Tagad Aija Mikova ir cienīta un mīlēta vecmāte, kurai ir pašai sava dzemdību māja “Harmonija”, un tikpat harmoniski viņa pieņem dzemdības pie dzemdētājām mājās vai Siguldas slimnīcā. Viņa ir mūžīgā kustībā un nekad nepadodas. Bērnības rotaļas “veikalos” dzīves grūtākajos brīžos rezultējušās cukurvates un popkorna tirgošanā un pat komisijas veikala atvēršanā, lai nodrošinātu ģimenei iztiku, kad ar vecmātes ienākumiem nepietika. Viņas rokas nekad nestāv mierā – gaidot ceļu remontu sastrēgumos, lidojot ar lidmašīnu vai sēžot pie lēnas dzemdētājas, Aijas rokās ir adīklis. Arī man tiek brīnišķīga dāvana – balti dzeltenas čībiņzeķes ar lapsiņas austiņām.

Bet kā dzīves ceļš aizveda Aiju Mikovu līdz profesijai, kurā viņa drīz jau būs nostrādājusi pusi gadsimta un nepagurusi turpina strādāt? Kā laiku griežos mainījušies uzskati, apstākļi un vadlīnijas dzemdniecībā? Par to visu iztaujāšu vecmāti, kura arī manas dzīves grūtākajos un reizē skaistākajos dzīves brīžos ir bijusi klāt, viešot mieru un paļāvību, ka viss būs labi.

– Kā un kurā brīdī tu izvēlējies vecmātes profesiju?

– Mana kaimiņiene bija vecmāte. Viņa vienmēr, kad nāca mājās, bija tāda smaidīga un priecīga, stāstīja savus piedzīvojumus manai mammai. Turpretī mana mamma, kura bija grāmatvede, vienmēr šķita nogurusi, un nekādu prieku par savu darbu es viņā neredzēju. Tad es domāju: interesanti gan, kā šis darbs var dot tādu prieku un laimes sajūtu?

Tomēr pirmā doma man vispār bija par sportu – es diezgan labi spēlēju volejbolu. Braucu uz Sporta akadēmiju, bet, nevaru paskaidrot, kāpēc, pabraucu garām. Jā, vienkārši neizkāpu tajā pieturā un nokļuvu Tomsona ielā, kur tolaik atradās Paula DaugesRīgas 1. medicīnas skola. Tur arī izmācījos par vecmāti.

– Vai atceries pirmās dzemdības, kuras pieņēmi?

– Kā tad es varu neatcerēties? Es tev tūlīt varu parādīt! [Izvelk no somas laikazoba apbružātu biezu kladi, kur veikti ieraksti par katru piedzimušo bērniņu. Pats pirmais ieraksts datēts ar 1977. gadu, kur lasāms, ka Augstkalnei Ilgai piedzimis puika. Bet kopumā vecmātei ir ieraksti par apmēram piecpadsmit tūkstošiem bērniņu, kurus viņa pieņēmusi, – I.V.]

– Vai bija bailīgi?

– Nē. Kad beidzu skolu, jūra bija līdz ceļiem – liekas, ka tu zini visu. Bet, gadiem ejot, aizvien bailīgāk kļūst.

– Tev gadu gaitā uzkrājusies milzīga pieredze. Prātoju, cik lielā mērā tava pieredze jau kļūst par intuīciju – ka tu vienkārši zini, kas notiks, kā jārīkojas, kad dzims....

– Jā, tā izstrādājas gadu laikā. Kad tu satiec grūtnieci dzemdētāju, tev ir dots viens mirklis, lai saprastu, kā ar viņu runāt. Jo pats svarīgākais šajā profesijā ir strādāt ar cilvēku viņa vērtību sistēmā. Un intuīcijai šeit tiešām ir jābūt, bet to nevar vienkārši iemācīties. Tā nāk ar gadiem. Mums jau izstrādājies slimnīcā: rit dzemdību process, atnāk anesteziologs un jautā, kas mums te notiek, un es saku, ka te mums būs “ķeizars”, un ziņa jauapiet pa slimnīcu.Mamma vēl to nezina, bet, paskatoties uz viņu, novērtējot, papētot, tu saproti, ka nebūs. Nē, nu brīnumi, protams, arī kādreiz notiek.

