Gaujas Mitro var satikt Gaujmalā Siguldā. Te viņa rosināta un kopā ar domubiedriem biedrībā “Ozollīči” veidota ekspozīcija par Gaujas plostniekiem un Žuļiku muzejs jeb kā norādīts pie ieejas - šī nav mācību klase iesācējiem lašu duršanā, tas ir stāsts par Gaujas zivju aizsardzību. Abas ekspozīcijas iekārtotas uz plosta plostnieku mājiņās. Māra stāstos var klausīties stundām, dažādu laiku vēsturi, nopietnus piedzīvojumus, viņš prot izstāstīt, iepinot sev raksturīgo humora devu.

Allaž možs, dzīvespriecīgs, atklāts kā jau vīrs ar stingru mugurkaulu, kurš savos nu jau 86 gados uzņem ekskursantus, vizina interesentus, ar plostu pa Gauju, raksta grāmatas.

- Kad man prasa: “Kā iet, kā ar veselību?”, atbildu, ka lieliski. Cik nu vairs esmu aktīvs, bet katru dienu darbojos. Pasportot, daudz staigāt nevaru, kājas neklausa.

Man ir mazs saraksts ar slimībām, kuru man nav. Paskriet nevaru, bet, ja redzētu Gaujā kādu maluzvejnieku, morāli esmu gatavs mesties ūdenī, to zina ne tikai draugi un kolēģi,” saka M.Mitrevics.

Viņš mūžu veltījis Gaujas aizsardzībai, iepazinis katru upes līkumu, stāvkrastu, alas.    

“Nekad dzīvē neesmu ievērojis kaut kādu režīmu. Mēs, pagājušā gadsimta aizsardzības dabas inspektori, strādājām bez sistēmas, un tā bija mūsu atslēga kaut ko izdarīt. Pa dienu noskrējušies, paēduši vakariņas, piezvanījām cits citam – aizbraucam kaut kur. Sanākam trīs, braucam, tad nolemjam, kur. Bija tādi sabiedriskie inspektori, kuri darbojās pēc grafika,” stāsta ilggadējais GNP inspektors un min piemēru.

Bija 90.gadi, viņš ievērojis, ka Krimuldas pagastā pa nakti braukā mašīnas, visticamāk medī no mašīnām. Sabiedriskajam inspektoram, kurš bija arī zemessargs, palūdzis, lai reidam piesaista sešus zemessargus. Vēl arī pieteicis, lai to nevienam nestāsta. Divas dienas pirms reida pazīstams vīrs skaidri pajautāja: “Tad piektdien reids?” 

“Mans trumpis ir intuīcija, es slikti šauju. Kad notika reids, atbrauca nevis seši, bet 30 zemessargi, divi ar automātiem, Nu tik brauks uz Krimuldu! Ātri sadalījām komandas  un aizbraucām otrpus Gaujai, noķērām elektrozvejniekus. Jārullē, nevis jāplāno. Tā esmu pieradis, neplānot, dzīvot nost, situācija pasaka priekšā, kā rīkoties,” saka Māris un piebilst, ka tagad mieru neliek Renāra Kaupera dziesmas vārdi “..un es zinu neviens manā vietā to nedziedās.

“Es gribu atstāt to, ko citi nevar izdarīt, bet es varu,” teic M.Mitrevics.

Mūžā viņš pratis pieņemt izaicinājumus un reizē darīt to, par ko ir pārliecināts, kas arī sirdij tuvs. Māris uzsver, ka katra cilvēka dzīvi nosaka gan liktenis, gan izvēle, bet tikai kopā ar gribēšanu un varēšanu. Dzimis un bērnību pavadījis Rīgā, bet vasaras pie Baltezera.

“Man ir vecātēva dokuments, ka viņš bija Baltezera kanāla uzraugs,” ar lepnumu saka mazdēls un pastāsta, ka kanāls izraksts 1903.gadā kā Gaujas – Daugavas ūdensceļš koku pludināšanai pa Gauju līdz Vecmīlgrāvja ostai Rīgā. “Bērnībā esmu mērcēts Gaujas ūdeņos, jo Gauja ietek Baltezerā,” ar smaidu teic gaujmalietis. Viņš studēja mežsaimniecību, uzrakstīja diplomdarbu par koku pludināšanu un 1964.gada 5.martā kļuva par Gaujas pludināšanas meistaru. Darba lauks bija no Pielekšiem pie Cēsīm līdz Baltezeram.

