“Terapeits ir mežs. Es esmu tikai pavadone,” saka Laura Sarkanābola – Latvijā pirmā starptautiski sertificētā dabas un meža terapijas pavadone. Viņas pašas ceļš līdz šai nodarbei sācies nevis ar profesionālu ieceri, bet ar mēģinājumu dabā atgūt pašai sevi.
Daudzus gadus Laura strādājusi par mārketinga vadītāju lielos uzņēmumos. Darbs bijis dinamisks – liela slodze, termiņi, atbildība un nemitīga domāšana. Arī pārnākot mājās, darbu galvā izslēgt nav bijis viegli. Profesionāli mērķi tika sasniegti, rezultāti bija labi, tomēr kādā brīdī Laura sev jautājusi: vai tas tiešām ir viss? No malas raugoties, dzīve šķitusi veiksmīga, bet iekšēji trūcis piepildījuma un laika vienkārši izbaudīt dzīvi, jo pēc viena sasnieguma jau bija jātiecas pēc nākamā.
Laura sākusi meklēt veidus, kā ikdienā justies labāk. Viņa apguva praktisko psiholoģiju, neirolingvistisko programmēšanu, interesējās par dažādām garīgajām praksēm, enerģiju un cilvēka iekšējo pasauli. Daudz ko izmēģināja pati uz sevis, un arvien nozīmīgāku vietu šajā procesā ieņēmusi daba. Sākumā tās bijušas pastaigas, kurās Laura gājusi pa mežu raudādama, skatījusies zemē un domājusi, kāpēc dzīvē notiek tas, kas notiek.
Taču, regulāri ejot dabā un strādājot ar sevi, kaut kas sācis mainīties. Skatiens no zemes pacēlies augšup, Laura sākusi pamanīt apkārtni un no meža atgriezusies pavisam citā noskaņojumā. Kad vīrs devās uz riteņbraukšanas sacensībām, viņa brauca līdzi: viņš devās trasē, bet Laura – mežā. Pēc finiša apkārtējie jokojuši, sak, ko tu mežā darīji, ka atgriezies tik priecīga un mirdzošām acīm? Skrēji un saņēmi savu endorfīna devu? Kaut ko īpašu apēdi? Nē, viņa vienkārši bija gājusi dabā un intuitīvi izmantojusi dažādas prakses. Tad arī radās jautājums: kas īsti tur notiek?
2017. gadā Laura pirmo reizi līdzi uz mežu Siguldā uzaicinājusi savu deju kolektīvu. Tā bijusi aptuveni četras stundas ilga pastaiga, kurā iešana tika apvienota ar dažādām praksēm un uzdevumiem. Tas nebija tradicionāls pārgājiens, kurā svarīgi ir noiet divdesmit, trīsdesmit vai piecdesmit kilometrus un sasniegt konkrētu galamērķi. Būtiskākais bija tas, ko cilvēks piedzīvo sevī.
Pēc pirmās grupas Laura sākusi meklēt vārdu tam, ko dara. Sākumā viņa sauca tos par apzinātības pārgājieniem vai izglītojošiem pasākumiem dabā. Kādā tūrisma konferencē cilvēki nākuši klāt un ar lielu interesi jautājuši, kas īsti tie ir par pasākumiem…. Bijuši arī skeptiķu, tostarp Lauras tuvāko cilvēku vidū, kas viņai ieteica beigt nodarboties ar muļķībām un atrast normālu darbu, jo kurš gan maksās par iešanu mežā, ja ikviens uz to var aiziet pats. Taču Laura zināja, ko daba bija izdarījusi ar viņu pašu. Tātad tur kaut kas ir.
Ūdenskritums, par kuru zināja iepriekš
Meklējot informāciju internetā, Laura atradusi Amerikas Savienotajās Valstīs dibināto Dabas un meža terapijas gidu un programmu asociāciju (Association of Nature and Forest Therapy Guides and Programs – ANFT). “Es nodomāju: kā tas var būt? Kā citi cilvēki var domāt tieši to pašu? Tad sapratu, ka šis ir tas, ko es gribu,” viņa atceras.