– Sievietes savā ziņā ir tik līdzīgas un vienlaikus tik atšķirīgas. Arī dzemdējot. Kādēļ tā ir – vienai piedzemdēt ir relatīvi viegli, citai ārkārtīgi grūti vai pat neiespējami?

– Tur ir daudz aspektu. Nav divu vienādu sieviešu, nav divu vienādu dzemdību, nav divu vienādu bērnu. To izjutu jau tad, kad sāku strādāt. Tur, kur mani nosūtīja sākumā, bija viena veida sievietes, bet, pārejot strādāt uz Valmieru, pilnīgi citādākas, ar cita veida iegurni. Bet padomā, kādas sievietes ir Kurzemē – īstas kurzemnieces! Viņas ir tievas. Bet Latgalē – ar lielām krūtīm, riktīgas mammas! Mēs neesam vienādas. Un katrai tautībai ir sava mentalitāte. Latviešu sieviete daudz ko var paciest un bieži vien neizpauž sevi kliegšanā. Arī sadzīvē mēs varam daudz paciest. Krievu tautības sievietes ir ekspresīvākas, vairāk kliedz. Bet tas nav slikti. Japāņiem pat ir speciāli vingrinājumi, kur šķoba muti, lai labāk vērtos vaļā. Katrai tautai ir arī sava kultūra un paražas, kas attiecas uz dzemdībām. Ja man, piemēram, indiete atbrauc dzemdēt, es iepazīstos ar to kultūru – ko es drīkstu darīt un ko labāk ne. Piemēram, reiz izlasīju, ka taizemiešiem un citām budistu tautām nevajag likt roku uz labā pleca, jo tā ir necieņas izrādīšana. Man ir raksturīgi atvadoties pieskarties plecam, bet tad zināju, ka šoreiz to nedarīšu.

Man reiz bija tādi pareizticīgie vecticībnieki. Ieeju istabiņā, skatos – bērns pazudis! Prasu: “Kur bērns?” – “Nu, viņi tur aizgāja rituālu veikt,” man atbild. Bija novembris, tēvs bija paņēmis jaundzimušo bērnu, pārgājis pāri ceļam un iemērcis ezera ūdenī. Tad gan es gāju baldriānus dzert. Atnākot atpakaļ, bērniņš tāds pavēss gan bija, bet, paldies Dievam, nekas nenotika. Jautāju viņiem, kādēļ tā darījuši, un saņēmu atbildi, ka pirmos bērniņus dzemdējot Dievam un pēdējos tikai sev. [Vecticībnieku tradīcija paredz jaundzimušo kristīt ar trīskārtēju pilnīgu iegremdēšanu ūdenī līdz četrdesmitajai dienai pēc piedzimšanas, bet – jo drīzāk, jo labāk, – I.V.] Nabassaiti arī varēja pārgriezt tikai tad, kad saule lēca. Paldies Dievam, tajā rītā saule lēca.

Krišnaītiem, piemēram, ir tradīcija, ka mātes piena pirmās pilītes tiek nevis bērnam, bet bērna tēvam.

Katram ir savas atšķirības. Mums tās jāatpazīst, nevis jāpārmāca vai jāpārmet.

– Ja tu paskaties atpakaļ uz to laiku, kad sāki strādāt par vecmāti, kādas ir radikālākās atšķirības starp dzemdniecību toreiz un tagad?

– Kādreiz bija dabiskāka dzemdēšana, tagad tā ir vairāk medikalizēta. Bet tagad pluss ir tas, ka ir pieejama sonogrāfija. Medicīna ir gājusi uz priekšu, daudz ko mēs varam jau ātrāk noteikt.

Kādreiz dzemdētājas laida mājās tikai septītajā, devītajā dienā pēc dzemdībām. Sievietes staigāja ar lupatiņu starp kājām, nebija pamperbikšu kā tagad. Pirmsdzemdību gultas atradās koridorā, tā saucās pirmsdzemdību palāta. Kā šodien atceros: pie mums dzemdēja viena gucuļu sieviete [gucuļi ir Ukrainas un Rumānijas Karpatu kalnu reģiona pamatiedzīvotāji, – I.V.], un viņa tur koridorā mocījās dzemdību sāpēs un naktī kliedza – vispirms bija lamu vārds un tad: “V kosmose ļetajet, a tabļetku dļa rodov pridumaķ ņe možet!”[“Kosmosā lido, bet tableti dzemdībām izdomāt nevar!” krievu valodā, – I.V.]

