“Ar augu atpazīšanu man bijuši piedzīvojumi no agras bērnības, pirmos atceros ar lielu rūgtumu,” stāsta Sandra Medne. “Man bija septiņi gadi. Mājās bija viesības, uz kurām uzaicināta saimnieces, kas gatavoja mielastu. Tā laukos vienmēr notika. Saimniece bija kārtīga kundze baltā priekšautā. Kad sāka klāt galdu, viņa man teica: “Meitiņ, izej ārā un atnes man dekorēšanai tītarzālītes, jo dilles jau vēl nav izaugušas.”
Staigāju ap māju un meklēju, bet, nesapratu, kas varētu būt meklētā zāle, gāju atpakaļ pie saimnieces un nokaunējusies atzinos, ka mums nav tītarzālīšu. Saimniece teica: “Ko tu stāsti!” Paņēma mani pie rokas, izveda pagalmā un norāva pelašķu lapiņas. Manās mājās tās nesauca ne par tītarzālīti, ne pelašķiem. Tā caur un cauri bija mēra puķe, ko zināju, iespējams, jau no trīs gadu vecuma.
Tā bija pirmā reize, kad sapratu — daudz ko, kas aug dabā un dārzā ap māju, var ēst. Tie bija pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi. Atceros, ka ar vecomāti, kas bija jau ļoti lielā vecumā, pavasaros ar groziņu gājām pa grāvmalītēm un lasījām mazās kosu vālītes — maziņas, maziņas un apaļas. Siltajās dienās tās ātri izauga, tāpēc bija jāzina tās dažas dienas un jāsalasa. To vecāmāte pieskatīja. Kosu vālītes novārīja sālsūdenī un ēda. Ļoti garšīgas un bagātas minerālvielām, kas pavasarī pietrūkst mūsu organismiem. Agrā pavasarī ļoti daudz ēdām skābenes, prīmulu lapiņas.
Sandra Medne
Senāk lauku mājās dzīve bija citādāka, cilvēki pāris reižu gadā uz svētkiem brūvēja alu. Pie mājām audzēja apiņus, kam bija tuvāk upmalas, tos lasīja tur. Atceros, ka mums bija nojume — saslieta no garām egļu kārtīm, kur apiņi auga un vijās. Pavasarī, kamēr bija sarkani dzinumi ar dzelkšņiem, tie bija ļoti garšīgi. Kad to stāstu, daudzi man netic. Bet es arvien piegriežu pie salātiem — tie dod tādu riekstainu garšu.
Pie visām mājām auga arī mārrutki. Pavasarī, kamēr vēl dārzā nebija sīpolloku (mums bija ziemas loki), to vietā izmantoja mārrutku jaunās un mīkstās lapiņas. Tās pikantumam grieza klāt salātiem.
Visā Latvijā lamāts augs ir dižsūrene, jo ir neiznīdējams, aug cauri māju pamatiem. Cits to sauc par pažobeles rozi, vecāmāte dēvēja par vella kārkliem, bet tā ir Japānas dižsūrene, ko tagad atzīst par ārstniecisku. To esmu redzējusi Saldus un Rīgas apstādījumos, jo septembrī, kad nekas vairs nezied, dižsūrenei ir skaisti ziedi. Tā ātri aug un nepārkoksnējas, visu laiku ir zaļa. Krūms izaug pat vairāk kā divu metru augstumā, bet pavasarī ir agrāk par rabarberiem un skābi kā rabarberi. Var vārīt ķīselī, mēs bērnībā tos grauzām zaļus.
Man līdz veikaliem ir tālu, ne vienmēr var aizbraukt un nopirkt ārzemju gurķus un salātus, bet pavasarī vitamīnu pietrūkst. Tad atliek pusstundiņu ārā pastaigāt un salasīt pieneņu lapas, skābenes, kādu gārsu un baltās panātres lapu, apiņu dzinumus. Man mežā neaug prīmulas, bet noplūkt var arī no puķu dobes, kamēr vēl nezied. Ļoti derīgi un veselīgi, ja var piegriezt šķipsniņu virzas, kas sirdij labi. Šāds mikslis bļodinā sanāk diezgan labs. Zinu, ka vajag pacensties un pieneņu lapas pirms tam apliet ar ūdeni un uzbērt sāli, lai pazūd sūrums. Salātiem pievienoju kefīru vai eļļu ar ābolu etiķi.
Pienenes ir jāpatērē visādos veidos. Vislabākās saknes ir no jauniem ceriem, kamēr vēl nav ļoti čemurainas. Tās izrok, nomazgā, notīra un apvāra sālsūdenī. Saknes izskatās kā mazi burkāniņi, kurus apcep un apkaisa ar sezama sēkliņām. Grūtniecēm iesaka nedzert kafiju, es tajā laikā gatavoju pieneņu dzērienu, kas brūnuma ziņā līdzīgs kafijai — izrok sakni, notīra, sagriež gabaliņos un cepeškrāsnī izkaltē.
