Par savu nākotnes profesiju Laurenču sākumskolas skolotāja Valentīna Voiciša izlēma neparasti agri – jau pirmajā klasē –, un nu jau ir pagājuši jau vairāk nekā četrdesmit gadi, kopš viņa pirmoreiz stājās klases priekšā. Valentīna strādājusi vairākās skolās, bijusi skolotāja, direktora vietniece, mācījusi citus pedagogus un nemitīgi mācās arī pati. Jo garāks ceļš skolotāja profesijā, jo skaidrāka atziņa – nekad nepienāk brīdis, kad tajā viss jau ir zināms. “Es joprojām mācos,” saka Valentīna.
Valentīna uzaugusi Kazahstānas ziemeļos, Višņovkas ciematā, četru bērnu ģimenē. Viņas mamma Genefa bija poliete, kura līdz izsūtīšanai uz Kazahstānu 1936. gadā dzīvoja Ukrainā, bet tēvs Aleksandrs bija vācietis, kurš pirms izsūtīšanas dzīvoja Lietuvā. Ģimenē valdījusi noteikta kārtība – bērni vecākus uzrunājuši uz jūs, no viņiem daudz prasīts, taču attiecībās netrūcis ne sirsnības, ne godīguma. Valentīna atceras plašo stepi bez mežiem un ezeriem, skarbos sadzīves apstākļus un vienlaikus – stipru cilvēku kopienu. Apkārtnē dzīvojušas ģimenes ar dažādām saknēm, daudzu likteņus bija skārušas deportācijas un kara laika traģēdijas. Grūtajos apstākļos cilvēki turējušies kopā, palīdzējuši cits citam, dalījušies un izturējušies ar cieņu.
Bērnībā viņu mājās bijis nerakstīts likums – tukšu trauku atpakaļ neatdod. Ja kaimiņš bija atnesis pienu vai ko citu burciņā, tajā pretī vajadzēja ielikt kaut pavisam nedaudz – konfekti, maizes gabaliņu vai ko citu. “Ne vērtības, bet tieši attieksmes dēļ,” saka Valentīna.
Šo pašu principu viņa cenšas parādīt arī saviem skolēniem. Ja bērns viņai kaut ko uzdāvina, pat pavisam mazu nieku, Valentīna domā, ko varētu dot pretī, mācot pamanīt un novērtēt otra cilvēka uzmanību, nevis uztvert to kā pašsaprotamu. Tikpat svarīga bērnībā bijusi sasveicināšanās. Ja bērns nebija pasveicinājis pieaugušo, vecāki atgādināja: tavs pienākums ir sasveicināties, nevis gaidīt, vai otrs pirmais tevi uzrunās. Šīs ģimenē apgūtās vērtības – cienīt otru, pamanīt viņa labo attieksmi un atbildēt ar to pašu – Valentīna šodien nodod tālāk saviem skolēniem.
Kopš skolas absolvēšanas Kazahstānā pagājuši 46 gadi, taču saikne ar klasesbiedriem nav zudusi. Šovasar Valentīna atkal devās uz dzimto pusi, kur salidojumā satikās 11 no kādreizējiem 26 klasesbiedriem. Lai arī dzīve viņus aizvedusi katru uz savu pusi, vēlme satikties un atgriezties vietā, kur kopā aizvadīti skolas gadi, joprojām ir dzīva.
Saikni ar dzimto vietu Valentīna nav zaudējusi arī pēc pārcelšanās uz Latviju. Šovasar Valentīna atkal devās uz savu bērnības pusi. Daudzu agrāko iedzīvotāju tur vairs nav – vācu ģimenes pārcēlušās uz Vāciju, poļu – uz Poliju, citi izklīduši pa pasauli. Taču viņas klase joprojām turas kopā. Lai gan kopš skolas absolvēšanas pagājuši četrdesmit seši gadi, klasesbiedriem joprojām ir svarīgi satikt citam citu.