– Tieši par to gribēju jautāt: kā tas nākas – medicīna ir tik ļoti gājusi uz priekšu – atsāpināšanas līdzekļi, anestēzija, narkoze –, bet dzemdējam mēs tāpat kā pirms tūkstoš gadiem?

– Jā, dzemdējam mēs tāpat. Un sieviete ir radīta, lai viņa dzemdētu. Dzemdības ir fizioloģisks un dabīgs process. Dabīgās dzemdībās dzemdējušai mātei nepazudīs mātes instinkts. Protams, gadās pa kādam izņēmumam, kad kāda patiešām nevar, bet tas, kas patlaban notiek, – tas, manuprāt, nav pareizi...

– Tu domā epidurālās anestēzijas biežo izmantošanu, plānotos ķeizargriezienus?

– Vispār tas uzskats, ka tagad ir divdesmit pirmais gadsimts, tādēļ visām būtu jādzemdē bez sāpēm, nav pareizs. Nepastāsta jau, ka var būt dažādas komplikācijas pēc epidurālās anestēzijas. Kādreiz pēc gada sāp mugura, pēc gada sāp kājas, un to pat vairs nesaista ar epidurālo anestēziju. Ir mammas, kurām pēc epidurālās anestēzijas tik ļoti sāp galva, ka nevar pat piecelties. Bet ir jau, kad vajag.

Trakākais ir tas, ka dzemdību ierosināšana bieži notiek pilnīgi bez pamata. Piemēram, tādēļ, ka sieviete skaitās pārāk veca. Ja dzemdētājai ir pāri trīsdesmit sešiem gadiem, viņa ir veca dzemdētāja. Es teiktu, ka es esmu veca dzemdētāja, jo nepalieku stāvoklī, bet sieviete nevar būt veca, ja viņa dzemdē. Ir, kas piedzemdē četrdesmit septiņos gados un vēl labāk nekā divdesmitgadniece. Tas nu galīgi nav pamatojums, kādēļ viņa būtu jārosina un “jāizdzemdina”. Tad tas notiek uz negataviem dzemdību ceļiem. Vienkārši bērnu izdzen ar varu. Nav tādu dzemdību, kas nesāktos. Kad bērniņš ir gatavs un mamma ir gatava, tad viņš dzimst. Jā, ir ļoti reti gadījumi, kad būtu svarīgi bērniņa dzimšanu izraisīt ātrāk, bet ne jau tādēļ, ka bērns būtu par lielu, kā mēdz uzskatīt. Notiek vienkārši mammu biedēšana: tev tur notiks tas un tas, ja tu nedzemdēsi ātrāk! Es neesmu redzējusi vēl nevienu bērnu, kurš būtu tiešām pārstaigāts.

Manā praksē ir bijuši ļoti reti gadījumi, kad bija vajadzīga stimulācija, bet tā stimulācija notika ļoti saudzīgi nedēļas garumā. Tagad viss jādara kosmiskā ātrumā, tajā skaitā dzemdēšana.

– Atgriežoties vēl pie sāpju tēmas – tu uzskati, ka nevajadzētu izvairīties no dzemdību sāpēm?

