Taču šoreiz stāsts būs par viņu pašu. Un lai tas kalpo par iedvesmu kādam, kas ir nozīmīgas izvēles priekšā – Rita aicina nebaidīties un izmēģināt arī ko tādu, kas ir pavisam nezināms, jo to nu viņa ļoti labi zina – mācīties jau nekad nav par vēlu. 

BĒRNĪBAS UN JAUNĪBAS LAIKS

 Rita: Par bērnību daudz runāt pat negribētos, jo tā nav bijusi tāda, par kuru saka – saulaina un bezrūpīga... Manas ģimenes saknes aizved uz Latgali, no kurienes nāca abi vecāki – Lonija un Rūdolfs, bet viņi ātri izšķīrās. Piedzimu Dobelē. Atceros, mamma ļoti daudz slimoja, un, tā kā viņas vecāki jau sen kā bija miruši, mani audzināt palīdzēja mammas māsa Valija, kas dzīvoja Degoles pagastā. Viņai pašai bērnu nebija, un līdz ar to arī nebija tādas bērnu mīlestības... Un tā nu es bērna gados biju gan pie mammas, gan pie tantes, bet lielākoties – dažādās skolās...

Kad paliku vecāka, labāk mammu sapratu – arī to, ka dzīve viņai nebija viegla. Iespējams, tā bija depresija, kuras dēļ viņa jutās slikti, bet tolaik tā vispār netika uzskatīta par slimību; par ko tādu ne runāja, ne arī to ārstēja. Patiesībā man pat mammas bija žēl...

– Un kura bija jūsu pirmā skola?  

– Pirmā skola bija Zantē, bet pēc tam līdz 8. klasei mācījos Kandavas vidusskolā un dzīvoju internātā Štempeļos. Atceros, internātā bija daudz krievvalodīgo, tāpēc tur iemācījos krievu valodu. 

Mācījos labi, un pēc 8. klases bija jādomā, ko darīt tālāk. Tā kā man nebija neviena, kas pateiktu, kādu profesiju labāk izvēlēties, abas ar draudzeni Anitu devāmies uz Liepāju un iestājāmies profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur sagatavoja šuvējas fabrikai “Lauma”.

Tagad jāsaka, ka kaut ko jau no šūšanas un modelēšanas skolā iemācīja, bet lielākoties strādājām fabrikā – šuvām apakšveļu. 1980. gadā pabeidzu vidusskolu, bet vēl bija trīs gadi kombinātā jānostrādā, taču toreiz nāca gaismā, ka meistari bija jauniešus izmantojuši – mums nesamaksāto prakses naudu viņi bija ņēmuši sev. Paņemtās summas bija lielas, tāpēc Rīgā bija tiesa, bet... mēs tāpat neko neatguvām. Tikai šīs nepatīkamās situācijas dēļ izlēmām meklēt darbu Rīgā, un to atradām Rīgas modeļu namā – bijām šuvējas. Lai gan arī tas bija konveijera darbs, darba vieta tolaik skaitījās prestiža. Gadu es tur nostrādāju, un tad no armijas atgriezās mans draugs Aleksis...

– Pa kuru brīdi iepazināties?

– Ar Aleksi bijām pazīstami no bērnības – Degolē dzīvojām kaimiņos. Mana tante sākumā dzīvoja “Rasaiņos”, vēlāk – “Stūrīšos”, bet nedaudz tālāk bija  Alekša ģimenes mājas. Viņi uz Degoli 60. gados bija pārcēlušies no Lietuvas. Vīramātes māsa Stefānija jau dzīvoja “Vidžos”, bet “Lagzdiņas” turpat blakus nopirka mana vīra mamma Jūlija. Agrāk šo vietu sauca par Rasaiņu ciemu, un tur bija ļoti daudz māju, taču padomju laikā pēc meliorācijas palika tikai dažas. Protams, bērnībā, kad kopā kā bērni dauzījāmies, es par puišiem nedomāju; zināju, ka ir jāmācās, un tolaik bijām katrs savā skolā. Aleksis izmācījās Praviņu pamatskolā, pēc tam Rīgā ieguva celtnieka profesiju un līdz armijai strādāja kolhoza celtniecības brigādē. 

