Kristīne ir dzimusi, augusi un skolu beigusi Lauberē. Lai gan dzīve viņu uz laiku aizveda uz Rīgu, viņa pati atzīst – sirds vienmēr vilkusi atpakaļ. Te ir viņas cilvēki, atmiņas un mājas, viņas darbs un sajūta, ka tieši šeit viņa ir savā vietā. Kristīnes ģimenes stāsts cieši savijies ar Latvijas sarežģīto vēsturi. Viņas tēvs Gunārs Purviņš dzimis izsūtījumā Magadanā, bet māte Mārīte nāk no Dobeles puses. Pēc laulībām ģimene apmetās Lauberē, kur uzauga četri bērni –Baiba, Gunita, Juris un Kristīne.
Par vecākiem viņa runā ar lielu cieņu un pateicību. Tēvs strādājis dažādus darbus, visilgāk – graudu kaltē, bet māte rūpējusies par māju, bērniem un saimniecību. Bērnība bijusi darba pilna – sēšana, ravēšana un citi lauku darbi bija ikdiena. “Man nebija tādas īstas bērnības, jo mēs daudz strādājām,” atminas Kristīne, taču piebilst, ka tieši tas viņai devis izturību un darba tikumu. No vecākiem nākusi arī vienkārša, bet svarīga dzīves gudrība – pret cilvēkiem jāizturas ar cieņu, jābūt pieklājīgam un kārtīgam.
Kristīne sevi nesauc par stratēģi, drīzāk viņa ir cilvēks, kurš izmanto dzīves dotās iespējas. Ja jaunībā kāds būtu teicis, ka viņa reiz kļūs par skolas direktori, Kristīne tam neticētu. “Es biju baigais huligāns, es pat domāju, ka no manis nekas nesanāks,” viņa smejas. Liels pavērsiens bija brīdis, kad Kristīne astoņpadsmit gadu vecumā kļuva par mammu. Kamēr citiem tas šķistu šķērslis, viņai tas kļuva par dzinuli. Ar vecāko meitu Līgu, kurai tagad ir divdesmit deviņi gadi, uz rokām viņa saprata, ka ir jāpabeidz vidusskola, bet, gaidot jaunāko meitu Leldi, kurai tagad ir astoņpadsmit gadu, – ka jāiegūst augstākā izglītība. Abas meitas viņas dzīvē kļuvušas par spēcīgu virzītājspēku.
Atbildība par savu vietu – ar tādu pārliecību Kristīne darbojas Lauberes iedzīvotāju padomē un vietējās iniciatīvās. Kristīne (no labās) kopā ar kolēģiem Santu un Aigaru vienā no iedzīvotāju padomes sēdēm.
No Lauberes līdz Amerikai
Kristīnei raksturīgi grūtībās meklēt labo un katru pieredzi uztvert kā mācību. Viņas dzīves gājums bijis raibs – daudz strādājusi un izmēģinājusi dažādas jomas. “Kā tu vari zināt, kas ir tava sirds lieta, ja visu mūžu strādā tikai vienā sfērā?” viņa jautā. Kristīne šuvusi zemessargu formas, mācījusies par pavāri, strādājusi “Lido” deserta cehā, Suntažu internātpamatskolā-rehabilitācijas centrā par informātikas, mājturības un tehnoloģiju skolotāju zēniem un pat vadījusi šo skolu, strādājusi arī graudu kaltē. Jau daudzus gadus viņas stabilākais pieturas punkts ir darbs atpūtas kompleksa “Reiņa trase” administrācijā. Tur viņai svarīgākais ir attieksme un darba vide. “Man patīk atmosfēra, jūtu, ka man uzticas, un tas man ir svarīgi,” saka Kristīne. Ja vairs nav iespējas augt, viņa nebaidās meklēt ko jaunu.
Svarīgs, bet sarežģīts Kristīnes dzīves posms bija pedagoģija. Viņa strādāja par skolotāju Suntažu internātpamatskolā-rehabilitācijas centrā un vēlāk kļuva par šīs skolas direktori. Darbs ar bērniem patika, taču arvien lielāku vilšanos radīja sabiedrības attieksme pret skolotājiem. Viņasprāt, skolotājs ir paraugs un personība, bet profesija gadu gaitā zaudējusi agrāko cieņu un prestižu. “Kad es pati mācījos skolā, skolotāji bija autoritāte. Tagad man skolotāju ir žēl,” viņa saka. Šī sajūta bija viens no iemesliem, kāpēc Kristīne no skolas aizgāja.
Pēc tam sekoja vēl viens lūzuma punkts – veselība. Muguras problēmas kļuva tik nopietnas, ka Kristīnei bija grūti kustēties un pat elpot. Gandrīz gadu viņa meklēja palīdzību, līdz beidzot atradās risinājums. Šis laiks lika apstāties un saprast, cik maz cilvēkam patiesībā vajag un cik daudz lieka sloga sev uzliekam paši. Tieši pēc šīs krīzes viņas dzīvē ienāca negaidīta iespēja –darbs latviešu bērnu vasaras nometnē “Garezers” Mičiganā Amerikas Savienotajās Valstīs. Sludinājumu viņa atrada nejauši – starp e-pastiem, kurus parasti nemaz neatvēra. Šoreiz atvēra. Aizsūtīja pieteikumu. Un tika pieņemta.