“Cilvēki uz klases salidojumu brauc no ļoti tālām vietām,” teic Valentīna. Kamēr bijusi dzīva mamma, viņa uz dzimto pusi braukusi biežāk. Tagad cenšas aizbraukt vismaz reizi piecos gados. Cik stipra ir saikne ar dzimto pusi, Valentīna īpaši izjutusi vienā no smagākajiem dzīves posmiem. Pēc pārciesta ērču encefalīta sekojis emocionāli ļoti grūts laiks, kad zudusi interese gandrīz par visu. Taču tuvojās klasesbiedru salidojums dzimtajā pusē, un doma, ka tur viņu gaida, devusi mērķi, kura dēļ saņemties. “Es sapratu – man ir jābrauc. Tur mani gaida. Atradu naudu, atradu iespēju un aizbraucu,” viņa atceras.
“Es joprojām mācos,” par savu ceļu humānajā pedagoģijā saka skolotāja. 2025. gada oktobrī viņa kopā ar domubiedriem piedalījās Paatas Amonašvili autorseminārā “Humānās pedagoģijas pamati” Priežmalē. No kreisās: Ramute Želioniene, Irmīne Pogrebņaka, Diāna Bolgare, Karīna Stivriņa, Lidija Šatilova, Paata Amonašvili un Valentīna Voiciša.
Skolotāja, kuru atceras visu mūžu
Valentīna vēl bija pirmklasniece, kad skolotāja bērniem likusi ērti apsēsties, aizvērt acis un iztēloties sevi pēc divdesmit gadiem – par ko viņi ir kļuvuši un ko dara. Valentīna šo brīdi atceras pārsteidzoši spilgti: silta maija diena, klasē bijuši atvērti logi, smaržojuši ceriņi, bet, aizverot acis, viņa ieraudzījusi pavisam citu ainu – sevi meža pļavā, kostīmā, bērnu vidū, stāstot viņiem par apkārtējo pasauli.
“Es būšu skolotāja,” toreiz nolēmusi pirmklasniece. Un šī doma vairs nepazuda.
Profesijas izvēlē ļoti liela nozīmē bijusi arī viņas pedagogiem. Sākumskolas klases audzinātājai Juzefai Svidzinskai tagad ir gandrīz deviņdesmit gadu, taču viņa joprojām piedalās savas pirmās audzināmās klases salidojumos un sarakstās ar bijušajiem skolēniem. Valentīnas klase bija pirmā, ko jaunā skolotāja savulaik saņēma – pati toreiz bijusi tikai divdesmit divus gadus veca. Vēlāk Valentīnu ļoti ietekmējusi arī krievu valodas un literatūras skolotāja.
Viņa neaprobežojusies ar gramatiku un literatūras analīzi. Skolēniem jautājusi: ko tu rakstītu autora vietā? Kā tu turpinātu šo stāstu? Ko tu pats par to domā? “Tagad mēs to sauktu par kritisko domāšanu,” Valentīna smejot piebilst. Skolotāja ne tikai zināja savu priekšmetu, bet arī prata panākt, lai to iemīl skolēni. Tā pamazām Valentīnā nostiprinājās doma, ka skolotāja darbs ir daudz vairāk nekā tikai zināšanu nodošana.
Pedagoģisko institūtu Kazahstānā Valentīna pabeidza ar sarkano diplomu, specializējoties krievu valodā un literatūrā. Padomju laikā jaunajiem speciālistiem pēc studijām bija jānostrādā noteikts laiks norīkotajā vietā, bet sarkanais diploms deva lielākas iespējas izvēlēties darbavietu. Prakses laikā Valentīna bija strādājusi skolā, kas viņai ļoti patika. Arī direktors bija apmierināts un solījis: kad pabeigsi studijas, brauc – ņemšu darbā. Tomēr pēc diploma saņemšanas vietējā Izglītības pārvaldē paziņoja, ka brīvas vietas bijušajā prakses vietā neesot. “Izgāju ārā un paraudāju. Biju jauna meitene – ko es tur varēju pierādīt?” atceras Valentīna.