Es tolaik vēl mācījos Liepājā, kad viņš no armijas sāka man rakstīt vēstules. Tādu īpašu uzmanību tam nepievērsu, tikai pa kādai atbildei uzrakstīju, bet viņš rakstīja cītīgi. Pēc tam Aleksis stāstīja, ka jau bērnībā esot viņam patikusi. Un tā sagadījās, ka viņš atgriezās no armijas, bet es, beigusi skolu, braucu pie tantes, un autobusā abi satikāmies un palikām kopā. Kad izdomājām, ka jāprecas, no darba Rīgā atgriezos Degolē. 1981. gadā apprecējāmies – šogad paliek 45 gadi, kopš esam kopā. Un tā sākās kolhoza dzīve. 

Rita un Aleksis Meiļuni kāzu dienā

LAUKU DARBU LAIKS

– Gan jau ka gluži sveša šī lauku dzīve jums nebija... 

– Nē, nē. Kad dzīvoju pie tantes, visu bērnību vasarās strādāju dažādus lauku darbus, lai nopelnītu naudu un varētu skolai sapirkt drēbes. Pat slaucu govis un devu vecajām slaucējām atvaļinājumus. 

– Cik jums bija gadu? 

– 15. Piena pieņēmēja esot teikusi, ka viņa nav tādu bērnu redzējusi, kas tik rūpīgi, tīri un kārtīgi visu darītu. 

– Kas jums to iemācīja?

– Es nezinu. Tante ilgus gadus bija nostrādājusi lauku brigādē, un labi darīja savu darbu. Droši vien arī es gribēju, lai par mani nesaka, ka slikti strādāju... Un man arī patika visu izdarīt kārtīgi... Ar tādu pašu attieksmi strādāju, kad piedāvāja kolhoza direktora sekretāres amatu. Tur gan nostrādāju īsu laiku, jo devos dekrētā. Sākumā dzīvojām pie vīra vecākiem, bet kolhozs mums piedāvāja dzīvokli “Kanneniekos”, kur bija lopu ferma, un tas nozīmēja, ka pie mājām bija arī darbs. Bērni bija mazi, taču tā bija iespēja viņus pieskatīt.

Darbs fermā bija ļoti smags darbs, jo buļļu tur bija pāri simtam; bija divas grupas – vienu kopu es, otru – kaimiņiene. Vīrs strādāja celtniecībā, vēlāk mežizstrādē, bet pēc tam jau abi strādājām fermā. Kad 1997. gadā to visu likvidēja, izveidojām savu zemnieku saimniecību – audzējām cūkas, govis, dažādus mazos zvērus. Darba, protams, bija daudz, gāja smagi, bet iztikt varējām – mājās taisījām krējumu, biezpienu, sviestu un vedām tirgot. Tas bija tāds laiks. 

– Atceros, ka jūs taisījāt sieru...

– Tas jau bija Degoles pienotavā. Kad šī pienotava atvērās, uz turieni vedām pienu, un 2001. gadā man piedāvāja tur pastrādāt. Sākumā biju mazgātāja – mazgāšanas cehā mazgāju spaiņus un traukus, bet tad lēnā garā sāku uzdienēties. Pēc tam strādāju par fasētāju, bet, kad pienotava paplašinājās un izveidoja siera ražotni, kļuvu par siera meistari. Daudz bija jāmācās, lai varētu šo darbu darīt, bet visu, ko vajadzēja, apguvu, un man arī patika. Nostrādāju 17 gadus – līdz pienotavu slēdza. 

– Pienotavas likvidēšana daudziem bija liels šoks...

– Tā notika tāpēc, ka nomainījās īpašnieki. Kamēr vēl īpašnieks bija Eduards Kurnosovs, mums gāja ļoti labi. Viņš bija stingrs, prasīgs, ļoti rūpējās, lai viss tiktu kārtīgi izdarīts. Bet – viņš aizgāja pensijā un pārdeva pienotavu. To nopirka sieviete no Rīgas, kurai galvenais bija nauda. Viņa nevienā neieklausījās – ne darbiniekos, ne meistaros; ņēma kredītus, uzcēla ēkai otro stāvu un palīgtelpas.

Sākuma gāja ļoti labi. Mēs pat par ķimeņu sieru ieguvām Zelta medaļu, bet kaut kā tas viss aizgāja pašplūsmā – palika arvien sliktāk un sliktāk. Tad sāka nemaksāt – mums algas un piena piegādātājiem par pienu. Kad pienotava darbību izbeidza, tā palika parādā darbiniekiem un ļoti daudziem zemniekiem, un tā arī līdz šim nekas nav samaksāts... 

