Savos 73 gados viņam ir daudz, ko atcerēties: daudzie skolotāja darba gadi Mazsalacas vidusskolā un laiks, kad vadījis skolu kā direktors; Atmodas laiks, kad, pats nebūdams latvietis, iestājies par brīvu Latviju, stāvējis Baltijas ceļā un barikādēs. Tomēr Mihails Siņicins nekavējas tikai atmiņās, viņš dzīvo katru dienu, aktīvi tverot tās dotās iespējas un izaicinājumus. Vēl joprojām pieprasīts un nodarbināts. Vēl joprojām viņam patīk darboties fiziski un garīgi un priecāties par paveikto. Bet vai lepoties? Kamēr tik daudzi tīko pēc atzinības, Mihails to ir saņēmis: Atzinības krusta virsnieks, Mazsalacas novada goda pilsonis, apbalvots arī ar “Latvijas lepnuma” balvu. Tomēr viņš allaž palicis draudzīgs, pieejams un pazemīgs.
Interesanti, ka, lai arī par kādu jautājumu mēs runātu, Miša, kā viņu sauc savējie, ar lielu cieņu piemin savus komandas biedrus – redaktorus, līdzautorus, skolotājus, kolēģus, draugus; no tā noprotams, ka Siņicins ir komandas cilvēks, kurš ierauga un izceļ savus līdzcilvēkus. Tā kā šī intervija tomēr ir ar Mihailu pašu, starmešu gaismā šoreiz gribu izcelt viņu, tāpēc daļa no viņa nosauktajiem vārdiem un uzvārdiem paliks aiz borta, bet šo viņa iezīmi izcelt citu veikumu man šķita svarīgi pieminēt.
Sarunā piedalās arī Mihaila kundze Valda, ar kuru kopā uzaudzināti četri bērni. Valda arī ir strādājusi skolā par skolotāju – mācījusi bioloģiju un ķīmiju. Vispār pēc izglītības viņa ir bioķīmiķe – iespējams, tādēļ tik garda ir zupiņa, ar ko viņa cienā.
– Jūs esat autors ievērojamam daudzumam mācību materiālu. Kā tas viss sākās?
– Ja kāds man līdz četrdesmitajam dzīves gadam būtu teicis, ka es kaut ko rakstīšu, es teiktu: “Dulls, vai, esi?” Sestajā klasē man bija klases audzinātāja Aija Andersone, un es pa atslēgas caurumu reiz noklausījos, ko viņa par mani saka: “Puika kā puika, bet nu, kad sāk rakstīt, jūt, ka krievs, teikumu konstrukcijas galīgi neder.” Un es sapratu, ka rakstītājs nebūšu. Līdz ceturtajai klasei es garumzīmes liku tur, kur gari skan, piemēram, “idille” ar garumzīmi uz burta “l”.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad viss juka un bruka, man bija jāmāca ekonomika. Skolēni saprata, es neko nesapratu. Tāpēc aizgāju mācīties uz universitāti. Tur mani uzrunāja Romāns Alhimionoks, izdevniecības “RaKa” vadītājs, kurš, ja nemaldos, bija arī Pedagoģijas fakultātes prodekāns un pedagogs līdz kaulam. Viņš man saka: “Nu, kā ta’ ir, skolā jums vēsturē grāmatu nav? Miša, ņem un raksti!” Es saku: “Romān, es zinu, ka rakstīt nemāku.” Viņš man: “Bet tu taču lekcijās muldi?” Es saku, ka muldēt un rakstīt ir kas pilnīgi cits. Viņš man: “Nu tad raksti tā, kā tu muldi!”
Pirmo grāmatu rakstīju vēsturē. [Rāda divus izdevumus – “XX gadsimts” 1. daļa un 2. daļa. No šīm grāmatām vidusskolā mācījusies arī šī raksta autore, – I.V.] Man bija laba komanda. Sieva te uz loga zīmēja kartes. Pēc pirmās grāmatas iznākšanas saņēmu vēstuli no izdevniecības “Zvaigzne ABC”, kas piedāvāja otro daļu pie viņiem izdot, bet es paliku pie “RaKas”. Vēlāk nāca piedāvājums izveidot mācību grāmatu ekonomikā astotajai klasei. Tur bija autoru kolektīvs. Un mums bija vadītājs Ēriks Sīka, viņš manu pirmo manuskriptu iemeta papīrgrozā, otro arī. “Nav slikti, bet tev ir jāraksta astotās klases skolēnam!” Teica: “Ejiet un lasiet “Labu” un “Manu” (toreiz bija tādi bērnu žurnālīši) un rakstiet tādā stilā!”