Pieneni var izmantot caur un caur. Kad pienenēm parādās mazi, apaļi un cieti pumpuri — mazi bumbulīši, tos var iemarināt un būs kaperi, kādus pērkam veikalā mazās burciņās. No pieneņu ziediem esmu vārījusi medu un vairākus gadus taisījusi pieneņu ziedu vīnu. Pieneni gada garumā var izmantot visos iespējamos veidos.
Ļoti garšīgas ir plaukstošās liepu lapiņas. Un tad vēl tējzāles. Māllēpju ziediņi man nav jāiet lasīt tālu, tie tepat dārzā. Uz krūzīti tējas vajag četrus ziediņus — var sarēķināt, cik daudz jāsalasa. Vasarā, kad mežā lasa mellenes, ar šķērēm vajag nogriezt dažas mētras ar ogām. Lapiņas un ogas sakaltējot un pievienojot tējai, nevajadzēs cukuru, jo tās ir saldas. Tās ir gudrības, ko, dzīvojot meža malā, cilvēks izmācās. Viss ir saistīts neatkarīgi no datumiem. Man nav jāskatās kalendārā, ja dārzā zied hortenzijas, tad zinu, ka mežā ir gatavas aveves.
Dārzā īpaši neaudzēju ārstniecības augus. Tagad ir modē sparģeļi. Citi saka, ka tos grūti ieaudzēt. Es tā neteiktu, pirms desmit gadiem iesēju no sēkliņām. Svaigā veidā sparģeļus patērēju daudz, man tie garšo labāk nekā redīsi. Es tos vienkārši graužu, var ar sāli. Man ir vairāki sparģeļu krūmi, kurus pavasarī nograužu un paliek arī vasarā ko pielikt pie puķēm smukumam.
Dzīvojot laukos, ģimene nav īpaši jāradina ēst veselīgi. Tas notiek dabīgi, jo visapkārt zied un aug. Un tie augi, kuri aug ap mājas vietu — tie ir saimniekiem visvajadzīgākie, daba parāda, kas organismam nepieciešams. Arī lauksaimniecībai dabā redzamās sakarības ir noderīgas — piemēram, ģimenes vīrieši gaida brīdi, kad teikšu, ka zied māllēpes, jo zemniekam tā ir zīme, ka ir vērts sākt bērt minerālmēslus, jo nav par aukstu. Dārza augu mēslošanai es taisu nātru uzlējumu, bet pret kukaiņiem — struteņu uzlējumu.
Top upeņu pumpuru aromātiskā eļļa.
Neko nepārspīlēju. Man dārzā šobrīd jau zaļo pērnie pētersīļi, tie šogad izaugs ziedos, un nekas nebūs, bet, ja rudenī būtu tos izravējusi, tagad neēstu mazās zaļās lapiņas. Dažreiz slinkumam ir pozitīvās puses. Vēl viens ieteikums — kad pavasarī retinām upeņu krūmus un izgriežam vecos zarus, tos nevajag uzreiz izmest ugunskurā, bet rūpīgi nolasīt pumpurus, sabērt burciņā un pārliet ar olīveļļu. Burciņa jāieliek tumšā skapītī vai ledusskapī, lai eļļā ievilktos upeņu garša. Ar to pārlejot gurķus, būs pavisam cita garša. Tikai nedrīkst noturēt par ilgu, man vienreiz sarūga.
Protams, pavasarī dzeram kļavu un bērzu sulas. Kļava mums ir mīļš koks, vecātēva stādīts, tāpēc daudz netecinām. Darām kā rakstīts pamācībās — nolauž zaru un piesien pudeli, tad pirmie vitamīni nāk no kļavas. Bērzu sulas ģimenē visi ļoti gaida. Ar tām izauguši gan bērni, gan mazbērni, kas katru gadu iet skatīties, kā urbj bērzā ar veco laiku urbi un izmanto pašgatavotu šālīti. Sulas dzeram vairākas nedēļas, kamēr tās svaigas. Ja dienā izdzer pāris litru, tad organisms saņem nepieciešamos mikroelementus. Bērzu sulas dod spēku un cīnās pret nogurumu.”
Sandrai neesot laika risināt krustvārdu mīklas, šo nodarbi viņa kompensē, mācoties un atceroties dārzā esošo daudzo augu nosaukumus, jo tajā aug dažādi svešzemju augi. Un — dārzs māca pacietību. “Tagad visi aizrāvušies ar pojenēm, arī man ir to kolekcija,” saka Sandra. “Pirms desmit gadiem nedomāju, ka man būs pacietība tās izaudzēt no sēkliņām, bet tagad jau divus gadus man tās zied — pašas izlolotas no sēkliņām. Arī flokšus, kas dārzā, daudzus esmu izaudzējusi no sēklām, un tie ir ļoti dažādi! Ja cilvēks iestāda tupju koku un izlasa, ka tas uzziedēs pēc 17 gadiem, arī vajadzīga liela pacietība. Manam tulpju kokam tagad desmit gadi — vēl jāgaida. Skolā mācījos vācu valodu, bet līdz ar augu un peoniju nosaukumiem esmu apguvusi arī daudz angļu vārdu. Iedvesmai nav vecuma.”
Saku Sandrai paldies par vērtīgiem padomiem, un viņa iet strādāt dārzā.