Plostnieka    darbs un dzīve bija labi pazīstama, jo divas vasaras 1960 un 1961.gadā viņš bija strādājis uz Gaujas no Turaidas līdz Murjāņiem un no Virešiem līdz Strenčiem. Nostrādāja pusgadu, koku pludināšana samazinājās un jaunāko meistaru atlaida. Sirdī bija Gauja, un tā nelaida prom. Viņam piedāvāja labi apmaksātu darbu Kurzemē, Zemgalē, bet Siguldā bija brīva mežziņa vietnieka vieta un … tur bija Gauja. Bet pie plostiem un plostnieku dzīves viņš vēl atgriezīsies.

Attēls, pēc kura daudzi viņu pazīst. Foto: no privātā arhīva

Gaujas Mitrais aizstāv Gauju  kabinetos

1974.gadā Māris Ansis Mitrevics kļuva par nesen dibinātā Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru. “Bijām pirmie reindžeri Latvijā, kā pasaulē sauc dabas inspektorus,” ar lepnumu saka inspektors. Reindžeru pārziņā bija pretdarbība malu zvejniekiem, medniekiem, nelikumīgiem koku cirtējiem, nelikumīgai koku ciršanai, tūristu uzraudzīšana, jo viņi brīžiem kaut ko salauza, piesārņoja.

Māris atzīst, ka GNP statuss, direktora Gunāra Skribas un darbinieku neatlaidība un prasme aizstāvēt, pierādīt dabas vērtības, padomju gados apturēja daudzas būves, kuras neatgriezeniski mainītu dabu. Bija ieplānota autostrāde pāri Sudas purvam, bobsleja trase pa Vējupītes gravu no Pētera alas gar Satezeles pilskalnu un Gleznotāju kalnu, liela airēšanas bāze pie Vaidavas ezera, vēl viens slepenais bunkurs pie Amatas ietekas Gaujā. Toreiz uzvarēja veselais saprāts. Siguldas bobsleja trase tika uzbūvēta uz ganu ceļa. 

“Darbojoties par kaut ko, bieži vien iznāk darboties un cīnīties pret. Pret to, kas apdraud to par,” saka M.Mitrevics un pastāsta, ka 90.gados, zemes reforma laikā vislielākos spēkus prasīja GNP visnozīmīgāko teritoriju saglabāšana. Saeima grasījās mainīt likumu, kas nodrošināja īpaši aizsargājamo teritoriju saglabāšanu neskartajai dabai un brīvai pieejamībai, Gaujas Mitrais 

rakstīja  vēstuli parlamentam, vāca parakstus vēstulei “Gauja pieder Dievam”. Arī šajā reizē cilvēki atkāpās dabas priekšā. “Lēmēji ir jāpārliecina, jārunā pretī, skaidrojot,” uzsver pieredzējušais inspektors.

M.Mitrevics atgādina kādreizējā Siguldas mežziņa Antona Breidaka teikto:

“Lai arī citi par tevi smejas, ja esi pārliecināts par savu taisnību – pasaki, ko tu domā. Vienalga, pret cik stipru vēju tu ej, ja jūti, ka tas ir pareizi, ej pretī.” 

Tie rūdījuši stingro mugurkaulu, nelocīties kā Gaujas kārkliem. Kad 2002.gadā valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga M.Mitrevicam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, viņa novēlēja: “Nu, sargājiet gan to Gauju!”

Žuļiku viltības var pārspēt

Ikdienā inspektoriem vislielākās galvassāpes sagādāja maluzvejnieki, kuri nesaudzīgi tīkoja pēc lašiem.

“Mēs meža zagļus, malu zvejniekus un medniekus, dabas piesārņotājus saucām vienā vārdā par žuļikiem, tāpēc arī Žuļiku muzejs,” skaidro M.Mitrevics. Muzejs ir viņa ideja. Tajā apskatāmi 85 lašu duršanas šedevri, no Ulmaņlaika mēslu dakšām līdz padomju laika birstē iedzītām četrām naglas, kā arī inspektoru aprīkojums. Muzejā apskatāmās trofejas, durot lašus, izmantotas no 1974.gada līdz 2000.gadam.