Tā arī tas sākās. Kadrakstīšanai bija mazais pirkstiņš iedots, “RaKa” izveidoja veselu autoru grupu, un mēs ķērāmies pie vēstures ne pa jokam. Tad arī adaptējām ārzemju autoru vēstures grāmatas latviešu skolēniem. Skolotāja grāmata, skolēna grāmata, kontūrkarte. Viduslaiki, jaunie laiki, jaunākie laiki. Ļoti daudz dod zīmējumi. Ekonomikas grāmatai, piemēram, par saturu ir labi vārdi teikti, bet visvairāk novērtē Rudītes Taubes (tagad Kravale), mūsu pašu bijušās skolnieces, asprātīgos zīmējumus.
– Bet vai nebija ļoti sarežģīti rakstīt par ekonomiku trakajos deviņdesmitajos gados, kad viss juka, bruka, mainījās un pārvērtās?
– Ekonomika ir zinātne, un tai ir savi likumi un savi jēdzieni. Bet... kā to izstāstīt jauniešiem?!
– Skatos, jums te nodaļa ekonomikas mācību grāmatā “Ko dara bankas”. Ko tad īsti tās dara?
– Naudu pavairo bankas. Es aizbraucu uz Rīgu, stāvu zem loga, bet šie kā nemet naudu ārā, tā nemet! Vienu dienu stāvu, otru dienu stāvu, bet naudas kā nav, tā nav!
– Bet kā tad pavairo? Ieguldot akcijās?
– Caur banku sistēmu. Ir centrālā banka un ir komercbankas. Centrālā banka naudu aizdod tikai komercbankām. Tās savukārt var naudu ņemt no mums (noguldījumu procentu likmes) un no Eiropas Centrālās bankas. Agrāk bija tāds Fišera vienādojums: naudas daudzums ir tik, cik preču daudzums un cena. Tagad skatās tikai pēc inflācijas. Naudai nav nekāda seguma.
Pāvests Jānis Pāvils otrais ir teicis: “Nauda – tā ir ticība.” Un viņam ir simt procenti taisnība.
– Un ko jūs domājat par otro pensiju līmeni?
– Otrais pensiju līmenis ir ļoti labs, ja pats proti topārvaldīt.
– Bet kā ar lēmumu neļaut uzkrāto izņemt? Ir, kas to vēlas darīt jau tagad…
– Ilgtermiņā vai īstermiņā?
– Nu, tas jau vispār ir tāds ilgtermiņa pasākums...
– Protams. Tu gribi tagad uzdzīvot un notrallināt vai vecumdienās?
– Vecumdienās. Bet banka nenotrallinās?
– Nu, tur ir sava sistēma. Tur ir viens pensijas fonda vadītājs un turētājbanka. Tā nauda stāv turētājbankā. Viņš nevar ar to neko izdarīt.
Bet visizdevīgākais ieguldījums ir sevī, rados, draugos. Es veidoju vienu mācību materiālu, un tajā bija uzdevums: “Kur tu vairāk vari nopelnīt – ieguldot bankā un saņemot augstas procentu likmes vai nopelnot pats?” Sanāca, ka, atbilstoši ceļot savu kvalifikāciju, tu vari nopelnīt desmit reižu vairāk. Man to uzdevumu nemaz neļāva iekļaut. Tad es vispār atteicos to materiālu veidot. Visizdevīgākais ieguldījums ir sevī – izglītībā, kvalifikācijā, labu attiecību veidošanā.
– Grāmatu sociālajās zinībās, kā arī “Politiku un tiesības vidusskolām” rakstījāt autoru kolektīvā. Vai nav sarežģīti ar tik daudziem autoriem vienoties par rezultātu?
– It īpaši par politiku un tiesībām – mēs strīdējāmies gandrīz līdz kautiņiem! Bet katram savs redzējums. Izstrīdamies un tad laižam.