Mājās viņu sagaidīja vēstule no māsas, kura dzīvoja Rīgā. “Brauc pie manis. Te skolotājus vajag,” māsa rakstīja. Viņa sakravāja mantas divos koferos, lielākoties grāmatas, un devās uz Latviju. Bija 1984. gads. Rīgā gan uzreiz palikt nevarēja – vajadzēja pierakstu. Tad Izglītības ministrijā viņai piedāvāja darbu Mārsnēnos, toreizējā Cēsu rajonā. Tur bija vajadzīga skolotāja, turklāt tika solīta arī dzīvesvieta. Kad Valentīna izkāpa no autobusa Mārsnēnos, viņu pieturā jau gaidīja skolas mācību pārzine. Ar ziediem. “Man mute palika vaļā. Viņa iedeva pušķi un teica: “Mēs ļoti priecājamies, ka pie mums brauc jauna skolotāja,”“ atceras Valentīna.
Īstu pārsteigumu pa ceļam uz skolu, savām jaunajām mājām, sagādājusi arī bagātīgā ābolu raža. Kazahstānas stepē tāda augļu pārpilnība nebija redzēta. Pamanot Valentīnas skatienu, mācību pārzine viesmīlīgi mudinājusi ābolus droši ņemt. “Es pajautāju: drīkst paņemt ābolu? Man saka: ņem, cik gribi! Paņēmu divus. Man atkal saka: ņem vēl! Es pagaršoju un pateicu: viss, es palieku!” sirsnīgi smejas Valentīna.
Mārsnēni Valentīnas dzīvē kļuva īpaši arī cita iemesla dēļ – te viņa satika savu nākamo vīru Aleksandru Voicišu. Viņš pēc dienesta armijā bija atbraucis apciemot savu bijušo skolotāju. Vēlāk atbrauca vēlreiz. Tad vēl. Abi apprecējās, ģimenē piedzima trīs bērni. “Man ir ļoti jauks vīrs,” silti smaidot, piebilst Valentīna.
Kad Mārsnēnos sāka samazināties krievu mācību plūsma un skolēnu skaits, ģimene pārcēlās uz Liepu. Tur Valentīna nostrādāja divdesmit divus gadus. Mācīja krievu valodu, literatūru, ģeogrāfiju, bija direktora vietniece audzināšanas darbā un sarežģītā periodā uz laiku pārņēma arī skolas vadību, palīdzot tai iziet akreditāciju. Liepas skolā būtiski mainījās Valentīnas izpratne par to, ko nozīmē būt skolotājai.
Humānās pedagoģijas vasaras skolā “Mācīsimies ar prieku”, kas šogad jūnijā trīs dienas norisinājās Laurenču sākumskolā, pedagogi papildināja zināšanas, dalījās pieredzē un meklēja praktiskus veidus, kā bērnu mācībās iedvesmot un palīdzēt viņam augt. Meistarklasi kolēģiem vadīja arī Valentīna Voiciša. Dalībnieki pēc tikšanās īpaši izcēla gūto iedvesmu, sirsnīgo gaisotni un kopības sajūtu.
Kopā ar bērnu pie priekšmeta
Ar humānās pedagoģijas idejām Valentīna teorētiski bija sastapusies jau studiju laikā. Viņu uzrunāja arī Vasilija Suhomļinska doma par “sirds atdošanu bērniem”, taču pa īstam šo ideju būtību viņa sāka izprast daudz vēlāk – strādājot Liepas skolā. Kad skola iesaistījās humānās pedagoģijas pieredzes apguvē, pedagogi devās mācīties, vēroja stundas un iepazinās ar gruzīnu pedagoga Šalvas Amonašvili pieeju.
Sākumā Valentīna bijusi skeptiska. Aiz muguras jau bija daudzi skolotājas darba gadi, apgūtas dažādas mācību metodes, kritiskā domāšana, uzkrāta starptautisku projektu pieredze. Vērojot humānās pedagoģijas stundas, viņa gaidījusi kādu īpašu metodi:
“Skatos – bērni runā par debesīm, par zvaigznēm. Domāju – kur tad ir tā metode?”