Tolaik iespēja iegūt starptautisku sertifikātu šķitusi gandrīz neaizsniedzama. Mācības Amerikā bija dārgas, vēl jārēķina ceļš un uzturēšanās, un Laura nolēmusi, ka tas būs viņas piecpadsmit gadu mērķis. Pamazām sakrās naudu un kādreiz aizbrauks. Tomēr notika citādi – sapnis piepildījās divu gadu laikā. Laura uzrakstīja asociācijai garu motivācijas vēstuli par savu saikni ar dabu – par bērnību, kad tā bijusi dabiska dzīves sastāvdaļa, un par jau pieauguša cilvēka gadiem, kad, iegrimstot darbā, šī saikne bija zudusi. Izrādījās, amerikāņu pasniedzēji rīko apmācības arī Eiropā.
Sākumā Laura pieteikusies grupai Lielbritānijā, taču tā jau bija pilna. Tad tika piedāvāta vieta Francijā. Laura uzreiz piekritusi un tikai pēc tam paskatījusies kartē, kur īsti tas ir. 2019. gada augustā viņa devās uz Francijas dienvidiem. Ceļš līdz nomaļajai apmācību vietai kalnos bijis piedzīvojums pats par sevi – vairāki transporta veidi, un beigās pašai ar nomātu automašīnu jābrauc pa šauriem kalnu ceļiem.
Divu nedēļu intensīvajām klātienes mācībām sekojusi pus gadu ilga mentorēta prakse. Bija jāpēta augi, jāraksta pārdomas, jāvada individuālas un grupu nodarbības, bezmaksas un maksas prakses, viss jādokumentē, jāiesniedz atskaites un fotogrāfijas, regulāri jātiekas ar mentoriem un noslēgumā jāizstrādā apjomīgs gala darbs. Laura kļuva par Latvijā pirmo starptautiski sertificēto dabas un meža terapijas pavadoni ANFT sistēmā.
Ar mācībām Francijā saistās arī viens no Lauras personiski spēcīgākajiem piedzīvojumiem. Aptuveni divus gadus iepriekš, vizualizējot savu nākotni, viņa bija uzzīmējusi sevi dabā – priecīgu, kopā ar citiem cilvēkiem – un labajā pusē ūdenskritumu. Francijā citi mācību dalībnieki kādu dienu jautājuši, vai Laura jau ir bijusi pie ūdenskrituma. “Kāda ūdenskrituma? Te ir ūdenskritums?” Laura brīnījusies. Kad viņa tur nokļuvusi, ieraudzītais satriecis – ūdenskritums bijis labajā pusē un ļoti līdzīgs tam, kuru viņa pirms vairākiem gadiem bija uzzīmējusi. Laura iegājusi ūdenī, un viņai sākušas birt asaras. Tas bijis brīdis, kad viņa ļoti spēcīgi sajutusi, ka ir īstajā vietā.
Meža terapijas pirmsākumi meklējami Japānā, stāsta Laura. 1982. gadā tur sāka lietot jēdzienu shinrin-yoku, ko latviski tulko kā ‘meža pelde’ jeb peldēšanās meža atmosfērā. Vēlāk šo pieeju attīstīja un dažādās sistēmās pārņēma arī citas pasaules valstis. Mācoties Francijā, Lauru pārsteidzis, ka cilvēki, kuri sabraukuši no ļoti atšķirīgām pasaules vietām un kultūrām, par dabu runā tik līdzīgi.
