Tikšanos norunājam krodziņā “Mazais Ansis”,kas atrodas netālu no Jāņa dzimtās Valmieras. Kad ieripinu mašīnu stāvlaukumā, redzu, ka viņš jau gaida. Sasveicinoties Jānis džentlmeniski pasniedz smaržīgu puķuzirņu pušķi un, kad esam iekārtojušies pie galda, pierunā nogaršot saldējumu. Tas ir ļoti gards – tāpat kā mūsu saruna, ko ik palaikam caurstrāvo humors un smiekli. 

“Tu arī bēdz no stundām?”

Saku Jānim, ka, pēc maniem aprēķiniem, drīz – 2028. gadā – grupa“Zeļļi” svinēs piecdesmit gadu jubileju. “Nepieklājīgs cipars!” viņš nosmej. Pašlaik rit četrdesmit astotais gads, kopš radās ideja par grupu, un tieši Jānis ir bijis tas, kurš ne vien spēlējis un dziedājis, bet arī allaž rūpējies par organizatorisko pusi. Kā tas sākās? 

“Esmu mācīts inženieris mehāniķis, absolvēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Tajā laikā bija obligātā jauno speciālistu sadale, un tā sagadījās, ka uz akadēmiju nolūkot darbiniekus atbrauca cilvēki no Ozolu arodvidusskolas, viņu vidū arī Marta Safronova, kuru es pēc tam nodēvēju par savu darba krustmāti. Viņiem vajadzēja “automobiļu pasniedzēju”, un Marta mani pierunāja nākt uz Ozolmuižu.

Jāatzīstas – lai gan šī vieta atradās tikai trīsdesmit kilometrus no Valmieras, nemaz to nezināju. Zināju Aloju, Dikļus, Matīšus, bet ne Ozolmuižu. Uzreiz pēc akadēmijas bija jānodien trīs mēneši armijā, lai dabūtu rezerves virsnieka pakāpi. To es darīju Igaunijā, Klogā [lielciems Igaunijas ziemeļrietumos, Harju apriņķa Rietumharju pagastā, – aut.]. Kamēr biju tur, vecāki aizbrauca apskatīties, kā tad tajā Ozolmuižā izskatās, un pēc tam rakstīja vēstulē, ka apkārtne ir skaista un man tur būšot forši.”

Ceļu uz jauno darbavietu Jānis mēroja nebūt ne skaistā vasaras rītā, bet krietni rudenīgākos laikapstākļos. Tā bija lietaina diena, kad viņš, ģērbies pusgarā ādas mētelī, sēdēja autobusā un prātoja, kurp tas viņu ved. Ceļš šķitis tik garš… “Aizbraucu, lai satiktos ar skolas vadību. Pēc tikšanās gāju uz pieturu, lai brauktu mājup. Kamēr sēdēju pieturā un gaidīju reisu atpakaļceļam, atnāca daži puikas.

Viens man prasīja: “Tu arī no stundām bēdz?” Pēc tam šim puisim, redzot mani nostājamies klases priekšā, acis bija lielas.”

Jānis Vējiņš ar vecākiem

Vadība Jāni brīdinājusi, ka bez automašīnu skrūvēšanas būs jāvada arī kāds interešu pulciņš. Paša skolas laikā Jānis nebija jāmudina sportot – viņš trenējās slidošanā un futbolā –, tādēļ sacījis, ka varētu darīt kaut ko saistībā ar sportu. Nē, viņiem fizruks jau esot. Tad Jānis pastāstījis, ka mācījies mūzikas skolā un beidzis akordeona klasi. Varbūt mūziku? Jā, tas derēja. Skolā jau strādāja kora un pūtēju orķestra vadītājs, kurš pieskatīja arī ansambļa darbību. Pirmajā gadā Jānis šim skolotājam gājis palīgā – piespēlēja klavieres vai akordeonu.

“1978. gadā jau pats vācu puikas, jaunas, svaigas dvēseles ar interesi par mūziku,” viņš nosmej. “Daudzi saskrēja, bet pārsvarā visi gribēja būt dziedātāji, instrumentus spēlēt ne visai. Vispirms pie manis atnāca mūsu solista Raita Treija brālēns Ainārs. Viņš ieminējās: “Man ir brālēns, kurš arī gribētu nākt.” Saku, lai ved šurp to brālēnu. Tā mūsu grupiņai pievienojās Raitis, puika ar lielisku balsi. Dieva dots talants.” 