– Un kas tagad šajā ēkā notiek? Šķiet, to pārdeva... 

– Viss ir tukšs, tā arī ēka stāv ar visām iekārtām, no kurām tolaik daļa bija labas – tās vēl no Čehijas brauca uzstādīt. Runā, ka pienotava esot pārdota, bet neviens tur nesaimnieko.

– Palikt bez darba laukos nav nekāda joka lieta. Ko darījāt? 

– Tā kā mums pašiem bija sava zeme un saimniecība, tāda liela uztraukuma nebija, bet zināju, ka darbs jāmeklē, tāpēc aizgāju uz bezdarbniekiem un izmācījos par biroja administratori. 

DARBS TUKUMA MUZEJĀ

– Tukuma muzeja administrācijā pieteicos praksei. Pēc tam direktore Agrita Ozola uzrunāja – vai nevēlos muzejā strādāt, un es nedomājot piekritu. Nodomāju, – nu labi, iešu uz muzeju un gan jau kaut ko darīt iemācīšos, un tā arī bija. Liels paldies kolēģiem, kas, atnākot uz krājumu, man palīdzēja un, kur vajadzēja, – pamācīja... Bet sākumā bija grūti. Pienotavā strādājot, darbs bija smags un tas bija jāizdara ļoti ātri, bet tu par to īpaši nedomā – vienkārši dari, un es pie tā biju pieradusi. Arī muzejā no sākuma nevarēju apstāties – tādā skrējienā visu darīju, un tad meitenes vienmēr aicināja nesteigties. Bet es arī no dabas esmu ātra, un visus darbus daru ātri. 

– Citiem grūti turēt līdzi? 

– Mans vīrs ir vēl ātrāks. Tad, kad mēs ravējam dārzu, viņš ir man priekšā, protams, otra lieta – cik kārtīgi ir izravēts (smejas)...  

Rita Meiļuna Džūkstes tautas tērpā

– Kā jūs spējat sevi apturēt restauratora darbā, kur katra šķiedriņa audumā jāizpēta? 

– Ar gadiem. Nu jau muzejā rit astotais gads – četrus nostrādāju krājumā – aprakstīju tekstila kolekciju, kopā ap 3600 priekšmetu. Un tagad ir restaurācija, kuru vēl mācos. Apmeklēju visus iespējamos kursus, kurus rīko Restauratoru biedrība, jo tas apjoms, kas jāapgūst, ir milzīgs. Bet, pateicoties muzeja direktorei, kas mani uz to rosināja, esmu šajā procesā iekšā. Droši vien tas, ka man nekad nav bijuši sveši rokdarbi – esmu šuvusi, adījusi, tamborējusi, arī palīdzēja man nenobīties, bet mācīšanās kopā ar mani ir bijusi visu dzīvi. Tika daudz ko esmu darījusi.  

– Mēs pirms desmit gadiem satikāmies Tukuma Audēju darbnīcā. Laikraksta arhīvā atradu, ka tajā esat vismaz no 2014. gada...

– Jā, tas bija vēl pienotavas laikos, kad pa sestdienām braucu uz Audēju darbnīcu mācīties aust, un darot rodas interese. Gribējās iemācīties vienu darbiņu, otru, sagribēju savu tautas tērpu... Bet ar aušanu ir tā – gribi vai negribi, iesāktais jānoauž, jo stellēs vienlaikus ir vairāku audēju darbi. Un, kad vajadzēja no noaustā auduma ko sašūt, pati varēju to izdarīt.  

– Visas prasmes dzīvē noder – šķiet, ka latviešiem rokdarbu zināšanai ir asinīs! 

– Noteikti, jo man nekad nav bijis vecmāmiņas, kas iemācītu rokdarbus – visu to esmu pati iemācījusies. Un arī dzīve liek daudz ko iemācīties un darīt – šuvu bērniem svētku tērpus, blūzītes, adīju zeķes.

– Bet audēju darbnīca pavēra plašāku skatu uz radošo? Jūs esat piedalījusies daudzās izstādēs un arī modes skatēs...