Šogad vasarā uz “Garezeru” Kristīne dosies jau sesto reizi. Tur viņa vada bērnu grupu vecumā no sešiem līdz desmit gadiem. Tā ir latviska vide Amerikā, kur bērni no diasporas ģimenēm apgūst latviešu valodu, dziesmas, tradīcijas, rokdarbus, spēles un spēcina piederības sajūtu Latvijai. “Tur viss notiek tā, lai bērni sajustu un piedzīvotu latvietību,” viņa stāsta. Šajā darbā nepieciešama ne tikai organizēšana, bet arī patiesa mīlestība pret bērniem. Viņai tas bijis atklājums –cilvēki, kas dzīvo tālu no Latvijas, daudz apzinātāk domā par savu latvisko identitāti. Tautastērpi, valoda, saulgriežu tradīcijas, latviska kopā būšana – tas viss tur tiek turēts godā.
Kristīne pati teic, ka aizbraukusi uz Ameriku ar domu vairāk uzlabot angļu valodu, bet atgriezusies ar daudz spēcīgāku latvietības sajūtu. Turklāt pēc darba “Garezerā” Kristīnei izveidojusies īpaša saikne ar vienu no ģimenēm, kurā aug Glens, Jāzeps un Frīda, kuriem Kristīne turpina pasniegt latviešu valodas nodarbības attālināti trīs reizes nedēļā. Bērnu tētim Pēterim ir latviešu saknes, bet mamma Erīna ir meksikāniete. Tā kā ģimenē godā tiek turētas abu vecāku kultūras, viņiem ir svarīgi, lai bērni dzird, apgūst un lieto latviešu valodu arī ikdienā.
Neviena dzimšanas diena vai jubileja nepaslīd garām nepamanīta – viss ir rūpīgi atzīmēts Kristīnes veidotajā īpašajā ģimenes kalendārā.
Mājas, rokdarbi un atbildība
Vēl viena būtiska Kristīnes vērtība ir mājas – “Ataugas”. Tās saistās ar darbu, pacietību un mīlestību daudzu gadu garumā. Kad Kristīne šo māju iegādājās, tā bija tukša, aizaugusi un ar nesakārtotiem dokumentiem. Sākumā viņa vēl dzīvoja Rīgā, bet, pienākot izvēles brīdim, atgriezās Lauberē. Sākums nebija viegls – māja bez logiem, ērtībām un tikai ar vienu apdzīvojamu istabu. Soli pa solim, bez meistariem, daudz ko darot pašu rokām, māja tika pārbūvēta un piemērota dzīvei. Joprojām “Ataugās” tiek īstenoti “mūžīgie projekti” – kaut kas jāpielabo un jāpārveido, kaut kas jānojauc un jāpārbūvē. Bet tieši tā arī Kristīne uztver un sajūt savu māju – tā nav gatava un perfekta, bet gan dzīva telpa, kur viss veidojas un pārtop līdz ar pārējo viņas dzīvē. Pagalmā ir pagrabs, puķu dobes, tālāk šķūnītis, dīķis un pirtiņa, kas savulaik kalpoja par rotaļu laukumu meitenēm.
Un, protams, suns Spaikijs – Kristīnes “Londonas čalis”, kurš savulaik atceļojis no šīs Eiropas metropoles un ātri iedzīvojies “Ataugās”. Izskatās draudīgs, bet esot labsirdīgs un mīļš. “Visi baidās, bet es saku: nebaidieties, kamēr saimnieki ir klāt, viņš neko nedarīs,” smejas Kristīne.
Svarīga Kristīnes personības daļa ir radošums un prasme strādāt ar rokām. Rokdarbi viņai padevušies kopš bērnības, jo īpaši adīšana. “Adu no piecu gadu vecuma. Varbūt nemāku uzzīmēt, bet uzadīt gan varu,” viņa saka. Visbiežāk Kristīne ada džemperus un zeķes – prieka pēc, lai atpūstos un izpaustu radošumu, turklāt darinājumus labprāt dāvina citiem. Viņa prot arī šūt, tamborēt un citus rokdarbus, savulaik palīdzējusi šūt bērnu apģērbus. Taču Kristīne uzskata, ka viss nav jādara pašai. Viņa labprāt atbalsta vietējos cilvēkus – pērk no kaimiņiem kartupeļus, burkānus, tomātus vai ziedus. “Man patīk atbalstīt vietējos,” viņa saka. Viņasprāt, katram jādara tas, kas patiešām padodas, un tā cilvēki var palīdzēt cits citam.