“Zeļļi”spēlēja skolas ballītēs, pagasta klubiņos, piedalījās konkursā“Ko tu proti?” un tarifikācijas skatēs. Pirmajā reizē viņi saņēma trešo kategoriju, kas nozīmēja, ka drīkst spēlēt tikai savā pagastā. Tad palīgā nāca Jāņa brālis Pēteris, kurš spēlēja ģitāru un arī dziedāja, un nākamajā gadā grupa jau tika tālāk un ieguva tiesības braukt un spēlēt visur. Tomēr līdz zvaigžņu stundai vēl nācās nedaudz pagaidīt.

Jānis Vējiņš bērnībā

Televīzijas maģija

Par pagrieziena punktu grupas muzikālajos centienos kļuva iespēja ierakstīt dziesmu profesionālā studijā. Tā “Zeļļi” nokļuva studijā “Melodija” pie Alda Ermanbrika un ierakstīja dziesmu “Vedēj, pasteidzies!”.

“Ierakstījām to kā nezināma autora dziesmu, biju to dzirdējis kopmītnēs.

Visas mūsu pirmās dziesmas bija noklausītas kopmītnēs. Un visām beigās uzradās autori.

Kad “Vedēj, pasteidzies!” sāka atskaņot Latvijas Radio, prieks un saviļņojums bija neaprakstāms. Mēs, lauku puikas, esam pamanīti!”

Vēl lielāku prieku atnesa 1990. gada “Mikrofona” aptauja – izrādījās, dziesma “Vedēj, pasteidzies!” tikusi fināla koncertā. “Parādīšanās televīzijā tomēr dod to, ko nevar iedot neviens cits informācijas kanāls. Tu vari darboties, spēlēt, bet, ja neparādies zilajā ekrānā, ir grūtāk tikt uz priekšu. Mums paveicās – televīzija iedeva kārtīgu grūdienu, un tad lietas sāka iet uz augšu.” 

Zināmā mērā liktenīga izrādījās arī nākamā studijā ierakstītā dziesma “Laipa”. Kāds radioklausītājs zināja teikt, ka dziesmas “Vedēj, pasteidzies!” teksta autors ir liepājnieks Voldemārs Gavēnis. “Zeļļi” pie viņa aizbrauca ciemos, un Voldemārs grupai iemācīja “Laipu”. To ierakstot, radusies doma, ka melodijai labi piestāvētu saksofons. Neviens no grupas to spēlēt neprata, tādēļ uzrunāja slaveno saksofonistu Ivaru Birkānu.

“Ivars mūs, nepazīstamus kadrus, nesmādēja un izpalīdzēja. Kad vaicāju, cik esam parādā, viņš atteica, ka neko. Uzstāju, ka tā nevar, varbūt vēl kādreiz lūgsim viņu kaut ko iespēlēt, un beigās vienojāmies par kādu konjaciņu. Tā mēs sadraudzējāmies, un beigu beigās Ivars kļuva par daļu no grupas, astoņpadsmit gadus nospēlējām kopā. Ivara klātbūtne mums profesionāli ļoti palīdzēja, to novērtēju vēl šobaltdien.

Tā ir bijusi liela veiksme, ka man ir izdevies grupai piesaistīt krietni augstākas raudzes mūziķus – savulaik Ivaru Birkānu un Aigaru Čudaru, tagad Raivo Stašānu.

No tādiem meistariem visu laiku var mācīties. Neviens no viņiem nerauca pieri, ja Jānis kaut ko ne tā nospēlēja. Piemēram, Raivo. Kad es atvainojos par kļūdīšanos, viņš teica: “Tas nekas, tā ir disonanse. Te sākas džezs!” Laikam tā ir – jo cilvēks pats ir profesionālāks, jo pieņemošāk izturas pret citu kļūdām, nerāda ar pirkstu, sak, nu ko tu tur dari!”

Grupa “Zeļļi”

Kad smaidi pārtop par zvaniem

Īpašs stāsts esot par slavenajām “Rudzupuķēm”. Jānis pasmīn, ka “viss radio esot rēcis”. Bet sākās tas ar Jāņa sievas māsīcas kāzām Inešos, kur spēlēja grupa “Ferrum” ar Aivaru Lapšānu priekšgalā. Sieva pēc tam Jānim teikusi, ka skanējusi viena ļoti skaista dziesma, kas labi derētu arī “Zeļļiem”.