Pēc vairākiem mēnešiem Šalva Amonašvili ar kundzi, pedagoģijas profesori Valēriju Nioradzi, ieradās Liepas skolā vērot pedagogu sagatavotās stundas. Valentīna savai bija gatavojusies veselu mēnesi – rūpīgi izplānojusi uzdevumus, metodes, refleksiju. Stunda izdevās, un pati skolotāja jutās gandarīta. Taču pēc tās Amonašvili pateicis vārdus, kas Valentīnai lika uz savu darbu paskatīties pavisam citādi: “Valentīna, jums bija ļoti laba stunda. Man bija patīkami jūs vērot. Bet tā nebija humāna.” Valentīna apjuka. Kā laba stunda var nebūt humāna?
Tā bija krievu literatūras stunda par darbu, kura centrā ir mātes un dēla attiecības kara laikā. Ar skolēniem tika analizēts teksts, sižets, kompozīcija, mākslinieciskie paņēmieni, un metodiski viss taču bija izdarīts pareizi! Tad Amonašvili viņai pajautāja: “Jums ir mamma?” Protams. Valentīnas mamma tolaik dzīvoja tūkstošiem kilometru attālumā. Un viņš turpināja: “Bet kāpēc rakstnieks šo darbu vispār ir uzrakstījis? Vai tādēļ, lai bērns prastu nosaukt kompozīciju un mākslinieciskos paņēmienus? Vai tomēr tādēļ, lai kaut uz brīdi aizdomātos par savu mammu: kā es pret viņu izturos, ko neesmu pateicis, ko varētu darīt citādi un ko varu izdarīt jau šodien?”
“Man pietika ar šo pusstundas sarunu, lai saprastu,” atceras Valentīna. Viņa pirmo reizi tik skaidri ieraudzīja atšķirību starp labi sagatavotu stundu un stundu, kas bērnu uzrunā arī kā cilvēku. “Mēs bieži ejam pie bērna ar savu priekšmetu. Bet vajadzētu iet kopā ar bērnu pie priekšmeta,” saka skolotāja.
Valentīnas Voicišas ieguldījums skolotājas darbā vairākkārt novērtēts arī ar apbalvojumiem. 2010. gadā viņa saņēma goda nosaukumu “Humānās pedagoģijas bruņinieks” – augstāko apbalvojumu humānās pedagoģijas jomā, ko pati sauc ne vien par lielu godu, bet arī atbildību. Trīs reizes Valentīna atzīta par Gada skolotāju – divreiz Cēsu pusē, bet 2023. gadā Siguldas novadā.
Jau nākamajā dienā Valentīnai bija jāvada vēl viena stunda. Šoreiz viņa mēģināja citādi – valodas uzdevumos iekļāva atziņas, par kurām bērni varēja ne vien domāt kā par pareizi uzrakstītiem teikumiem, bet arī runāt saistībā ar savu dzīvi un rīcību. Pēc stundas Amonašvili atzinis – viņa ir sapratusi un var turpināt. Tomēr Valentīnai tas nenozīmēja, ka humānā pedagoģija nu ir apgūta. Drīzāk otrādi – ar šo pieredzi sākās mācīšanās, kas turpinās vēl šodien:
“Es nevaru pateikt, ka pilnībā strādāju pēc humānās pedagoģijas principiem. Es joprojām mācos.”
Sākumā Valentīnai šķitis: humāns skolotājs taču vienkārši ir labs skolotājs – nekliedz, nepazemo, ir mīļš. “Arī mans vīrs toreiz teica: vai tad skola var būt nehumāna?” Taču ar laiku viņa sapratusi – humānā pedagoģija prasa daudz vairāk. Tā prasa vispirms strādāt pašam ar sevi. Skolotājs var būt pārliecināts, ka izturas pareizi, bet pats nepamanīt savu pacelto balsi, aizkaitinājumu vai bērnam pateiktu sāpīgu frāzi.