– Jā, jā, kad Zane [Neilande-Sieradzka] strādāja par vadītāju, viņa izveidoja modes skates, kuras man ļoti patika. Es sev uzšuvu kostīmu no pašas austa auduma. Šīs modes skates bija tāds dzinulis! Tad gribējās darīt vēl un vēl; pat  iesāku somas šūt, un, galvenais, noaudu un sašuvu Džūkstes tautas tērpu. 

– Kāpēc tieši Džūkstes? 

– Degoles pagastam sava tautas tērpa nav, bet Džūkste ir tepat kaimiņos – tur dzīvo mana meita, turklāt man patika Džūkstes krāsas. Katru gadu maijā braucam uz Rīgu un ejam tautas tērpu gājienā. Tautas tērpā darbojos Brīvdabas muzeja gadatirgū, kur braucu gan kaut ko pārdot, gan palīdzēt Audēju darbnīcas meitenēm, jo ne jau visas audējas uz turieni var aizbraukt. Un, galvenais, tur var redzēt tādus darbus, ka mute paliek vaļā – šķiet, nu jau vairs tādas prasmes nav, kas tagad netiktu lietota...

 KAD BĒRNIEM ĻOTI LABI VECĀKI

– Mums ir trīs bērni – Artūrs, Vita un Laima. Tā kā mans vīrs ir lietuvietis, mēs bērnu vārdus izvēlējāmies tādus, lai tie derētu gan latviešiem, gan lietuviešiem. Tikai uzvārdu gan izvēlējos latvisku – negribēju kļūt par Meiļuneni, kā tas būtu lietuviešiem...  

Tagad visi bērni ir Latvijā, bet savu laiku katrs nodzīvoja un nostrādāja Skotijā. Vita ar vīru Jāni uzreiz pēc vidusskolas aizbrauca uz Skotiju piepelnīties un nodzīvoja tur 17 gadus. Bija pat īpašumu iegādājušies, bet reiz, pastaigājoties pie kāda dārza, pamanīja grozā saliktus ābolus – sajutuši šo ābolu smaržu, kas tik ļoti atgādinājusi par mājām, ka izlēma atgriezties. Jau trīs gadus viņi ir Latvijā un dzīvo Džūkstē. Viņu ģimenē aug divi dēli – Kristiāns un Otis. 

Dēls Artūrs, kas kopā ar ģimeni dzīvo Piltenē, arī astoņus gadus nodzīvoja Skotijā. Tur piedzima viņu trīs bērni Daniels, Markuss, Estere, un, pārceļoties uz Latviju, bija bažas, kā viņiem klāsies skolā. Bet, pateicoties vedeklai Aigai, kas ir pedagogs, un Piltenes skolai, bērni ātri iejutās un mācībās guva ļoti labus panākumus. Arī mana jaunākā meita Laima dažus gadus nostrādāja Skotijā, bet tagad ir mājās – kopā ar vīru Aldi audzina mazo Regnāru un atjauno veco Degoles pirti. 

– Sanāk laika arī vecmāmiņas pienākumiem?   

– Mani mazbērni ir mana laime un prieks. Ar lielāko prieku gaidu tos mirkļus, kad meitas piezvanīs un palūgs jaunākos pieskatīt, jo šobrīd vēl viņiem vecmāmiņa ir vajadzīga. Tad mēs spēlējam paslēpes, lasām grāmatiņas, un redzu, ka viņiem tas patīk. 

– Meitām arī esat rokdarbus iemācījusi?

– Jā, viņām patīk rokdarbi, viņas tamborē, ada un arī šuj, un spēj radīt ikdienā vajadzīgas lietas, un, ja nepieciešams, arī es palīdzu – šuju tērpus, maskas; mazmeitai Esterei nopirku šujmašīnu, jo viņa ļoti gribēja šūt. 

Rita Meiļuna šī pavasara siltākajā dienā Durbes pils pagalmā

– Jūs zināt arī lietuviešu valodu...  

– Jā, un, laikam jau mīlestībai pateicoties, to iemācījos. Ja tu mīli un cieni otru cilvēku, tu iemācies viņa valodu. Kad vīrs ar mammu runāja lietuviski, vienmēr teicu, lai tā runā arī ar mani, lai varu iemācīties. Trīs mēnešu laikā to arī izdarīju. 

– Bērni arī runā? 