– Jā, no sāpēm nevajag izvairīties. Tā ir likusi daba. Arī dzīvnieki dzemdē ar sāpēm. Mēs jau varam visādi gatavoties, bet, atklāti sakot, sieviete, kura nekur nav bijusi, neko nav dzirdējusi, – viņa pat dzemdē labāk, jo ieklausās sevī, notic sev. Bet tagad ir tik daudz pamācību – un daudzas pilnīgi nepareizas. Viņas grib noticēt tam, ka bērniņš pats piedzims, pats aizrāpos, pats paēdīs, bet tā tas nenotiek. Pirmsdzemdību kursi būtu ļoti stingri jāizvērtē – kas viņus vada, ko tur māca. Tas būtu vecmātes darbs, bet tagad māca katrs, kuram nav slinkums. Un tad, kad sākas īstās dzemdības, sieviete nojūk. Viena man jautāja, vai varēs dzemdēt lotosapozā. Es prasu: “Nu, un kā tad tas būs?” Jo tā tomēr fiziski nevar. Viņa man: “Nu labi, tad šādā pozā.” Un rāda man to savu izsapņoto pozu. Kad sākās dzemdības, es viņai jautāju, kur tad paliek tās pozas. Viņa: “Ai, pie vella tās pozas!” Nekas te nepalīdz, nekādas pozas!

– Tu strādāji arī tajā laikā, kad bērniņus pēc piedzimšanas paņēma mammām nost un atnesa tikai uz barošanu. Vai vecmātēm un ārstiem, kas tolaik strādāja, sirdsbalss neteica, ka patiesībā nav labi bērniņu mammai tā atņemt? Neviens neuzdrošinājās iebilst priekšrakstiem?

– Bija likums, un nedrīkstēja to nedarīt. Bija ļoti stingri noteikumi. Mums, piemēram, bija jālieto sejas maskas un jāmaina ik pēc četrām stundām. Ja to nedarīja, bija jāiet prom no darba. Arī es tiku melnajā sarakstā.Pirmo reizi, kad neaizgāju 1. maija gājienā, jo biju tikko pēc dežūras un man pašai bija mazs bērns mājās. Otro reizi, kad ierunājos, ka varbūt varētu ierīkot kādu dušiņu dzemdējušām sievietēm. Tad man aizrādīja par manām ambīcijām, ka tas tā nenotiks.

– Toreiz dzemdējušām sievietēm nebija pieejamas dušas?

– Nē. Mums bija jāiet palātā un katra sieviete jāapmazgā ar tādām kā tējkannām.

– Tu biji viena no pirmajām, kas nodarbojās ar ūdens dzemdniecību Latvijā. Pirms trīspadsmit gadiem, kad meklēju iespējas dzemdēt ūdenī, tevi atradu kā vispieredzējušāko un populārāko tieši saistībā ar ūdens dzemdībām. Vai tad, kad sāki piedāvāt dzemdības ūdenī, saskāries ar kādiem aizspriedumiem?

– Gulbenē, kur kādreiz strādāju (tur gan nebija vanna, tur bija baseiniņš), man nāca ginekologs skatīties, kā tad tas tagad būs.

Reiz kāda mamma bija ielikusi internetā ierakstu par savu pieredzi ūdens dzemdībās, un viena bija komentējusi: “Bet kā tad bērns neaizrijās ar rožlapiņām?” Man pilnīgi gribējās atbildēt: “Kā tad jūs neaizrijaties ar datora peli, šo rakstot?” Ir tā, ka daudziem gribas gudri spriest, kaut neko nezina par procesu.

Kāds var jautāt: “Bet kādēļ ir jādzemdē ūdenī?” Uz to varu jautāt pretī: “Bet kādēļ cilvēka bērns mammas vēderā dzīvo ūdenī?” Uz to īsti atbildes nav.

Man ir viens interesants stāstiņš par to. Atbrauc pie manis viena ģimene un saka, ka pirmo ir dzemdējuši mājās vieni paši. Es jautāju: “Bez vecmātes?” – “Jā, nu mēs izlasījām grāmatā par ūdens dzemdībām un nolēmām dzemdēt paši.” Viņi no mums gribēja apliecinājumu, ka viņiem tas bērniņš piedzimis, bet mēs jau tā nevaram dot. Teorētiski bērns var būt nozagts. Tad viņi aizbrauca uz stacionāru, uztaisīja DNS analīzes un dabūja izziņu. Nu, un tad es jautāju šiem vecākiem: “Kā tad jūs piedzemdējāt ūdenī? Vannā?” – “Nē,” viņi saka, “vannas mums nebija.” – “Baseiniņā?” – “Nē, tas mums arī nebija. Atcerējāmies, ka mums ir gumijas laiva, vīrs iestiepa laivu iekšā, pielaida ar ūdeni. Tur, kur airi, es turējos...” – “Un tad piedzima laivā?” – “Nē, man sagribējās uz tualeti, aizgāju, un tur bērniņš piedzima.”