“Uzstāšanās bija ierakstīta kasetē ar visu svinību jezgu fonā – balsu murdoņa, smiekli, trauki šķind. Norakstīju vārdus, Raitis iemācījās, ierakstījām studijā. Neviens tobrīd vārdiem nepievērsa uzmanību.

Oriģināli jābūt “satiksimies mēs ar smaidiem sejā”, bet es biju norakstījis ”satiksimies mēs ar zvaniem sejā”.

Manā versijā ir vēl viena vārdu kļūda, bet par to neviens nesmējās.”

Kas notika tālāk? Jānis saņēma telefona zvanu no dziesmas autora Aivara Lapšāna. “Mums nebija ne jausmas, ka tā ir viņa dziesma.” Abi satikās, aprunājās un vienojās par atlīdzību. Kad 1993. gada “Mikrofona” aptaujā “Rudzupuķes” ieguva otro vietu, dāsno naudas balvu “Zeļļi” sadalīja – daļu iedeva  Aivaram, kurš par to bijis pārsteigts, jo vienreiz taču par dziesmu jau samaksāts. “Es uzskatīju, ka tā būs tikai godīgi. Turklāt mēs ar Aivaru riktīgi sadraudzējāmies, vēlāk viņš dažas savas dziesmas iespēlēja uz ģitāras un iedeva mums.”

Laba sadarbība“Zeļļiem”izveidojusies arī ar komponistu Gunāru Freidenfeldu – un tapa vesels albums. Viņus sapazīstināja skaņu režisors Gints Stankevičs.

Jānis pats ir sarakstījis dziesmas diviem studijas albumiem. Iedvesmai viņam nepieciešams dzejolis, kas uzrunā. Tad Jānis sēžas pie klavierēm un eksperimentē ar nošu virknējumiem, līdz rodas sajūta, ka ir atrasta īstā melodija. “Pēdējā laikā sieva palīdz atrast dzejoļus. Tieši viņa mani iepazīstināja ar Marikas Svīķes daiļradi, un tapa vairākas dziesmas ar viņas dzeju. Žēl, ka liktenis mēdz būt tik skarbs...” [Dzejniece aizgāja viņsaulē 2021. gadā, – aut.] 

Jānis Vējiņš ar sievu

Pie traktora stūres

Deviņdesmitajos gados Ozolu arodvidusskola piedzīvoja pārmaiņas – sistēma sāka brukt, pēc traktoristiem pieprasījuma vairs nebija. “Prātoju, ko man tagad darīt, jo ar mūziku vien nevar iztikt. Paņēmu līzingā savu pirmo pakalpojumu traktoru un sāku nodarboties ar mežizstrādi. Iesaistīju jaunajā rūpalā dažus kolēģus, kuri, skolai likvidējoties, arī palika bez darba. Sapratām, ka ar vienu traktoru ir par maz, vajag vismaz divus, lai uzturētu darba tempu. Viņi brauca mežā, es palīdzēju remontēt tehniku un meklēju darbus.

Viss bija labi, līdz sākās ekonomiskā krīze un darba apjoms samazinājās. Kolēģi aizgāja strādāt labākos darbos, bet, kolīdz nolīgu kādu svešinieku, sākās tehnikas laušana. Nodomāju, ka braukšu pats – ja kaut ko salauzīšu, pats pēc tam arī remontēšu.

Tā padsmit gadus viens pats nobraukāju pa mežiem, pēdējā reize bija pagājušā gada rudenī.

Tagad gan tam esmu metis mieru.” Ja mežiem miers, tad muzicēšanai gan ne. Nākamā gada grafiks jau pildās, un, kā Jānis smej, Valentīna dienas balle ir sarunāta. 