– Un atjaunotās brīvās Latvijas politika bija vēl tikai svaigi tapusi…
– Mums bija jāveic 3D – demokratizācija, deideoloģizācija un depolitizācija skolās. Depolitizāciju es vēl tagad ievēroju. Man visas partijas ir mīļas. Kā saka Annas Brigaderes princese Gundega: “Man patīk zelts un sudrabs, man netīk māls un pliens, man patīkat jūs visi, bet netīkat neviens.” Nevienā partijā es neesmu.
– 2005. gadā jūs uzrakstījāt pats savu darbu “Biznesa ekonomiskie pamati”.
– Apmeklēju ASV Ekonomiskās izglītības nacionālās padomes kursus. Beidzu maģistrantūras studijas ekonomikā un tad sadūšojos to uzrakstīt, un te jau ir nopietnāk. Lai gan tajā pašā laikā – vienmēr vajag arī humoriņu. Daudzas likumsakarības ir vieglāk uztvert caur humoru.
– Pa kuru laiku jūs to visu sadarījāt? Jums taču vēl bija darbs skolā un ģimene.
– Jā, te mēs dzīvojām desmit cilvēki. Četri bērni, mans tētis un mamma, Valdas tētis un mamma. Mums bija govis un cūkas, dārzs – kartupeļi, bietes. Tad vēl jāpaskraida arī ir. [Siņicins savulaik visai nopietni nodarbojies ar skriešanas sportu, – I.V.].
Es sevi uzskatu par profesionālo kretīnu. Par profesionālo kretīnismu tāds stāsts: pie daktera Māra Radziņa ciemos bija atbraucis ķirurgs no Zviedrijas. Aizejam uz Kurbada taku, tur skulptūra “Divi brāļi guļ”. Viņš uzreiz saka: “Tur nav nekādi divi brāļi! Pirmkārt, tie ir invalīdi, otrkārt, tur ir trīs kreisās kājas un viena labā kāja!” Man savukārt viss, ko dzirdu un lasu medijos par norisēm politikā un ekonomikā, jau uzreiz domās pārtop piemēros un citātos, ko varētu izmantot mācību grāmatās.
– Ja par aktuālajām norisēm – kā jūs prognozējat situāciju ar degvielas cenām? Vai būs vēl trakāk?
– [Sāk dziedāt.] “Mīļais, nesteidzies, kam jānotiek notiksies...” Es neprognozēju.
– Es vienkārši domāju, vai man tagad jāiepilda pagrabā pilni bunduļi ar dīzeli?
– Tad cenas kāps. Un tu pati dzīsi to cenu uz augšu un vainīga būsi tu!
– Bet tirgotāji Latvijā taču varēja vēl tik strauji necelt cenas degvielai, kas bija iepirkta vēl par vecajām cenām.
– Mūsu ražotāji Latvijā cenu kāpumu ļoti viegli pārnes uz patērētāju pleciem.
– Bet ar jūsu lieliskajām zināšanām ekonomikā un biznesā – jums nav bijis kārdinājums pašam sākt lielo naudu pelnīt?
– Es taču teicu, ka es māku muldēt. Bet otra naudu es nevaru paņemt!
– Vai tad tas vienmēr nozīmē “paņemt” otra naudu?
– A kā par miljonāru var tikt?
Valda: Ir jāmāk riskēt un ir jāmāk citus piečakarēt.
Miša: Uzņēmējs strādā ar galvu. Bet saražojis jau ir strādnieks. Un strādniekam tad nākas maksāt mazāk. Nevar maksāt vairāk vai vienādi ar to, ko viņš tev rada. Tad tev bez biksēm jāpaliek. Citādi nevar! Man viens puisis jautāja: “Skolotāj, ko man darīt, lai nebūtu jāstrādā, bet būtu nauda?” Es saku: “Zini, tad jau es būtu muļķis, ja to tev stāstītu, nevis pats taisītu! Nu, ir variants, ka tu nodrošini, lai tavā labā strādā citi, vēl viens variants – izdevīgi apprecies!”
– Tad tiešām ētisku apsvērumu dēļ neesat biznesā?
– Es zinu, kas man ir lemts, kas man ir dots un nemaz nelienu biznesā. Es priecājos par katru savu padarīto darbu: kartupeli izaudzēju, gurķi izaudzēju. Es varu pats izdarīt, varu otram palīdzēt, bet no otra naudu paņemt es nevaru.
– Tieši gribēju vaicāt par to palīdzēšanu. Līdzcilvēki jūs raksturo kā ļoti izpalīdzīgu. Kas jūs mudina palīdzēt citiem, kādēļ to darāt?