– Dēls vienīgais runā ļoti labi, jo viņš pirmais piedzima, un viņa vecaistēvs Leons, kad brauca uz Lietuvu pie radiem, ņēma mazdēlu līdzi.

– Jūs stāstījāt, ka bijāt restauratoru kursos Kauņā – lietuviešu valoda tur lieti noderēja? 

– Noteikti. Pagājušajā gadā uzrakstīju projektu un ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu divas nedēļas mācījos restaurāciju Kauņas Kara muzejā. Dzīvoju Kauņā pie krustdēla. Saikni ar vīra radiem joprojām uzturam. Vīra māsīca Daļa katru vasaru brauc uz Latviju un dzīvo vīramātes mājā – viņai te ļoti patīk. Turklāt mums notiek arī radu salidojumi – gan Lietuvā, gan 2024. gadā – Latvijā, pie meitas Vitas Džūkstē. Lietuviešiem tik ļoti patika, ka viņi atkal grib tikties Latvijā – meitas tik labi bija visu noorganizējušas!... Un, kas interesanti, kad aizbraucu uz Lietuvu, jūtu, ka arī manas saknes ir Lietuvā, jo es tur jūtos kā mājās. 

– Iespējams, tas tāpēc, ka vīra ģimene kļuva par jūsējo...

– Tur es, iespējams, apjautu, kādai jābūt ģimenei. Daudz ko no vīramātes iemācījos. Kad piedzima dēliņš, viņa ļoti palīdzēja ar padomiem, ko un kā darīt. 

Ar bērniem Vitu, Laimu un Artūru

– Minējāt, ka šogad abi ar vīru varēsiet svinēt 45 gadu kopā būšanu. Kā jums tas ir izdevies? 

– Man ar vīru ir ļoti paveicies, jo viņam ir ļoti labs raksturs, bet – ko ir izdomājis, to darīs. Viņš ir Vēzis, es – Zivs pēc horoskopa un kā ūdens zīmēm mums labi sapas. Vīrs vienmēr ir atbalstījis visu, ko daru, – gan radošajā darbā, gan, piemēram, puķu dārzā. Vīram arī patīk puķes, un viņš sataisa dažādas puķu kastes. Viņa pārziņā joprojām ir saimniecība – audzējam cūkas un putnus – tītarus, vistas. Bez mums ir vēl trīs ģimenes, un ēdāju pietiek, un kaut ko arī  pārdodam.

Un vīrs ļoti labi gatavo ēst – viņš ir tāds pavārs! Jau no bērnības bija pieradis cept maizi – “Vidžos” bija liela maizes krāsns, un, kā mamma teica, – ja Aleksis bija mīcījis maizi, tā vienmēr ļoti labi rūgusi... Pavāra prasmes viņam  iedzimtas no mammas, kas jaunībā bijusi saimniece kāzās un bērēs. Arī manas meitas cep maizi un visi trīs mūsu bērni labi gatavo. Bērni vienmēr saka, ka viņi ir labi izdevušies, bet es saku, ka viņi ir izvēlējušies labus vecākus (smejas).

– Jums ir kopīgi vaļasprieki?

– Mēs abi kopā makšķerējam. Citreiz es vienkārši pie jūras pastaigājos, bet reizēm makšķerēju, un zinu, ka šis process var ievilkt un aizraut. It īpaši, kad noķer zivi, tad uzreiz gribi censties vairāk. Un ir jau arī svarīgi vienam otru atbalstīt – jau teicu, ka vīrs atbalsta mani manā darbā, un es atbalstu viņu.  

– Rezumējot, jūs taču ar visu savu dzīvi pierādāt, ka grūta bērnība nav zīmogs uz mūžu?

– Noteikti nē, bet tas nozīmē, ka pašam jācīnās. Jā, bērni man vienmēr ir prasījuši: nu kā esmu izaugusi un kā neesmu no ceļa nogājusi? Bet man ir palaimējies, ka apkārt vienmēr ir bijuši labi cilvēki. Katrs, kas pretī ir nācis, kaut ko labu iemācīja. To jau toreiz es nesapratu, bet tagad zinu. Tāpat kā to, ka ar neatlaidību un mācīšanos var visu jauno apgūt jebkurā vecumā.Nekad neesmu ne darbu, ne pulciņus īpaši meklējusi – tie paši kaut kā pie manis ir atnākuši. Un esmu šos izaicinājumus esmu ar pateicību pieņēmusi.