Pēc Covid-19 pandēmijas Austris sapratis, cik ļoti viņam pietrūkst komunikācijas ar cilvēkiem. “Visu dienu pavadīt pie datora, rakstot dokumentus, – tas nebija man. Sāku domāt – kāds varētu būt darbs, kur es ikdienā varu komunicēt un palīdzēt cilvēkiem. Un tad sapratu, ka tas varētu būt skolotāja darbs,” stāsta Austris.

Tā viņš nonāca programmā “Mācītspēks”, kas cilvēkiem ar jau iegūtu augstāko izglītību ļauj paralēli darbam skolā apgūt pedagoga profesiju.

Jautāts, vai dzīvē bijis kāds īpašs skolotājs, kurš arī iedvesmojis izvēlēties šo profesiju, Austris uz mirkli apdomājas: “Man laikam tas nav viens cilvēks. Tie ir dažādi fragmenti no daudziem skolotājiem.”

Taču viņš atzīst, ka šo izvēli lielākoties ietekmējusi personiskā pieredze: “Mani uzaudzināja mamma viena pati. Pieaugot sapratu, ka man ir pietrūcis pozitīva pieauguša vīrieša tēls. Skolās vīrieši ir retums un dārgums. Es gribu parādīt, ka var būt normāli pieauguši vīrieši, kuri ar empātiju un līdzjūtību izturas pret skolēniem.”

Pirms kļūšanas par skolotāju Austris bija gatavs visļaunākajam scenārijam. “Visi mani biedēja – ģimene, draugi, paziņas. Teica, lai tikai neeju strādāt par skolotāju un turpinu jurista darbu, jo tur vairāk maksā un ir mazāk stresa,” smejoties atceras Austris un piebilst, ka sabiedrībā joprojām ir pārliecība, ka skolotāja profesija ir smaga, stresa pilna un slikti atalgota: “Manuprāt, tā stigma sabiedrībā joprojām ir ļoti izteikta – ka skolotāja darbā iet tikai trakie.”

Par laimi, nonākot skolā, Austris tomēr pārliecinājies, ka nav tik traki, bet tas nebūt nenozīmē, ka darbs ir viegls: “Skolotāja darbā viss kopā rada stresu – jauniešu uzvedība, dokumenti, klases vadība, nemitīgās pārmaiņas. Tu principā visu laiku esi saspringumā.”

Viņaprāt, skolotājiem īpaši svarīgi ir iemācīties novilkt robežu starp darbu un personīgo dzīvi. “Skolotāja darbs ļoti bieži kļūst par hobiju. Cilvēki nespēj to palaist vaļā, un tad rodas izdegšana,” viņš secina.

Austris ar savu audzināmo klasi pēc pēdējā zvana maijā.

Cilvēcīgums ir galvenais

Austris atklāj, ka, lai pats neizdegtu, viņš nodarbojas ar sportu un, cik vien iespējams, procesus skolā neuztver personīgi: “Tu ikdienā komunicē ar skolēniem, vecākiem, kolēģiem, vadību. Ja visu uztver kā personīgu uzbrukumu sev, kļūst ļoti grūti.”

Vaicāts, kurš viņam palīdz pašam tikt galā ar sarežģītākiem brīžiem, Austris bez ilgas domāšanas min savu sievu Ievu. Viņš atzīst, ka tieši viņa ir lielākais emocionālais un psiholoģiskais atbalsts ikdienā.

Zīmīgi, ka Ieva ir psiholoģe, un tas, viņaprāt, ir ļoti vērtīgs resurss. “Mēs ļoti daudz pārrunājam lietas, un tas man palīdz.” Protams, atbalstu viņš rod arī skolā – pie kolēģiem un vadības –, taču personīgajā dzīvē tieši sarunas mājās palīdz sakārtot domas un rast līdzsvaru.

Vēsture un sociālās zinības nebija nejauša izvēle. “Vēsture mani vienmēr ir interesējusi. Sociālās zinības savukārt ļoti sasaucās ar manu juridisko pieredzi. Politika, tiesības, sabiedrības procesi – tas viss man vienmēr bijis tuvs,” atzīst Austris un piebilst, ka skolotāja darbs realitātē nozīmē daudz vairāk par vienu priekšmetu.