Arī Valentīna atceras, kā agrāk teikusi: “Cik reižu es tev esmu teikusi? Kāpēc tu mani nedzirdi?” Tagad viņa cenšas tos pašus mērķus sasniegt citādi: “Interesanti, vai tu mani sadzirdēji? Vai man tev vajag atkārtot?” Prasība paliek. Mainās veids, kā bērns līdz tai tiek aizvests. “Bērns atnāk tāds, kāds viņš ir. Man viņš vispirms ir jāpieņem un tad jāpalīdz viņam ieraudzīt – tu vari izdarīt labāk,” saka Valentīna, uzsverot, ka pārmaiņas sākas nevis ar pārmetumu, bet ar bērna pieņemšanu.
Kopā ar savu pirmo skolotāju Juzefu Svidzinsku,kurai Valentīna lielā mērā pateicas arī par profesijas izvēli. Tieši viņas stundā, vēl būdama pirmklasniece, Valentīna aizvēra acis un, iztēlojoties sevi pēc divdesmit gadiem, ieraudzīja sevi bērnu vidū – toreiz arī nolēma kļūt par skolotāju. Šajā profesijā aizvadīti jau vairāk nekā 40 gadi, bet Valentīna joprojām saka: “Man ir spārni. Es tiešām jūtu, ka varu lidot.”
Sapnis par skolu, uz kuru bērni nāk ar prieku
Vēlāk, jau strādājot Siguldas pilsētas vidusskolā un aktīvi darbojoties Latvijas Humānās pedagoģijas asociācijā, Valentīna kopā ar domubiedriem arvien biežāk runāja par skolu, kur šīs humānās pedagoģijas idejas būtu iespējams īstenot daudz plašāk. Tolaik parādījās iespēja veidot jaunu skolu Siguldā, Laurenčos. Ēkai bija sena un dažāda vēsture – tajā savulaik bijusi internātskola, krievu skola un vakarskola. Vietai nebija īpaši laba slava. Tieši tādēļ viens no pirmajiem izaicinājumiem bija pārliecināt vecākus: šeit taps cita skola. “Te būs skola, kur bērni nāks ar prieku, kur viņiem gribēsies mācīties un būt,” Valentīna atceras toreizējo ieceri.
Jaunās skolas idejas apspriešanā iesaistījās dažādu pedagoģisko virzienu pārstāvji – humānās pedagoģijas, Valdorfa, Montesori, “Iespējamās misijas” cilvēki. Valentīna īpaši izceļ Zani Oliņu: “Viņa ir gan dvēsele, gan prāts. Ļoti gudra, arī ļoti sirsnīga.” Daudz runāts ne tikai par to, ko mācīs, bet arī – kā bērns skolā jutīsies, kā sadarboties ar vecākiem un kādai jābūt skolotāju komandai. Pirms skolas atvēršanas tika rīkotas Atvērto durvju dienas, kurās vecāki un bērni paši piedalījās stundās. 2013. gada 1. septembrī Laurenču sākumskola sāka darbu ar simt četrpadsmit skolēniem, un Valentīna ir viena no tiem, kas Laurenču skolā turpina strādāt arī šodien.
Par pirmajiem gadiem šajā skolā Valentīna runā ar īpašu siltumu: “Man bija laime piedzīvot tādu skolu, par kādu vienmēr biju sapņojusi.” Skolotāji bijuši ļoti vienoti, reizēm sapratušies no pusvārda. Vecāki aktīvi iesaistījušies, bērni skolu uztvēruši kā savu vietu. Pēc garas darba dienas pedagogiem vēl bijis spēks kopā domāt un plānot, jo viņi paši to gribēja, viņiem par to dega sirds.
Kopā ar Latvijas delegāciju starptautiskajos pedagoģiskajos lasījumos Gruzijā 2026. gada martā. Centrā – ievērojamais humānās pedagoģijas pārstāvis Šalva Amonašvili, kura reiz teiktais par Valentīnas vadīto stundu būtiski mainīja viņas skatījumu uz skolotāja darbu.