– Tu kā vecmāte esi sievietei klāt vislielākajās sāpēs un vislielākajā priekā. Tā intensitāte ir milzīga. Kā tu spēj to izdzīvot?

– Viens otru kompensē. Bet šis prieks jāatstāj arī vecākiem, lai viņi priecājas. Bet pašai jau iekšēji arī: “Uhh, cik tas ir labi!”

– Tad tev ir kā tai kaimiņienei, kura nāca priecīga pēc darba mājās?

– Jā! Lai cik nogurusi būtu. Un es šiem bērniem arī pasekoju dzīvē līdzi. “O, mans pieņemtais ir bankas vadītājs vai kamaniņu stūmējs.” Protams, katra vecmāte arī ļoti pārdzīvo līdzi, ja ir kāds bēdīgs gadījums. Gribētos jau, ka visi izdzīvo un visiem viss ir labi, bet tā diemžēl nenotiek.

– Viens no vecmātes profesijas izaicinājumiem, manuprāt, ir tas, ka jebkurā brīdī ir jābūt pieejamai. Tev var zvanīt nakts stundās vai tieši tad, kad dodies uz kādu sen plānotu pasākumu. Vai pie tā var pierast un ar to sadzīvot?

– Jā, tā ir. Lai gan ir vecmātes, kuras strādā stacionārā, kur ir noteikts maiņu grafiks. Bet nu, ja es uz šo esmu izgājusi, tad tā ir mana disciplīna un mana atbildība pildīt savus pienākumus. Šajā profesijā ar to ir jārēķinās. Grūtāk ir ģimenei. Jo tu jau nekad nezini, kad tevi izsauks. Tā es vienreiz izgāju no mājas 26. decembrī un atgriezos 2. janvārī. Kādreiz es varēju arī trīs diennaktis negulēt, tagad gan vairs ne – pusotru diennakti vēl varu, bet vairāk ne. Ir bijis, ka pāreju mājās un durvis slēdzu ar mašīnas atslēgām.

Ja man jābrauc kaut kur tālāk, tad jau es apzvanu savas dzemdētājas un noskaidroju, kā jūtas. Ja saka, ka vēl pilnīgi nekā nejūt, tad es varu braukt. Bet, ja izbraucu ārpus valsts, ir kolēģes, kas var mani aizstāt.

– Vai drīkstu jautāt, kā tev gāja pašai savās dzemdībās? Vai tas, ka pati esi vecmāte, tev traucēja vai palīdzēja?

– Pirmo es piedzemdēju tad, kad pati beidzu skolu 1976. gadā. Sāka sāpēt, aizgāju pie dakteres Lazovskas, un viņa man saka: “Tev sešu centimetru atvērums, fiksi brauc uz Dzemdību namu!” Domāju: nu, ja jābrauc, tad jābrauc. Iegāju kafejnīcā, pieēdos, iekāpu trolejbusā un aizbraucu. Laikam kaut ko bija svinējuši ar šampaniešiem, un mana vecmāte pirmajās dzemdībās bija piedzērusies. Turējās pie dzemdību galda, cepure krita uz acīm, to atstūma ik pa laikam. Tas bērns jau piedzima tāpat! Atceros, mēs tur kādas trīs dzemdētājas bijām uz blakus galdiem. Ienāca cita vecmāte: “Kam te nenāk placenta ārā?” Uzlocīja piedurkni, roku kulakā, un visām placenta izlidoja ārā, ka nemetas. Bet man nebija nekādu pārmetumu. Manējais jau arī par piedzimušo puiku kādus trīs šampaniešus aiznesa, tā ka es nezinu, kā viņas to maiņu nostrādāja līdz galam... Bet ar to šūšanu gan bija, kā bija. Tur atsūtīja studentiņu ar apaļām brillēm. Tas tās brilles uz priekšu un atpakaļ, bet kaut ko jau sašuva. Taču, atbraucot uz savu pilsētu, ginekologs man tomēr pāršuva, – tad jau tomēr kaut ko nebija riktīgi sašuvis.