“Elektrozveja ir visnežēlīgākais malu zvejniecības veids. Daudzus noķērām, vienu žuļiku komandu noķērām četras reizes, sēdēja cietumā. Rekords bija 86 kilogrami zivju, arī divi bebri bija gājuši bojā. Darba mūžā 35 gados atklājām ap pussimts izcili kriminālus nelikumīgas zvejniecības gadījumus,” stāsta ilggadējais reindžeris un piebilst, ka elektrozveja Latvijā ienāca, kad 70.gados populārajā žurnālā “Tehnika Molodjoži” bija publikācija par to, ka čehu zinātnieki izdomājuši, kā var pievilināt zivis un uzzīmēta shēma, kā tas jādara. Muzejā ir tikai viens elektrorīks, jo par elektrozveju iestājas kriminālatbildība un tie kā lietiskie pierādījumi nonāca milicijā, vēlāk policijā.

Par lašu dūrēju stiķiem, niķiem, negausību un aizrautību, viņu ķeršanu M.Mitrevičs sarakstījis “Lašu stāstus”. “Man bieži jautā, vai tagad nekas tāds nenotiek, tad atjautāju, vai tad mums tuvākajos gados nebūs narkomānu. Nelegāli aizvien zivis ķer. Zemūdens mednieku ar harpūnām ir daudz vairāk, tehnoloģijas attīstās. 

Jau 1975.gada rudenī, kad vienam tika rakstīts protokols, viņš skaidri pateica: “Puiši, jūs varat uzcelt pie katras upītes karātavas, tik un tā veči durs. Tas ir sports.” Cits skaidroja: “Es Gaujmalā dzīvoju. Vecaistēvs pāris reizes rudenī atnāca uz Gauju, paņēma pāris zivtiņas, un mēs pagaršojām. Tēvs darīja tāpat un tagad mani noķēri, jo es arī tā daru.” Rakstīju protokolu, pārstāvēju likumu, bet galvā domas bija dažādas,” pastāsta pieredzējušais inspektors un piebilst, ka ir žuļiki, kurus patiesi neinteresē zivis, bet gan pati laša pievārēšana.

“Siguldā kādreiz bija daudz tādu, kuri nodūra lasi, uzreiz pārdeva un bija nauda šņabim. Elektrozveja lielākoties bija saistīta ar šņabi,” teic Māris.    

Dabas aizsardzības inspektoru neatlaidību, uzņēmību un, lai arī tas skan ar patosu, drosmi, var apbrīnot, jo ne reizi vien nokļuvuši bīstamās situācijās. Nonākt viņu rokās baidījās ikviens likuma pārkāpējs, bet par Gaujas Mitro klīda leģendas. “Cik esmu peldējis aukstā ūdenī, nezinu, esmu sašāvis gumijas laivu, skrējis gar upēm zeķēs. Diemžēl nācies aizturēt arī zivju inspektorus. Siguldas glābšanas stacijā vēl ir caurums sienā - vajadzēja šaut brīdinājuma šāvienu gaisā, gaisa nebija, šāvu sienā. Biju viens pret pieciem elektrozvejniekiem,” piedzīvoto ieskicē Gaujas Mitrais un piebilst, ka vismaz līdz šaušanai žuļiki nenonākuši. "Dzīve ir kā upe — mēs nezinām, kas būs aiz nākamā līkuma," secina Gaujas Mitrais.

Stingrais dabas aizsardzības inspektors. 80. gadi.

Atstāt sava laika liecības

“Dzīve jau nav tikai humors,” bilst Gaujas Mitrais. Viņš ir sarakstījis, kā pats saka, 9,3 biezākas un plānākas grāmatas, kurās paša piedzīvotais. “Neesmu rakstnieks, jo neko neizdomāju, nesafantazēju. Esmu aprakstījis reālus notikumus, savas izjūtas. Grāmatās ir manas bildes. Patlaban arī rakstu. Liela veiksme bija strādāt darbu, kurā katra diena ir piedzīvojums, “ tā par sevi saka M.Mitrevics, kura darbs GNP ar dažādiem amata nosaukumiem visu mūžu bijis saistīts ar Gaujas sargāšanu. 

Bet rakstīšana sākās it kā nejauši, lai gan Gaujas Mitrais pārliecināts, ka nekas nenotiek nejauši. 1998.gadā viņš otro reizi mūžā nokļuva slimnīcā. “Bija piesūkusies ērce, mājās nelaida, sāku atcerēties par gadījumiem un negadījumiem dzīvē, par lašu maluzvejniekiem divās vai trijās dienās sarakstīju 77 pantiņus. 2003.gadā iznāca “99 Minhauzena padomi iesācējam lašu duršanā”, tad bija “111 Minhauzena padomi jaunajiem medniekiem” un "Minhauzens un boļševiku partija. 100 padomi politiķiem un deputātiem". Tie tādi padomi ar jokiem, kuros nevar neieraudzīt dzīvē pārbaudītu patiesību,” stāsta A.Mitrevics.