Valentīna atzīst, ka pa šiem gadiem skola, protams, ir mainījusies. Mainījusies arī skolotāja profesija – prasību kļuvis vairāk, reformas seko cita citai, pedagogam nereti jāstrādā nenoteiktībā. Valentīna neslēpj – tas nogurdina: “Ja cilvēkam nav tās sajūtas, ka tas ir viņa aicinājums, un viņš atrod citu vietu, viņš aiziet.”
Taču Laurenčus viņa joprojām uzskata par īpašu skolu. To viņai apliecina arī bijušie skolēni. Viņi atgriežas. Atnāk ciemos, apskauj, atnes ziedus, grib vienkārši parunāt. “Tas, ka viņi nāk, man ir pats svarīgākais,” saka Valentīna, un viņas balsī jūtams, cik daudz šīs apciemošanas viņai nozīmē.
Valentīnai tuva ir doma par trim skolotāju veidiem. Vieni sūdzas: vainīgi bērni, vecāki, vadība, pašvaldība vai valsts. Otri labi pārzina savu priekšmetu un profesionāli to māca. Bet ir arī skolotāji, kuri iedvesmo. Tieši par tādu, viņasprāt, jātiecas kļūt – ne tikai norādīt bērnam, ko viņš vēl nezina, bet palīdzēt viņam noticēt: tu vari. Jo ar zināšanām vien nepietiek.
Valentīnai nāk prātā Dmitrija Mendeļejeva atziņa: “Zināšanas bez audzināšanas ir zobens vājprātīgā rokās.” Ķīmiju un fiziku var pārzināt izcili, taču šīs zināšanas var izmantot gan cilvēku labā, gan ieroču radīšanai. Tāpēc skolotāja uzdevums, pēc Valentīnas domām, ir ne tikai mācīt priekšmetu, bet palīdzēt bērnam saskatīt tā saikni ar dzīvi, dziļāk izprast sevi un citus, pamanīt pasaules skaistumu. Tikpat svarīgi kā tas, ko bērns iemācās skolā, ir tas, par kādu cilvēku viņš izaug.
“Audzināt cilvēkā Cilvēku,” – tā šo uzdevumu formulē Valentīna.
Pašlaik Valentīna Laurenču sākumskolā ir piektās klases audzinātāja, māca krievu valodu, sociālās zinības un vēsturi, vada meistarklases citiem pedagogiem un turpina iesaistīties humānās pedagoģijas kustībā. Arī pēc septiņām vai astoņām novadītām stundām viņai vakarā vēl gribas kaut ko darīt.
Katru 1. septembri pie Valentīnas ciemos atnāk arī Rūdolfs Dombrovskis, kurš Laurenču sākumskolu absolvēja pirms trim gadiem. Saikne ar savu skolotāju nav zudusi, un Valentīnai šādas tikšanās ir īpaši nozīmīgas – tās apliecina, ka skola bērnam dod ne tikai zināšanas, bet arī attiecības, kas turpinās pēc skolas beigšanas.
“Man ir spārni,” Valentīna saka. “Es tiešām jūtu, ka varu lidot. Spēku dod bērni, attiecības ar viņiem un apziņa, ka darbam ir jēga. Spēku dod arī skolēnu vecāki, kolēģi un skolas vadība. Laurenču skola joprojām ir vieta, kur dzīvo mīlestība, atbalsts, cieņa un prieks.”
Pēc vairāk nekā četrdesmit skolā pavadītiem gadiem Valentīna nesteidzas teikt, ka skolotāja darbā visu jau zina. “Es joprojām mācos,” viņa saka. Kaut ko ļoti būtisku par viņas attiecībām ar skolotāja darbu izsaka Ārijas Elksnes dzejoļa rindas, kas Valentīnai ir īpaši tuvas: “Mēs atdodam sevi pa druskai, pa druskai, Un liekas, ka mazāk mūs paliek un mazāk... Bet dīvaini – sirds kļūst arvienu bagātāka, Un mīlestība – arvienu gaišāka un dziļāka.”
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