Un tad vēl ir Laubere – vieta, par kuru Kristīne jūtas atbildīga. Viņa nevar mierīgi noskatīties, ja kaut kas tiek pamests novārtā, tāpēc aktīvi iesaistās iedzīvotāju padomē, raksta projektus, iet uz talkām, palīdz organizēt un savulaik kandidējusi arī uz pagasta pārvaldes vadītāja amatu. Kristīne atzīst, ka nespēj klusēt, ja redz netaisnību vai vienaldzību. Tāpēc daži viņu sauc par skabargu, bet viņa pati par to tikai smejas – bez šādām skabargām mazi pagasti ātri ieslīgst vienaldzībā. Viņai sāp, ka Lauberē aizvērta skola, nav bērnudārza un ēkas stāv tukšas. Viņasprāt, laukos ir jādomā radoši un praktiski: ja ir ēka, tai jāmeklē pielietojums, ja ir cilvēki, viņi jāiedrošina darīt. “Ja es dzīvoju Lauberē, tad man ir sajūta, ka esmu atbildīga par to, kas notiek vai nenotiek Lauberē,” saka Kristīne.
Bērnu nometnē “Garezers” ASV 2025. gada vasarā. Top Latvijā iecienītā aukstā zupa, ko bērni labprāt ēduši.
Kur gribas atgriezties
Īpaša vieta Kristīnes dzīvē vienmēr bijusi ģimenei. Viņa saka, ka visvairāk novērtē cilvēkus sev apkārt. Lielākais balsts ir meitas Līga un Lelde, ar kurām izveidojušās ļoti tuvas attiecības. Bērni viņai vienmēr bijuši galvenais dzinulis, bet vislielākais prieks ir par to, ka meitas pašas grib braukt mājās – ka mājas viņām ir vieta, kur gribas būt. Kristīnes mājās goda vietā, viesistabā pa visu sienu, izvietotas ģimenes fotogrāfijas ar meitām, vecākiem, māsām, brāli un dzīvesbiedru Jāni ar viņa ģimeni. Īpaši radoši izveidots arī ģimenes kalendārs, kurā Kristīne atzīmējusi visas dzimšanas dienas, vārda dienas, kāzu jubilejas un citus svarīgus datumus. Tieši viņa ir tā, kura agros rītos ģimenes čatā pirmā ieraksta apsveikumu, atgādinot pārējiem par īpašo dienu.
Pēdējos gados nozīmīga vieta Kristīnes dzīvē ir arī Jānim, ar kuru kopā viņa iemācījusies uz daudzām lietām skatīties vieglāk. “Mums mājās faktiski nav pirktu mēbeļu, visas ir pašu taisītas. Tā notiek, ja tu dzīvo ar cilvēku, kuram rokas aug no pareizās vietas,” smejoties saka Kristīne. “Bet reizēm tas nav tik labi, jo viss, kas saplīst, vienmēr tiek sataisīts, un tā es gadiem netieku pie jaunām lietām.” Jānis viņai palīdzējis saprast, ka ne viss jāizdara uzreiz un ne viss jāuztver tik smagi. “Jā, es mācos baudīt mirkli,” piebilst Kristīne.
Viņa atzīst, ka ar gadiem prioritātes mainījušās – ja savulaik sapņi galvenokārt saistījās ar ģimeni, māju un izglītību, tad tagad arvien vairāk gribas iemācīties dzīvot arī sev. Sievietēm, viņasprāt, bieži gribas visu paveikt pašām, taču īstenībā jāprot vairāk sevi saudzēt un palutināt, jo dzīve ir īsa un jābauda mirkļi. Kristīne uzskata, ka nevajag pārāk taupīt uz dzīvošanu un atlikt prieku uz nenoteiktu nākotni. Ja ir iespēja doties ceļā, kaut ko piedzīvot vai bērniem sniegt iespēju, tas jādara tagad. Patiesas laimes sajūta viņai saistās tieši ar ģimeni un mājām. Tie nav obligāti lieli svētki vai īpaši notikumi – dažkārt pietiek ar to, ka visi ir mājās, katrs rosās savās lietās, bet ir kopā. “Tie brīži, kad visi ir mājās, man laikam ir vislaimīgākie,” viņa saka.
Ar gadiem Kristīnei arvien vairāk gribas mieru, komfortu un klusumu, lai gan pilnībā bez darīšanas viņa sevi nespēj iedomāties. Laubere viņai šķiet īpaši piemērota vieta dzīvei – ne pārāk tālu no lielākām pilsētām, bet pietiekami mierīga, lai justu savu telpu un brīvību. “Man liekas, Laubere ir fantastiskā vietā – Latvijas vidū,” ir pārliecināta Kristīne. Un, sakot šos vārdus, viņa piebilst: “Jā, noteikti, es esmu savā vietā.”
Kristīne (pirmā no labās) kopā ar kolēģiem “Reiņa trasē” šogad aprīlī pirms Lielās talkas aktivitātēm.