Bet “Izvēle. Gauja” ir viņa dzīvesstāsts, atbilžu meklējumi par saviem senčiem, pārdomas par izdarītajām izvēlēm, ģimenes un dzimtas vērtību un, protams, par Gauju. Tās ievadā autors raksta: “Dižais islandietis Haldors Laksness ir teicis: Mēs nekad dzīvē nevaram izvēlēties labāko. Labākais izvēlas mūs.” Ja nu Gauja ir izvēlējusies mani?” Bet veltījumā Gaujai pēdējais teikums ir : “Paldies, ka esi izvēlējusies mani…”

Lepns, jo plostnieks

Bet tagad par Gaujas plostniekiem, kuriem M.Mitrevics ir piederīgs. 1997.gadā Eiropas Meža darbinieku orientēšanās sacensībās Somijā, tika rādīts koku pludinātāju šovs. “Kad tas beidzās, baļķis bija piebīdīts pie krasta ūdenī, tā gribējās pamēģināt. Baļķis bija stipri īsāks nekā tie, ko pludināja pa Gauju. Paņēmu kārti, uzkāpu uz baļķa. Viss sanāca, no latviešu līdzjutējiem saņēmu aplausus un lepni atbildēju: “Uz Gaujas to kādreiz darīja tā!” pastāsta  Māris, viens no Gaujas plostnieku amata prasmju  saglabātājiem. Kad 1998.gadā Strenčos entuziasti sāka rīkot Plostnieku svētkus, kuros bija arī braukšana uz baļķa, viņam vairākus gadus konkurentu nebija.

“Strenči ir plostnieku galvaspilsēta. Domāju, ka tikpat labi var būt Gaujiena, Lejasciems vai cita vieta Gaujas augšpusē. Būvējot plostnieku mājiņu Siguldā, manās rokās nonāca 1938.gada “Atpūta”, kurā rakstīts, ka Strenčus godā par Plostnieku galvaspilsētu. Pamats ir, apstrīdēt nevar, Strenčos aizvien dzīvo veco plostnieku dzimtas, plostnieku amats tiek turēts godā,” pastāsta M.Mitrevics. Viņš piedalījies astoņos starptautiskos plostnieku pasākumos Vācijā, Spānijā, Slovēnijā, Somijā, izdotas Māra grāmata “Gaujas plostnieka stāsts”, kas tapusi pēc1960.gadā rakstītās dienasgrāmatas.

“Mums šodien vakara maiņa, tas nozīmē, ka jāstrādā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā. Pirmās pāris stundas strādāju ar sajūsmu. Saule spīd spilgti un svilinoši, bet, tā kā pats darbs prasa brīžam līdz ceļiem, brīžam līdz kaklam atrasties ūdenī, tad jūtos lieliski. Vēlāk sāku just nogurumu, bet vakarā jūtos salauzts.

Man riebjas baļķi, saule, galīgi riebjas ūdens un citreiz tik kolosāli skaistie Siguldas skati. Es gribu tikai ēst un pampt.

Vakarā pamatīgi saēdos zupu, ko pa diviem rubļiem var nopirkt uz plosta. To uz plosta arī gatavo," teikts dienasgrāmatā. Bet Māris pajautā: “Visu dienu strādājot ūdenī, kādēļ plostniekam tikai cepure galvā?” Zinot, ka tiks piedāvāti visdažādākie varianti, bet īsto varbūt pateiks retais, viņš paskaidro: “Zem tās sausa un droša vieta papirosiem un sērkociņiem”.     

“Esmu ļoti lepns – 2022. gadā  koku pludināšanas tradīcijas un vēsturiskās prasmes tika iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Nomināciju Latvija virzīja kopā ar kolēģiem no Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas. Šajā sarakstā no Latvijas ir tikai Dziesmu svētku tradīcija, Suitu kultūrtelpa un Gaujas plostnieku amata prasmes,” ar gandarījumu stāsta bijušais Gaujas plostnieks.