– Ja tā īsi, tad – dots devējam atdodas. Es negribu tur neko saņemt, bet otram līdzēt... Ja tu redzi, ka viņam ir problēmas un ir kaut kas, ko tu vari izdarīt, un tev tas sagādā baudu, – kāpēc ne?
– Kā tas nākas – ir cilvēki, kas tik ļoti alkst atzinības, bet jums 2019. gadā piešķirta “Latvijas lepnuma” balva, tajā pašā gadā esat saņēmis Mazsalacas novada goda pilsoņa titulu, bet iespēju robežās esat centies no šiem pagodinājumiem izvairīties...
– Es domāju, ka es pats diezgan labi zinu, kur esmu nohaltūrējis, kur es esmu kaut ko neizdarījis. Ja mani kāds sāk ļoti slavēt, man liekas, ka viņš komplimentus tikai komplimentu pēc saka. Es daudz neklausos tādas lietas, nereaģēju uz to, es tikai nosaku: “Ko tik cilvēks dzērumā nesastrādā!”
– Bet vai jums tomēr jelkāda atgriezeniskā saite par saviem darbiem nav svarīga?
– Saistībā ar tām pašām grāmatām: palūdza sataisīt vidusskolām vispārējam līmenim mācību materiālu “Sociālās zinības”. Un es būtībā sataisīju, bet beigās pateicu nē. Man vajadzēja pārtaisīt un pārtaisīt, lai tur no ekonomikas nekas nebūtu un no zinātnes nekas nebūtu. Es atsakosprofanizēt ekonomiku.Un tā es atteicu. Man ir savi principi.
– Kad jūs ar savu lielo pieredzi vērojat izglītības procesu, kāds tas ir šobrīd, vai, jūsuprāt, tas ir kļuvis paviršāks, seklāks, nenopietnāks?
– Tas ir maigi teikts! Mums būvē un remontē skolas ēkas – tas ir ieguldījums celtniecībā. Tas nav ieguldījums izglītībā. Protams, telpas kļūst skaistākas. Bet bērni – četrreiz mazāk nekā bija. Protams, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados nebija tādu telpu, bet bija bērni!
Neiegulda skolotājos, neiegulda mācību līdzekļos. Notriec milzu naudu, lai izveidotu izglītības standartu, bet ne skolotāji to saprot, ne bērni, ne vecāki.
– Jūs savos septiņdesmit trīs esat lieliskā fiziskā un mentālā formā. Ar kādām fiziskajām aktivitātēm šobrīd nodarbojaties?
– Ziemā slēpoju un pāris reizes uzvelku arī slidas kājās. Bet slēpot mēs katru dienu braucam, arī veterānu mačos startēju, tur es pat kādu medāli atvedu. [Rāda, kur pie sienas karājas vesela kaudzīte medaļu, – I.V.] Skriet vairs īsti ne, bet soļoju, ar riteni braucu, ar laivu kādreiz.
– Un jūs taču esat piedalījies skrējienā no Rīgas līdz Valmierai, pieveicot simt septiņus kilometrus garu distanci,turklāt finišējāt trešais! Kādas jums no šī skrējiena atmiņas?
– Tas jau bija sen, deviņdesmitajos gados. Man bija laba kompānija – Linards,Jānis Naglis, Māris Radziņš, mēs tādi dulli bijām.
Valda: Viņi piedalījās visādos maratonos un sacensībās. Vaidavā bija triatlons, Tartu arī bija...
Miša: Tartu bija sešdesmit kilometri jāslēpo, divdesmit kilometru skrējiens un ar riteņiem simts kilometru. Bet ne vienā dienā.
Nagļu Jānis saēdās riekstus, viņam vēders sāka sāpēt. Es gaidu, lēkāju, skraidu pie starta, viņš man saka: “Tu beidz tur dīdīties un skrien!” Sākums bija tāds lēnāks, tas bija naktī. Sieva man no aizmugures ar riteni brauca. Man tāpēc bija iespēja padzerties, kad es gribu. Kad bija lietus, varēju nomainīt gan zeķes, gan botas. Kad atskrēju, bija gandarījums, ka šis ir pieveikts. Nākamajā dienā man bija jābūt konferencē. Kaut kādas galošas bija kājās, stīvas kājas bija kādas trīs dienas, abiem īkšķiem nagi nogāja. Naglim nākamajā dienā bija jābrauc uz Maskavu. Viņu nešus uznesa tajā vakarā uz dzīvokli, bet nākamajā dienā viņš pats pie stūres aizbrauca.