“Pedagogu trūkuma dēļ ir nācies strādāt arī ar projektu darbiem, mācīt personības attīstību, ekonomiku, uzņēmējdarbības pamatus un pat publisko uzstāšanos. Esmu vadījis arī šaha pulciņu. Tas spektrs ir ļoti plašs.”

Austris Lakša: “Svarīgākais, ko skolēniem gribu iemācīt, ir cilvēcīgums.”

Runājot par darbu klasē, Austris atzīst, ka mūsdienās vairs nepietiek ar pieeju “atveram klades un rakstām”. Viņaprāt, skolēniem ir svarīgi ne tikai saņemt informāciju, bet arī pašiem iesaistīties un domāt. Tāpēc viņš savā darbā izmanto dažādas interaktīvas metodes – grupu darbus, diskusijas, debates un refleksijas uzdevumus.

“Man ļoti patīk metodes, kur skolēni paši runā, diskutē un argumentē savu viedokli,” viņš stāsta. Tāpat viņš izmanto dažādus uzdevumus, kuros skolēni mācās cits no cita. “Ja tu kādam citam kaut ko māci, arī pats daudz labāk iemācies.”

Vienlaikus skolotājs uzsver, ka universālas pieejas nav. “Kas vienai klasei strādā ļoti labi, citai var nederēt nemaz. Daudz kas ir izmēģinājumu un kļūdu process – ar laiku tu saproti, kas konkrētajai klasei vajadzīgs.”

Īpaša pieredze jaunā skolotāja stāstā ir viņa saikne ar audzināmo klasi. Kopā aizvadīti trīs gadi, kuru laikā mainījušies gan jaunieši, gan viņš pats, piedzīvoti daudzi notikumi un emocijas. Austris atceras skolas pasākumu “Dejo ar skolotāju” pirms trim gadiem – tas bija pirmais pasākums skolā, kurā viņš piedalījās ar saviem jauniešiem.

“Bija mēģinājumi, strīdi, negribēšana, drāmas.... Bet mēs tajā pasākumā uzvarējām. Tās emocijas! Viss smagais darbs un visas nesaskaņas bija tā vērtas,” ar smaidu stāsta klases audzinātājs.

Tieši šādos brīžos viņš sajūt to patieso gandarījumu un prieku, ko sniedz skolotāja darbs: “Nav tā, ka tas ir mans vai tikai skolēnu nopelns. Ir “mēs”. Tas, ka mēs kopā varam kaut ko paveikt.”

Austris Lakša kopā ar saviem jauniešiem pēc uzstāšanās pasākumā “Dejo ar skolotāju”.

Ikdienas skrējienā un darbu jūklī nav bijis laika iedziļināties, ka drīz viņa jaunieši dosies prom no skolas. Īpaši spēcīgas emocijas uzvirmojušas pēc pēdējā zvana pasākuma maijā: “Bija ļoti dīvaini. Vienlaikus bija gan prieks un gandarījums, gan arī ļoti skumji. Es nebiju domājis, ka tas mani tik ļoti emocionāli ietekmēs.”

Parasti skolotāji runā par to, ko iemācījuši skolēniem. Austrim šķiet – process notiek abos virzienos. “Es viņiem visu laiku atgādinu ticēt sev, un laikam viņi man iemācīja to pašu.” Viņš saka – pirms dažiem gadiem nebūtu iedomājies sevi publiskā profesijā, bet ir ar to ticis galā, tā spēcinot ticību sev.

Tomēr svarīgākais, ko viņš vēlas atstāt saviem skolēniem, nav atzīmes vai eksāmenu rezultāti. “Cilvēcīgumu. Tas ir numur viens. Mēs visi esam dažādi – ar savām dīvainībām, saviem mīnusiem. Bet mēs visi esam cilvēki,” uzsver Austris.

Plašāku uzmanību Austris nesen izpelnījās ar vēl kādu neparastu soli – īsi pirms eksāmeniem viņš izmantoja savu jauniešu dāvanu un izlēca ar gumiju no Siguldas vagoniņa, vēloties iedrošināt viņus nebaidīties no izaicinājumiem un ticēt sev.