Pirms četriem gadiem Siguldā Gaujmalā tika uzbūvēts plosts un uz tā divas plostnieku mājiņas. “Plosts pīts tā, kā kādreiz, bet plostnieku mājiņas tādas, kādas bija uz astes plosta. Kas ir astes plosts? Toreiz ik pa 15, 20 kilometriem Gaujā bija koku pludinātāju posteņi, viņi gādāja, lai upē neveidojas baļķu sastrēgumi, bet, lai, cik labi plostnieki strādāja, tādi veidojās. Aiz viņiem gāja astes brigāde, dzina baļķus, lai neviens nepaliek.  Līdz Lejasciemam gāja kājām, tad brauca ar laivām, bet pie Virešiem būvēja plostu ar mājiņām, kur koku pludinātājiem pārgulēt. Tajās dzīvoja seši līdz 12 plostnieki,” vēsturi pastāsta M.Mitrevics un par katru priekšmetu ekspozīcijā ir savs stāsts, arī par paša bļodiņu, no kuras tika ēsta uz plosta vārītā zupa.

Pirms neilga laika tepat Gaujmalā notika starptautiskā jauno plostnieku nometne, kurā padsmitgadnieki, spāņi, rumāņi, čehi un latvieši, apguve plostnieka prasmes – bomēt, pinčot, plenēt, pīt, vilkt, stumt, kantēt un iekātot ķekšus.

“Brauc arī ģimenes, bērni var sapīt mazu plostiņu un pamēģināt to palaist, lai peld laivā.

Plostnieku stāsti ir par romantisku un grūtu darbu. Tie ir nesena vēsture, bet vēsture,” uzsver ekspozīcijas veidotājs.

Un acis iemirdzas, kad stāsta par “Plostnieku nakti Siguldā”, kas šovasar notika jau trešo reizi. Tā, tāpat kā koncerti un citi pasākumi, pulcē daudzus interesentus. Ar lepnumu M.Mitrevics rāda mūžā saņemto lielāko dāvanu – divas tonnas smagu plostnieka koka skulptūru no Strenču plostniekiem. 

Aizvien tā pat kā jaunībā. Māris Mitrevics vada plostu pa Gauju.

Saruna ne tikai par Gauju

- Cilvēki, viņu dzīve mainās, vai arī Gauja?      

- Ja pavasarī lieli pali, ļoti mainās. Skatoties ne tikai 70.gadu fotogrāfijas, arī 30., 40 gadu, –  ir lielais mežs, alkšņi, kāpa, tad desmit, 20 metrus skaistas smiltis, kuras sanesuši pali. Arī tagad ik pa pieciem, sešiem gadiem notiek kas līdzīgs. Pēc 2023.gada paliem, pie Ķūķu ieža laidām Gaujā plostu, krastā bija mājas augstumā sešu metru plats smilšu vāls. Ir fotogrāfija, kurā redzama Raiskuma tilta atklāšana 1919.gadā. No Carnikavas pa Gauju atbrauca kuģītis ar 20 cilvēkiem. Ja paskatās vairāk nekā 100 gadu vecas bildes, Gaujmalā nav tādas vietas, kur nebūtu 50, 60, 100 metru platas smilšu sēre.     

Gaujā peldēt ir bīstami, visādi koku gali, mieti. Dziļums mainās ne tikai pavasarī. 

- Un zivju bagātība?

- Vairākus gadus it kā nav un tad ir daudz. 2000.gadu sākumā bija kādi trīs rudeņi, kad Siguldā, stāvot uz tilta, varēja visu dienu redzēt trīs, četrus lašus, dažs bija varen liels. Pēdējos gados pa kādam lasim var redzēt. Zvejnieki pasaka skaidri – vainīgi roņi. Rudenī, kad laši nāk Gaujā, tie viņus pie ietekas gaida.

Kurā pilsētā vēl ir trīs tik skaistas sezonas – ievu ziedēšana, zelta rudens un lašu nārsta laiks.

- Par dabas un vides aizsardzību katram savs viedoklis, īpaši jau par to, kas jāsargā?

- GNP pirmo direktoru Gunāru Skribu no jaunības bija interesējuši staltbrieži. Viņš bija apbraukājis bijušās muižas, ticies ar veciem mežsargiem, interesējies par briežu dārziem. Tie bija muižniecības, tāpat visu Eiropas mednieku, kuri nebrauc uz Āfriku, augstākās klases medījums. Biju viens no viņa staltbriežu ķērāju komandas. No 1975.līdz 1984.gadam uz GNP atvedām 98 staltbriežus, tā kā vedām martā, daudzas mammas jau bija grūsnas. Lielāko staltbriežu baru redzēju Elejā Vosa medību laukos, saskaitīju 142.    