– Kas tas ir, kas jūs dzen laukā staigāt, braukt ar riteni vai strādāt lauku darbus, kaut varētu sēdēt siltumā uz dīvāna?
– Ilggadējs Mazsalacas skolas skolotājs Jānis Valentinovičs saņēma Atzinības krustu, un kultūras centra vadītāja Dace Jurka viņam jautāja: “Kā tas ir – visi skolotāji jūsu vecumā rausta galvu, rokas trīc, bet tu – jauns, frišs, smaidīgs!” Viņš saka: “Ja es darītu tāpat kā citi – tikko kā stundas beidzas, tā materiālos iekšā –, tad man būtu tāpat.” Bet viņš tūlīt pēc stundām ar ūdens motosportu, auto modeļu trasi – atpūties, galvu izvēdinājis, vakarā var sagatavot stundas.
Viens ir formu uzturēt, bet vēl – tu izvēdinies, tu jūti, ka tu kaut ko vēl vari. Bet man nav tā, ka man būtu kaut kāda viena norma katrai dienai. Es domāju – baigi forši, ka tu vēl vari pakustēt! Tas tomēr atmaksājas.
Valda: Aptaukoties bail! [Smejas.]
– Varbūt jums ir kāda īpaša diēta?
– Nē! Riju visu pēc kārtas. Ko sieva dod un ko nedod!
Valda: Nu, diētas ne, bet mums tas ēdiens tomēr tāds veselīgs – meža gaļa un tas, kas pašu dārzā izaug.
– Jūs esat bijis nevis vienkārši skolotājs, bet izcils skolotājs un arī mīlēts direktors, par ko liecina vairāku minūšu ilgās stāvovācijas Mazsalacas vidusskolas simt gadu jubilejas salidojumā. Kas ir tā atslēga uz skolēnu sirdīm un prātiem? Kā jūs to darāt? Ir kāda recepte?
– Receptes nav. Es domāju, pirmkārt – esi godīgs, atklāts. Es neesmu tēlojis gudro, drīzāk esmu sevi nostādījis nezinīša lomā. Visas lielās lietas ir jāmāk izstāstīt vienkārši. Otrkārt, es neuzspiežu savu viedokli. Jāļauj rīkoties pašiem. Reiz es skolotāju istabā ieraudzīju domes lēmuma projektupar administratīvajiem pārkāpumiem: ja pieaugušais skrituļos pa ielām, sods būs pieci lati, ja nepilngadīgs, tad divdesmit lati. Aizeju klasē un saku: “Paklau, veči! Vai tas ir taisnīgi? Ja es skrituļošu pa ielām, man būs sods pieci lati, bet jums, augošiem bērniem, kam vēl nekādas pieredzes nav, jums divdesmit lati!? Ejiet un panāciet, lai to lēmumu maina! Izlasiet Pašvaldību likumu un domājiet! Nezinu, kārtojiet paši. Ja panāksiet, ka šādu lēmumu nepieņem, ielikšu katram pa desmitniekam. Un es jau aizmirsu, ka tāda runa bijusi. Pēc mēnešiem diviem nāk un saka: “Skolotāj, lieciet desmitnieku!” Viņi taču bija aizgājuši uz domi, noskaidrojuši, kad ir sēde, aizgājuši un panākuši savu!
Un vēl viena lieta, kas man palīdz. Jau pāri četrdesmit gadiem es atkal sāku mācīties ekonomiku. Man liekas, ka tas ir ļoti labi, kad tev pašam jāmācās, jo tad tu skolēnus saproti labāk.
Un vēl – Latvijā skolotājam nākas būt radošam. Kad apmeklēju ASV Ekonomiskās izglītības nacionālās padomes kursus... Amerikāņiem ir tā: viss katrai stundaiir sagatavots – materiāli, teorija, uzdevumi… Skolotājam atliek tikai aiziet uz stundu – un lasi kaut no grāmatas. Bet te – ne grāmatas, ne metodikas, ne materiālu! Ja tu neesi radošs, tad tev skolā nav ko darīt. Un skolotājam ir jābūt arī bišķiņ aktierim. Tā tomēr ir māksla.