“Mēs neatšķiramies, lai kur atrastos un no kādas kultūras nāktu. Kopīga ir vēlme ar dabu atkal savienoties un palīdzēt to izdarīt arī citiem,”
pārdomās dalās dabas un meža terapijas pavadoneun piebilst, ka pati ciešu saikni ar dabu izjutusi jau bērnībā. Vasaras viņa pavadījusi pie vecvecākiem Sidgundā un Kandavā. Toreiz kā bērnam viņai reizēm šķitis – kāpēc jādzīvo bez vecākiem, jāravē un jādara lauku darbi? Taču tagad tās ir vienas no siltākajām atmiņām. Viņa atceras veco ozolu uz paugura, pie kura saknēm stundām spēlējusies ar puķēm, akmentiņiem un zariņiem, būvējusi mazas mājiņas un virtuvītes. Kandava joprojām ir viena no vietām, kurp Laura brauc, kad nepieciešams atgūt spēku.
Meža terapijā galvenais terapeits ir pati daba, bet pavadonis palīdz cilvēkam tai atvērties ar visām maņām. Laura Sarkanābola uzsver, ka praksei nav nepieciešams plašs mežs – pietiek ar dabas teritoriju, kurā ir kaut pāris koku. Koks, viņasprāt, ir arī simbols: tas aug vertikāli, tiecoties no zemes pret gaismu, savukārt cilvēks pārvietojas horizontāli un dabā gūto var nest tālāk savā ģimenē, darbā un attiecībās ar citiem.
Terapeits ir mežs
Kas tad īsti notiek meža terapijā? Vispirms Laura uzsver būtisku atšķirību: viņa neesot terapeite un cilvēkus neārstējot. “Terapeits ir mežs. Es esmu pavadone,” viņa uzsver. Pavadoņa uzdevums esot atvērt durvis cilvēka mijiedarbībai ar dabu. Laura to raksturo kā trīspusēju procesu – cilvēks, pavadonis un daba. Viņa ar cilvēku neko nedarot, tikai radot apstākļus, kuros viņš pats var daudz dziļāk pievērsties tam, ko redz, dzird, sajūt, un saprast, kas notiek pašā.
Arī vārdu “uzdevums” Laura cenšoties nelietot. Viņa stāsta, ka meža terapijā nav obligāti jānonāk no punkta A līdz punktam B, jāsasniedz noteikts rezultāts vai jāizpilda konkrēta norma. Pavadonis dod “uzaicinājumus”. Dažreiz cilvēki darbojas pa vienam, citreiz kopā. Pēc katras prakses grupa atgriežas aplī, kur var dalīties piedzīvotajā. Taču arī runāt neesot obligāti. Ja notikušais bijis ļoti personisks, drīkst vienkārši klusēt.
Noslēgumā parasti esot tējas ceremonija ar nelielu uzkodu. Tā palīdz noslēgt procesus, kas nodarbības laikā var būt atvērušies, un atgriezties ikdienā. Dažkārt cilvēki praksēs piedzīvojot ļoti spēcīgas emocijas, arī raud, tādēļ Laurai esot svarīgi nevienu neatstāt ar sajūtu, ka kaut kas palicis nepabeigts.
Meža terapija neesot arī vairāku kilometru pārgājiens, un tai ne vienmēr ir nepieciešams plašs mežs, – Laura stāsta, ka pietiek arī ar parku, dārzu vai citu zaļu vietu, kur tuvumā ir kaut pāris koku. Koks, viņasprāt, ir arī simboliski nozīmīgs: tas aug vertikāli – no zemes tiecas augšup pret gaismu –, kamēr cilvēks ikdienā pārvietojas horizontāli. Laura šo pretstatu skaidro kā iespēju cilvēkam dabā atcerēties arī par savu augšanu uz augšu – attīstību, iekšēju izaugsmi un tiekšanos pēc gaismas. Savukārt to, ko cilvēks pats piedzīvojis un ieguvis, viņš pēc tam var nest horizontāli tālāk – savās attiecībās, ģimenē, darbā un sabiedrībā.
Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem, esot dabā, ir pievērst uzmanību visām maņām. Ko es redzu? Kādas ir krāsas un formas? Ko es dzirdu – tuvāko un vistālāko skaņu, putnus, vēju, jūras šalkoņu? Ko varu sasmaržot? Kam pieskarties? Kāda ir koka miza, skuja, zāle – mīksta, raupja, asa, mitra? Tādā veidā cilvēka uzmanība atgriežas šeit un tagad. “Var aiziet mežā, bet visu laiku klausīties austiņās mūziku vai domāt par darbu – kas vēl jāizdara, ko nepaspēju. Fiziski esi dabā, bet patiesībā tur nemaz neesi,” skaidro Laura. Savukārt, apzināti pievēršoties apkārt notiekošajam, var pēkšņi pamanīt – te ir skaisti, gaiss labi smaržo, es šobrīd jūtos labi.
Ieguvums katram varot būt cits. Biroja darbiniekam, kura galva ikdienā pilna ar termiņiem, pienākumiem un problēmām, pēc nodarbības nereti kļūstot skaidrākas prioritātes. Laura to raksturo kā liekā atsijāšanu. Cilvēks ierauga, ka daļa jautājumu, par kuriem viņš tik ļoti satraucies, patiesībā ir sīkumi. Aktivizējas arī radošums. Kādam rodas ideja, kā atrisināt darba problēmu vai izveidot jaunu kampaņu, citam pēc atgriešanās mājās gribas zīmēt, kaut ko pagatavot ar rokām, dejot vai vienkārši sakārtot māju.
Reakcijas gan ir atšķirīgas. Vienam pēc nodarbības ir enerģijas pieplūdums, citam gribas pagulēt un ļaut organismam atjaunoties. Laura novērojusi, ka pārmaiņas dažkārt redzamas jau aptuveni pēc stundas. Mainās cilvēka sejas izteiksme un acu skatiens. Tas, kurš atnācis saspringts vai nomākts, kļūst mierīgāks. Redzēt šīs pārvērtības cilvēkos – tas Laurai esot viens no lielākajiem gandarījumiem.
Izrāde, kuru vairs neatlika
Gadu gaitā par meža terapijas ietekmi uz cilvēka dzīvi sakrājušies daudzi stāsti, un Laura pat domā, ka varētu kādreiz par tiem uzrakstīt grāmatu. Viņa atceras sievieti, kura sapņojusi izveidot dejas izrādi. Bijusi skaidra tēma un pat izrādes nosaukums, tomēr sieviete šaubījusies – varbūt nav īstais laiks, varbūt vispirms vajadzētu radīt kaut ko citu. Individuālajā darbā uzmanība pievērsta šīm šaubām un drosmei īstenot savu ieceri.
Pēc neilga laika Laura sēdējusi Latvijas Nacionālās operas jaunajā zālē un skatījusies šīs sievietes dejas izrādi – ar tieši to pašu nosaukumu, par kuru viņa iepriekš bija šaubījusies. Laurai šis gadījums palicis atmiņā kā piemērs tam, ko nozīmē drosme savu sapni īstenot tagad, nevis bezgalīgi atlikt.
Īpaša Lauras pieredze saistīta ar senioru grupām. Līdz šim tās galvenokārt bijušas dažādu projektu ietvaros organizētas nodarbības Latvijas un Ukrainas senioriem. Laura uzsver, ka seniori nebūt nenāk sūdzēties par dzīvi. Gluži pretēji – daudzi Latvijas vecākās paaudzes cilvēki ar dabu jau ir ļoti cieši saistīti. Viņi visu mūžu gājuši sēņot, ogot, strādājuši dārzā, atspieduši muguru pret koku vai vienkārši intuitīvi sajutuši, ka mežā kļūst labāk. Nodarbībā viņi nereti esot pārsteigti, ka uz pazīstamo dabu var paskatīties vēl citādi.