Jāņa dabā nekad nav bijis gulēt gultā un skatīties griestos. Viņš uzskata, ka labākā atpūta ir darbības maiņa. Kā sieva mēdzot teikt: tu neproti atpūsties, visu laiku trinies. Varbūt tas tādēļ, ka jau kopš mazotnes vecāki puiku radinājuši pie darba? “Uzreiz pēc pirmās klases abus ar brāli pa vasarām sūtīja uz laukiem pie vecāsmātes māsas. Viņai Omuļu pusē bija kolhoza ferma ar divdesmit piecām govīm, dziļā kūts – viss saimniecībā prasīja roku darbu. Pirmajā gadā vēl ne, bet otrajā jau puspiecos no rīta cēlos uz govju slaukšanu. Kad stārķi lidoja prom uz siltajām zemēm, tā bija zīme, ka mēs tūdaļ brauksim uz mājām,” atminas Jānis.

Kad sākās skola, brīvā laika nebija daudz, jo pēc stundām vēl vajadzēja iet uz mūzikas skolu. “Tā kā mācījos mūzikas skolā, man lika visur spēlēt – kur vajag un kur nevajag. Ja skolā notika kāds svinīgs pasākums, bija skaidrs, ka spēlēs Jānis Vējiņš no piektās a klases.

Man bija tāds grāvējgabals ar nosaukumu “Pie jūras kolhozā”. Oriģināli tas, šķiet, bija igauņu tautas mūzikas gabals.” 

Mūzikas skolu Jānis pabeidzis, mammas piespiests. Kad mācības jau tuvojās beigu posmam, vairāk gribējies sportot. “Diezgan ātri gan sapratu, ka nekāds lielais sportists no manis nesanāks,” viņš pazobojas pats par sevi. 

Ar mūzikas skolu saistās kāds gadījums. Pirmajā mācību gadā trūcis akordeona skolotāju, tādēļ izglītošanu šī instrumenta spēlē uzņēmās klavierskolotāja. Ar Jāņa līdzšinējomuzikālo bagāžu pieticis, lai nopelnītu pieciniekus. Otrajā mācību gadā mūzikas skolā sāka strādāt pavisam jauna skolotāja Daina Priede.

“Tur bija tā pa riktīgam – gammas un citi vingrinājumi. No apaļa piecinieka nobraucu uz trijnieku. Reiz viņai bija jārāda atklātā stunda Rīgā, un skolotāja izvēlējās līdzi ņemt mani. Biju nobijies kā diegs, lai gan skolotāja iepriekš nedaudz pateica priekšā, ko man liks darīt, un mierināja, ka sarežģītas gammas nebūs jāspēlē. Labs ir, spēlēju un kaut ko sajaucu – un sāku raudāt. Skolotāja mani mierināja, līdz varēju atsākt spēlēšanu. Vēlāk tas, protams, izplatījās pa visu mūziķeni,un mani pavilka uz zoba: ko tad tu, Jānīt, tur Rīgā raudāji? Toties pēc tam uzzināju, ka manas skolotājas stundu novērtēja kā ļoti emocionālu un audzinošu, tā ka beigu beigās viss sanāca labi. Paldies viņai, ka bija stingra un šo to iemācīja!”

Bet cik stingrs tētis Jānis bija savām meitām Ilzei, Guntai un Līvai? “Neteiktu, ka audzinājām viņas ļoti stingri, bet kaut kādu kārtību prasījām. Visas trīs ir beigušas mūzikas skolu. Audzināšanas darbs pamatā gūlās uz sievas pleciem, par ko esmu viņai pateicīgs, manā pārziņā vairāk bija materiālā puse. Grupas ziedu laikos koncerti bija katru nedēļu, turklāt trīs dienas pēc kārtas – piektdien, sestdien, svētdien. Ģimenei tas bija materiāls atspaids, bet tajā pašā laikā tas arī kaut ko atņēma – laiku, ko pavadīt visiem kopā.” Lai vēl papildinātu ģimenes budžetu, Vējiņi audzēja kartupeļus, ko vēlāk ar kravas mašīnu veda tirgot uz Petrozavodsku. Vienā šādā braucienā varēja nopelnīt gandrīz skolotāja gada algu. 

Ar meitām Ilzi, Guntu un Līvu.

Lustīgs un kustīgs

Jānis un Ludmila apprecējās 1979. gadā, un, kā viņš pats saka, “arī tur stāžs ir pieklājīgs”. Arī Ludmila strādāja par skolotāju Ozolu arodskolā, mācīja latviešu un krievu valodu, un starp viņiem uzreiz uzplauka simpātijas.