– Bet kā ar disciplīnu?
– Viena klase mums bija tāda... vieni razbainieki. Tikko tu sāc, tā izceļas nekārtības. Es jau gribēju iet un atteikties no tās klases. Viņiem bija uzdevums mārketingā, tad jau nāca modē visas digitālās ierīces, un viņiem bija ar tām jāsagatavo materiāls. Kādas superīgas reklāmas viņi izveidoja! “Labās” klases to nespēja. Protams – vienam desmitnieku, otram desmitnieku… Nākamajā stundā pilnīgs klusums. Prasu: “Kas jums noticis?” Viņi saka: “Tu esi pirmais, kas mums desmitnieku ielicis. Pārējie mums neliek vairāk par piecām ballēm.” Kopš tā laika man tā labākā klase bija.
Kādreiz ir arī tā, ka stundā vajag izrunāties par dzīvi. Nu noziedo to stundu vai daļu stundas – viņiem arī gribas izrunāties!
Vēl arī ir jāievēro viņu īpatnības. Viena klase mums bija tāda, kur nekādi negāja ar mācībām; tad izskolojām puišus par traktoristiem un meitenes par kulinārēm. Ģimnāzijā vienā klasē stāstu par bankām, visu kaut kā ne un ne, bet, kad iedevu uzdevumus, uzreiz cītīgi rēķināja. Otrā klasē tieši otrādi. Tā viena bija humanitārā klase, otra eksaktā klase. Kam kreisā smadzeņu puslode vairāk strādā, kam labā. Ir fiziķi, un ir liriķi. Bija viena mācību grāmata, kur katrā atvērumā vienā pusē bija fiziķiem racionāli izskaidrots, otrā pusē liriķiem stāstiņi no dzīves. Tos stāstiņus es visus atceros, to otro pusi ne. Esmu tīrākais liriķis.
– Ļoti uzņēmīgs liriķis. Dzirdēju, ka esat pats savām rokām kopā ar biedriem tiltu pār Salacu būvējis!
– Tas bija tur drusciņ aiz Skaņā kalna. Starp “Silmaču” mājām un Skaņo kalnu. Tur otrpus tāds labs priežu mežs, ziemā tur slēpot varēja, vasarā ogas, bija vajadzīgs tas tilts. Bet pavasaros viņu nesa ārā.
– Jūs tā uz savu galvu, bez jebkādiem oficiāliem projektiem?
– Uz savu galvu! Večus samusināja Māris Radziņš. Mazsalacas mežrūpnieku saimniecība iedeva atļauju kokus nocirst, Magnuss Zirnītis iedeva visādus instrumentus, ceļamkrānu. Iedzen mietus – pāļus – un laiž lēnām garos kokus pāri. Kādu laiku jau kalpoja.
– Kad jūs bijāt direktors, Mazsalacas vidusskolā mācījās aptuveni astoņsimt skolēnu un strādāja simt darbinieku un pedagogu – esat vienu pamatīgu kuģi vadījis! Ja jums būtu jāuzraksta grāmata personālvadībā, ko jūs tur rakstītu?
– Es atteiktos rakstīt. Es biju pusvadītājs. Visu darījām kopā, komandā – ar direktora vietniekiem, ārpusklases darba organizatori, saimnieku, skolotājiem, darbiniekiem. Es vadonis neesmu. Tas, kas mums bija, – dzīvs,savstarpējskontakts. Mēs ar bērniem spēlējām futbolu, braucām pārgājienos, slēpojām, spēlējām volejbolu, basketbolu. Šīdzīvā saikne bija galvenais. Centāmies nodrošināt skolēniem iespēju sevi attīstīt un apliecināt arī ārpus stundām dažādos pulciņos – sporta, automodelisma, zīmēšanas, šaušanas, filatēlijas, dambretes, elektronikas – un koros, arī zēnu. Skolēni nodrošināja skolas radiomezgla darbu, divas dienas pēc stundām bija kino. Tas ļāva atvērties daudziem skolēniem, mazināja disciplīnas problēmas. Darbošanās kopā ar interesantām, aizrautīgām personībām daudziem palīdzēja izvēlēties savu profesiju.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.
Projekts "Iedvesmai nav vecuma" tapis sadarbībā ar laikrakstiem "Saldus Zeme", "Druva", "Stars", "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", "Laimīgā Programma" un žurnālu "Patiesā Dzīve".