Senioriem Laura prakses izskaidrojot lēnāk un vienkāršāk. Dažkārt arī apzināti neizmantojot tādus vārdus kā “meditācija” vai “apzinātība”, bet runājot par uzmanības pievēršanu apkārt notiekošajam un sazemēšanos. Īpaša uzmanība tiekot veltīta drošībai. Nav vajadzīgas sarežģītas takas – segumam jābūt līdzenam, lai nebūtu jābaidās paklupt. Nodarbība varot notikt pat parkā vai dārzā.
Senioriem nozīmīga ir arī socializēšanās. Ar gadiem draugu un paziņu loks mēdz sarukt, daļa cilvēku kļūst noslēgtāki un retāk iziet no mājas. Kopīga pastaiga dod iespēju satikt un iepazīt citus un pēc tam jau pašiem doties dabā kopā ar draugu vai nelielu kompāniju. Turklāt tā ir kustība bez sarežģītas fiziskas slodzes.
Kāda senioru nodarbība Laurai palikusi īpaši spilgtā atmiņā. Viena no dalībniecēm bija ieradusies kopā ar pavadoni, jo viņai bija nepieciešama palīdzība. Kādā brīdī šķitis, ka sieviete vairs nespēs turpināt – viņa sastingusi, un radies iespaids, ka prakse būs jāpārtrauc. Taču sieviete savai pavadonei teikusi: “Nē, es gribu iet. Es turpināšu.”
Nodarbība ilgusi aptuveni divas stundas. Kamēr Laura tējas namiņā gatavojusi noslēguma ceremoniju, viņa ieraudzījusi to pašu sievieti nākam pāri pļavai. Tagad viņas kustības bijušas brīvas, sieviete vienkārši gājusi pa pļavu un plūkusi ziedus. Atnākot viņa no sava salasītā pušķa dažas uzdāvinājusi arī Laurai, un tas esot viens no skaistākajiem piemēriem, kā vienas nodarbības laikā var mainīties cilvēka pašsajūta.
Laura strādājusi arī ar ģimenēm un bērniem. Viņa atceras puisīti ar UDHS, kuram pirmajā nodarbībā bijis ļoti grūti noturēt uzmanību un mierīgi iesaistīties. Enerģijas bijis daudz – vajadzējis skriet, darboties, skaļi izpausties. Viena no praksēm bijusi “konfektes meditācija”: bērnam mutē jāieliek konfekte, un, kamēr tā nav izkususi, nedrīkst runāt – sazināties var tikai ar žestiem. Pirmajā reizē tas bijis liels izaicinājums. Vēlāk ģimene pati turpinājusi apmeklēt to pašu taku un izmantot apgūto. Kad pēc kāda laika viņi atkal satikuši Lauru, viņa pamanījusi ievērojamas pārmaiņas – bērns bijis daudz mierīgāks un jau zinājis, ko no praksēm sagaidīt.
Meža terapija nav tradicionāls pārgājiens, kurā ir svarīgi noiet noteiktu attālumu vai sasniegt galamērķi. Lauras Sarkanābolas vadītajās nodarbībās iešana ir lēna un apzināta – pavadone dod dalībniekiem dažādus “uzaicinājumus”, kas mudina apstāties, pievērst uzmanību maņām un dabai sev apkārt.
Mežs nekur nav vienāds
Daudz staigājot pa Latviju, Laura secinājusi, ka dažādās vietās pati jūtas atšķirīgi. Īpaši spilgts gadījums bijis Alūksnes pusē. Kādā egļu mežā viņu bez acīmredzama iemesla pārņēmusi ļoti neomulīga sajūta. Uz kokiem bijuši savādi bojājumi, un, turpinot ceļu, Laura nonākusi līdz masu kapiem. Tad viņa pieļāvusi, ka uz kokiem redzamās pēdas varētu būt saistītas ar šīs vietas traģisko vēsturi.
