ka katram ķermenim ir sava zelta atslēdziņa. Es vēl neesmu satikusi nevienu ķermeni, kuram tās nebūtu.

– Kādi ir lielākie atklājumi, ko esi guvusi darbā ar pacientiem?

– Viens no lielākajiem atklājumiem manā darbā ir DNS jeb dinamiskās neiromuskulārās stabilizācijas koncepts, kas izstrādāts Pāvela Kolāra (Pavel Kolář) skolā Čehijā. Tas ļauj daudz precīzāk piekļūt problēmas saknei un strādāt ar cēloni, nevis tikai sekām. Tas būtiski uzlabo rezultātus un ļauj tos sasniegt ātrāk. Taču kopumā mani visvairāk pārsteidz ķermeņa elastība – ja ir pareiza pieeja, motivācija un disciplīna, iespējams panākt ļoti labas un noturīgas pārmaiņas. Tas joprojām ir mans lielākais gandarījums darbā ar pacientiem.

Fizioterapeite, izmantojot DNS (Prāgas skolas) metodi, koriģē pacienta stāju un palīdz aktivizēt dziļo muskulatūru, lai uzlabotu ķermeņa stabilitāti.

– Vai ir kādi mīti par fizioterapiju, kam cilvēki joprojām tic?

– Fizioterapija kā profesija ļoti attīstās, un arī priekšstati par to pamazām mainās. Mūsdienās fizioterapija ir ļoti spēcīga medicīnas nozare ar zinošiem speciālistiem, pie kuriem cilvēks var vērsties ar ļoti dažādām problēmām. Fizioterapeiti šobrīd ir daudz izglītotāki un specializētāki, nekā tas bija pirms gadiem divdesmit. Biežākie mīti ir, ka fizioterapeits ir tikai masieris vai treneris. Patiesībā tas ir medicīnas speciālists ar izpratni par funkcionālo anatomiju, patoloģisko fizioloģiju, kustību kvalitāti un klīnisko domāšanu. Turklāt fizioterapeits netrenē ķermeni tikai sportiskā nozīmē – viņš strādā ar diagnozi un redz ķermeni klīniski.

Vēl viens stereotips ir, ka fizioterapija ir viegla vai domāta tikai senioriem vai vieglai vingrošanai ar bumbiņu, – patiesībā tas ir mērķtiecīgs un bieži arī fiziski izaicinošs ārstēšanas process.

– Vai cilvēki baidās, ka, sākot iet pie fizioterapeita, tas būs jādara visu mūžu?

– Jā, tāds priekšstats pastāv, taču tas nav patiess. Fizioterapija ir individuāla – dažkārt pietiek ar vienu konsultāciju un skaidru plānu, citreiz nepieciešams ilgāks darbs. Tas nav bezgalīgs process, bet mērķtiecīga pieeja, kas pielāgota konkrētam cilvēkam.

– Kas tevi visvairāk aizkustinājis vai devis lielāko gandarījumu šajā darbā?

– Tas notika manā pirmajā darbavietā, apmēram pirms astoņpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi paliku kabinetā viena pati jau kā pilntiesīga fizioterapeite, nevis asistente. Pie manis atnāca sieviete ar ļoti sarežģītu un retu mugurkaula diagnozi. Man nebija praktiskas pieredzes darbā ar šādu gadījumu – bija tikai teorētiskās zināšanas. Es viņai godīgi pateicu, ka man nav pieredzes, bet mēs varam mēģināt. Es darīju visu, ko tobrīd spēju – ar zināšanām, intuīciju un tām prasmēm, kas man tajā laikā bija.

Un mums izdevās. Dažu mēnešu laikā ar abpusēju darbu, uzticēšanos un pacietību mēs sasniedzām ļoti labus rezultātus. Viņa joprojām ir mana paciente, turklāt tagad palīdzību sniedzu ne tikai viņai, bet arī viņas bērniem, mazbērniem un draugiem. Šis stāsts man vienmēr atgādina, cik svarīga ir cilvēcība, godīgums un uzticēšanās. Protams, ir vēl daudzi citi gadījumi, kad ir izdevies pamanīt kaut ko ļoti būtisku un mainīt cilvēka dzīves kvalitāti. Taču šis pirmais stāsts man vienmēr būs īpašs.

– Ja tev būtu jādod viens padoms visiem lasītājiem, kāds tas būtu?

– Veidot attiecības ar savu ķermeni. Ja mēs esam attiecībās ar savu ķermeni, mēs labāk dzirdam, sajūtam sevi, zinām, kuri ieradumi mums nāk par labu un kuri – par sliktu. Mēs savlaicīgāk reaģējam uz ķermeņa signāliem, apmeklējam speciālistus, rūpējamies par sevi, kļūstam drosmīgāki izmēģināt lietas, kas palīdz justies labāk. Kad veidojas labas un veselīgas attiecības ar savu ķermeni, mēs sākam iemīlēt arī to, kas mums palīdz – kustību, atjaunošanos, procedūras, uzmanību pret sevi. Mēs tam veltām laiku, prioritizējam to un līdz ar to atliekam sāpes, diskomfortu, disbalansu un arī novecošanos. Kad mēs jūtamies droši savā ķermenī un pazīstam to, dzīve kļūst daudz harmoniskāka. Un fizioterapeits šajā ceļā var būt ļoti labs palīgs.