Atceros 1966., 1967. gadā mani aizsūtīja uz Nītaures mežniecību apskatīt desmit hektāru priežu jaunaudzi. No katrām simts 96 pat 98 vairs nebija. Tolaik bija ļoti daudz aļņu. Tad mainīja politiku, sāka aļņus intensīvi medīt. Kur staltbriežu daudz, medniekiem ir vairāk licenču. Cilvēks uztur dabā līdzsvaru, lai dzīvnieki nekaitē tautsaimniecībā.

80. gados tika organizēta bebru ķeršana un tos izvadāja pa visu Latviju. 1975. gadā uz Siguldu atveda 30 bebrus. Gaujā tie neko izdarīt nevar, vienā krastā rok alas, otrā grauž kārklus. Ja pirms gadiem 60 Gaujas krastos bija sudratotas joslas, kuras veidoja sudraba vītoli, tagad tādas ieraudzīt var reti kur. Lēnās upītēs bebri nodara lielu skādi. No dabas viedokļa, ne saimnieciskā, bebrs ir vislabākais dabas sargs, no viņa darbošanās mainās vide, parādās citi augi un dzīvnieki. 

    - Vai jaunā paaudze ieklausās vecāku cilvēku pieredzē, vai uzklausa, kā piedzīvojumu stāstus?

 - Jaunie ieklausās vienaudžos, talantīgajos, veiksmīgajos. 25gadnieks pats meklē atbildes, jo ir pārliecināts – ko gan vecs kraķis tādu var pastāstīt. Bet mūsdienās nevar piedzīvot to, kas bijis.

Skatos “V.I.P.” 70, 80 gadus vecajiem tik zināmi jautājumi, bet jaunākiem ir kas tāds, ko dzird pirmoreiz. Diemžēl latviešu literatūra, ģeogrāfija jaunajiem šķiet, kā no Marsa. Protams, es nepārzinu Kanādas hokeja komandas un vēl mazāk ārzemju mūziķu grupas. 

 - Kādi plāni vasarai?

 - Būšu Gaujmalā. Pēdējos gados vairs ar sievu Marutu nekur nebraucam. Agrāk pa ziemu pakrājām naudu un divatā braucām ceļojumos pa Eiropu. Tālākais, kur pats esmu bijis – 2000.gadā uz pasaules reindžeru kongresu Dienvidāfrikā, Krīgera Nacionālajā parkā. 1989.gadā ar jaunāko dēlu aizlidojām pie mana tēva brāļa, krusttēva uz Ameriku. 

Maruta ilgus gadus strādāja par orientēšanās sporta treneri. Arī pats piedalījos orientēšanās sacensībās. Tāpat mūsu bērni – Inga, Uģis un Mārcis. Viņiem patīk būt dabā, tāpat kā mūsu astoņiem mazbērniem. Bērni izauga paši, mazbērniem varam veltīt vairāk laika. Daudz esmu darbojies ar jauniešiem, aizvien tiekamies, viņi palīdz Gaujmalā, braucienos ar plostu.

- Dabas tūrisms kļūst aizvien iecienītāks. Arī tas mainās.

- Stāsta, ka 50. gados rīdzinieki no Siguldas mājās brauca uz vilcienu vagonu jumtiem. Vēlāk bija laiks, kad ar auto atbrauca uz kādu vietu GNP, apēda sviestmaizi un brauca mājās, ar gumijas laivām brauca pa Gauju. Pēdējos gados kanoe un smailīšu pat par daudz. Dabas staigāšana daudz populārāka kļuva pandēmijas laikā – svaigs gaiss un veselība. Pandēmija beidzās, bet aizvien vairāk cilvēki iet pastaigās Sigulda – Līgatne, Sigulda – Murjāņi. 

  -  Kur dabā ir jūsu mīļākā vieta?

 - Nurmižu gravas. Tur būt vienam ir neaprakstāma sajūta. Tur tagad tur ir rezervāts, nedrīkst iet, bet netur ne sirds, ne kājas, lai turp aizietu.

- Veselīgs uzturs esot veselības pamats.

- Esmu tas dīvainis, ko inteliģenti cilvēki var nosaukt par rīmu. Man garšo viss. Tikai ne kartupeļu klimpu piena zupa. 1944.gadā  visa ģimene mukām no  sarkanās armijas, pabijām Vācijā, arī atgriežoties mājās, katru vakaru   galdā bija zila, nevis balta, kartupeļu klimpu piena zupa. Pārējo visu ēdu un daudz.