Laura to nepasniedz kā zinātnisku faktu, viņa pati sev jautā, vai šādas sajūtas rodas tāpēc, ka ir ļoti jutīga pret vidi? Taču pašai toreiz bijis ļoti skaidrs iespaids: šī nav vieta bezrūpīgai pastaigai. Pilnīgi citādi viņa jūtoties Siguldā, kur staigājusi vairāk nekā piecdesmit reižu un kur savulaik radušās daudzas idejas par apzinātām pastaigām dabā. Nozīmīgas esot arī Cīrulīšu dabas takas, Kandava un Talsu apkārtne. Katrai vietai, viņasprāt, ir sava sajūta.
Meža terapija Latvijā vairs nav tikai atsevišķu pavadoņu vadītas nodarbības. Ogres novadā, SIA “Rīgas meži” vides izglītības centra “EkVidO” teritorijā, 2025. gada rudenī tika atklāta Latvijā pirmā īpaši izveidotā meža terapijas taka. Tā veidota tā, lai cilvēks varētu doties pa to arī bez pavadoņa. Takas pieturvietās izvietoti stendi ar kvadrātkodiem – tos noskenējot, var noklausīties ierunātus uzaicinājumus un pašam izmēģināt prakses. Takas atklāšanā Laura kopā ar komandu vadījusi nodarbības piecām grupām, kopumā iesaistot vairāk nekā simt septiņdesmit cilvēku.
Laura strādā visā Latvijā. Ja grupa vēlas nodarbību vietā, kur viņa iepriekš nav bijusi, viņa vispirms aizbrauc teritoriju izpētīt – novērtē drošību, piemērotākās vietas praksēm un nodarbības organizēšanas iespējas. Ikdienā viņa vairāk strādā ar privātām un uzņēmumu grupām, kā arī individuāli. Publiskas grupas tiek organizētas retāk, jo tās praksē ir grūti nokomplektēt.
Gandrīz desmit gadus pēc pirmās grupas izvešanas mežā Laura saka: “Šodien es esmu pavisam cits cilvēks.”
Esot mainījusies viņas pašpārliecība, spēja izteikt savu viedokli, uzstāties auditorijas priekšā un vadīt cilvēkus. Pārvarētas robežas, kas agrāk šķitušas nepārkāpjamas, un pilnībā mainījies skatījums uz dzīvi. Savulaik mērķi bijuši saistīti ar sasniegumiem – ieņemt noteiktu amatu, sasniegt nākamo profesionālo pakāpienu. Arī starptautiskais meža terapijas sertifikāts reiz bijis milzīgs mērķis.
Tagad svarīgākais esot kas cits – labi justies ikdienā. Tas nenozīmē atteikšanos no ambīcijām. Var izvirzīt jaunus mērķus, radīt un sasniegt. Taču Laura vairs nevēlas dzīvot ar domu: kad sasniegšu nākamo lietu, beidzot būšu laimīga. Svarīgākais ir harmonisks iekšējais stāvoklis, un tad var doties tālāk. Savulaik bijusi arī doma par meža terapijas skolu Latvijā, taču tagad Laura sapratusi, ka vairāk vēlas būt praktiķe. Eiropā un pasaulē jau ir daudz skolu un pieeju, bet viņai pašai visvairāk patīk redzēt pārmaiņas konkrētu cilvēku dzīvē.
Tāpēc tagad viens no viņas sapņiem ir grāmata – par pieredzētajiem cilvēku stāstiem un to, kā viņi atraduši drosmi kaut ko mainīt, nepadoties un sekot tam, ko patiesībā vēlas. Jo meža terapiju, Laurasprāt, līdz galam nevar izskaidrot. To var tikai piedzīvot. Lai sāktu, pat nevajag pavadoni vai īpašu taku. Pietiek aiziet dabā, nolikt malā telefonu un sev pajautāt: ko es šobrīd redzu? Ko dzirdu? Ko sajūtu? Var izrādīties, ka visu pastaigas laiku nevis jāmeklē kaut kas jauns, bet vienkārši jāpamana tas, kas jau ir tepat.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".