Austris Lakša kopā ar savu audzināmo 12.c klasi šogad maijā tūlīt pēc lēciena ar gumiju no Siguldas vagoniņa – simboliskas iedrošinājuma akcijas skolēniem pirms eksāmeniem.

Mums vispirms vajag labus cilvēkus

Jautāts par izglītības sistēmu Latvijā, Austris saka: problēma nav tas, ka skolās ir daudz pieredzējušu pedagogu, bet gan tas, ka uz skolu nenāk strādāt jauni cilvēki. Viņaprāt, to ietekmē gan atalgojums, gan sabiedrības attieksme. “Arī ziņās, ja runā kaut ko par izglītības jomu, tad pārsvarā par problēmām. Ļoti reti runā par labajām lietām.”

Pats svarīgākais, viņaprāt, skolā nav apgūt zināšanas un prasmes, bet iemācīties savstarpējās attiecības. “Zināšanas un prasmes var apgūt. Bet mums nav vajadzīgi tikai ģēniji. Mums vispirms vajag labus cilvēkus,” ir pārliecināts skolotājs.

Ja kāds jauns cilvēks šobrīd vērstos pie Austra pēc padoma vai iedrošinājuma kļūt vai nekļūt par skolotāju, Austris nesteigtos ne atrunāt, ne pārlieku iedrošināt. Viņaprāt, viss sākas ar ļoti godīgu jautājumu pašam sev: kāpēc? “Es droši vien vispirms pajautātu: kāpēc tu gribi būt skolotājs? Ja cilvēks tiešām grib palīdzēt un redz sevi kā labu skolotāju, tad bailes ir sīkums.”

Viņš neslēpj – skolotāja darbā ir stress, daudz pienākumu un robežas starp darbu un personīgo dzīvi bieži vien ir ļoti izplūdušas. Tomēr viņš uzskata – svarīgākais ir nevis nebaidīties, bet iemācīties pārvarēt bailes.

Ja Austrim pašam būtu iespēja pieņemt lēmumus izglītības jomā valsts līmenī, viņš sāktu ar trim lietām – pedagogu atalgojumu, profesijas prestižu un lielāku atbalstu skolotājiem ikdienas darbā. “Ja cilvēks grib veidot karjeru un dzīvi, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka alga būs pietiekama,” viņš uzsver, piebilstot, ka atalgojums ir cieši saistīts arī ar profesijas prestižu.

Otrs būtisks jautājums, viņaprāt, ir savstarpējā komunikācija starp skolotājiem, skolēniem, vecākiem un lēmumu pieņēmējiem. “Ja visas iesaistītās puses vairāk uzklausītu cita citu pirms lēmumu pieņemšanas, lēmumi būtu kvalitatīvāki un būtu vairāk atbalsta visiem.”

Savukārt trešais virziens būtu praktisks atbalsts skolotājiem – kvalitatīvi mācību materiāli un resursi. “Skolotājiem jau tā nav daudz laika, bet vēl papildus jāmeklē, jāveido un jāsagatavo materiāli. Tas prasa milzīgu laiku,” atzīst skolotājs.

Runājot par nākotni, Austris atzīst – viņš noteikti sevi redz izglītības jomā, lai gan vēl nevar droši pateikt, vai pēc pieciem vai desmit gadiem joprojām stāvēs klases priekšā kā skolotājs. “Vai tas būtu kā direktoram, direktora vietniekam vai varbūt kaut kur plašāk izglītības sistēmā – es nezinu,” viņš saka.

Darbs skolā devis ne tikai profesionālu pieredzi, bet arī pilnīgi citu skatījumu uz sistēmu kopumā. “Es nevaru iedomāties citu profesiju, kur tik īsā laikā var iegūt tik daudz zināšanu un prasmju un tik ļoti norūdīt sevi.”

Strādājot skolā, viņš sapratis arī to, ka skatījums no malas un realitāte bieži atšķiras. “Kad tu reāli strādā skolā, tu saproti to sistēmu pavisam citādi, un tad rodas vēl lielāka vēlme kaut ko mainīt un uzlabot.”

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026