“Nodzīvot kopā tik ilgi bez neviena strīda nav iespējams, bet tas nenozīmē, ka viens otru nenovērtējam. Man šķiet, ir svarīgi savu reizi paturēt mēli aiz zobiem un, pat ja gribas kaut ko pateikt pretī, tomēr to nedarīt. Ja arī kāda nesaprašanās ir bijusi, tad ir jāsper pirmais solis un pēc iespējas ātrāk asumi jānolīdzina. Tik ilgi dzīvojot kopā, mums mēdz būt arī tā, ka sieva man saka to, par ko es tikko esmu domājis, un otrādi.

Šādās reizēs mēdzu viņu pavilkt uz zoba: “Klausies, man jau no tevis bail paliek! Tu zini visu, ko es domāju!”

Jā, humoram ir jābūt. Mazliet tas man piemīt. [Smaida.]Zini, man šķiet, ka laulības laikā esmu kļuvis labāks. Sieva ir ļoti labsirdīga, no viņas daudz esmu mācījies, piemēram, savaldību. Paldies viņai par to!” vaļsirdīgi stāsta Jānis. 

Mans sarunas biedrs uzskata, ka ir labi, ja pārim ir kopīgas intereses. Jānis kopā ar sieviņu apmeklē koncertus un teātra izrādes, abi rūpējas par dārzu un lutina mazbērnus. To viņiem ir astoņi: Toms, Markuss, Mārcis, Matīss, Mikus, Krišs, Ulrika un Terēze. Vecuma amplitūda plaša – vecākajam mazdēlam jau divdesmit viens gads, jaunākajai mazmeitai pieci gadi.

“Prieks, ka mazbērni man netuvojas ar pietāti, bet gan uzskata par vienu no savējiem, ar ko kopā var dauzīties un rāpties mugurā. Sieva man citreiz saka, ka es laikam bērnībā neesmu kārtīgi izdauzījies. Vispār jau manā dienasgrāmatā bija ierakstītas tādas piezīmes kā “stundas laikā nevajadzīgi kustīgs un lustīgs” un “starpbrīdī spēlēja klavieres”,” smejas Jānis un turpina stāstu:

“Pēc sajūtām es neteiktu, ka man ir tik maz matu palicis. Nupat bija interesants gadījums ar mazbērniem. Viņi pie mums bija atbraukuši uz nometni, kā es saucu tādas ilgākas ciemošanās. Vienu dienu sieva kopā ar jaunāko mazmeitu aizbrauca uz kino, savukārt es un trīs mazliet lielākie devāmies uz Burtnieku peldēties. Līdzi paņēmām volejbola bumbu, Ulrika nedaudz trenējas šajā sporta veidā. Pie ezera ieraudzījām, ka tur uzcelta telts, sapulcējies bariņš cilvēku un visi labiekārtotie volejbola laukumi ir aizņemti. Neko darīt, nostājāmies maliņā un sākām mētāt bumbu.

Pie mums pienāca divas meitenes un sacīja, ka patlaban norisinās turnīrs, lai mēs droši nākam un piedalāmies, būšot arī balvas. Teicu, ka mēs jau neesam nekādi lielie spēlmaņi, tāpat vien te pabumbojam. Tas nekas, lai tik nākot! Aizgājām, mums visiem iedeva anketas, kas jāaizpilda. Pierakstīju mazbērnus, bet sevi ne. “Pieraksti sevi arī!” mudināja dāma, kura pieņēma pieteikumus.

Apstājos pie ailītes, kur jānorāda vecums, un domāju, ko tur rakstīt. Beigās pierakstīju 18+++. 

Uzspēlējām, un prieks, ka nebijām tie švakākie, dabūjām balvas, nobildējāmies.”

Jānis ir pārliecināts – katrā vecumā var atrast mērķi, lai kaut ko darītu. “Galvenais, lai ir interese.  Vienalga, vai pēc ziemas gaidīt pavasari un gribēt parušināties dārzā vai kopā ar mazbērniem pamakšķerēt. Katram savs. Svarīgākā te ir gribēšana darīt un piedzīvot to, ko sauc par dzīvi.”

Uz atvadām apvaicājos, ko Jānis gribētu, lai viņam novēlu. Pēc neilga pārdomu brīža viņš saka: “Novēli man veselību un lai rudzupuķes ir plaukumā!”

Lai top!