Ar nākamo bērnu man kādā brīdī dzemdību darbība apstājās, tādēļ man uzlika sistēmu stimulācijai. Dakteres aiziet dzert kafiju, bet es sistēmu nogriežu tā, ka netek. Viņas atnāk un brīnās, ka nekas neiet uz priekšu. Bet pēc laiciņa jau sapratu, ka jādzemdē vien būs, un palaidu to sistēmu.

Vienas dzemdības man bija Stradiņos. Tad es biju ar Laimas slimību saslimusi. Uz manis izmēģināja visādus atsāpināšanas līdzekļus. Viena daktere bija no kaut kādiem kursiem tikko atbraukusi, kur samācījusies īpašos punktos aiz ausīm špricēt fizioloģisko šķīdumu, lai atsāpinātu. Ausis man kļuva iespaidīgi lielas, bet sāpes gan nemazinājās.

– Tu ne tikai strādā Siguldas slimnīcā un brauc uz mājdzemdībām, bet tev ir arī pašai sava dzemdību māja “Harmonija”. Kā tu līdz tai nonāci?

– Nekad mūžā nebūtu nonākusi. Tas ir tikai vecāku ietekmē. Ja kāds pirms divdesmit pieciem gadiem man būtu šo stāstījis, es nebūtu ticējusi. Sākās viss ar to, ka pie manis uz Valmieru, kur tolaik strādāju, diezgan daudzi brauca uz dzemdībām ūdenī. Daudz rīdzinieku brauca un arī no citām Latvijas vietām. Un, lai dzemdētājām nebūtu jāmēro tas tālais ceļš, viņi atbrauca jau laicīgi un dzīvojās pa visādām viesu mājām. Jau tad izskanēja doma: nu kādēļ nevar būt tā, ka mēs dzīvojam un dzemdējam vienuviet, un kāpēc mums nav tādas dzemdību mājas, kā tas ir Vācijā, kur mēs varētu ar visu ģimeni būt kopā? Bija tāda Ilze Apsiņa no Rīgas, kura mani vienkārši cēla augšā un teica: “Braucam un meklējam!” Tur bija visādi nosacījumi, kur un kādai šai mājai jābūt, cik tālu no slimnīcas. Kad iebraucu apskatīt šo māju pie Krimuldas, kur tagad atrodas “Harmonija”, intuitīvi jutu: jā, šī ir tā vieta! Nevarējām atļauties to nopirkt, bet sākām īrēt un, atkal jau ar Ilzes palīdzību, iekārtot. Domājām, vai brauks pie mums tik daudz dzemdētāju, lai mēs varētu nosegt izmaksas. Bet mammas bija ļoti apmierinātas. Man vairs nebija jāseko šiem trakajiem nosacījumiem, cik stundās kādam dzemdes kakla atvērumam ir jābūt, cik stundās sievietei būtu jāpiedzemdē.

Pie mums savulaik brauca daudz dzemdētāju no Krievijas, brauca arī no Ukrainas, Polijas, Spānijas, Vācijas, pat no Izraēlas viens pārītis atbrauca dzemdēt ar visu kaķi. Tālākie, kas man ir bijuši, bija no Vladivostokas ar sesto bērniņu.

Bet joprojām braucu arī uz mājām pie dzemdētājām. Tagad viena ģimenīte pirms Daugavpils piedzemdēja Bernhardu. Likās – nu nepaspēs! Nē, paspējām! Šīs lietas kārto kāds cits.

– Bieži vien taču ir šis risks – paspēs vai nepaspēs. Varbūt man gadījies vairāk veiksmes stāstu dzirdēt, bet kaut kā šķiet – vienmēr tomēr paspēj. Arī es ar trešo bērniņu paspēju aizbraukt no Mazsalacas līdz Siguldai.

– Un likās, ka nepaspēsi. Mēs jau varam plānot, bet neko tu nesaplānosi. Bērniņa piedzimšana ir mūžsenais brīnums.

Vienreiz naktī slimnīcā uz brīdi nosnaudos un pēkšņi jūtu: aizej uz piekto palātu! Miegs tā kā ņēma virsroku, bet, lai kā negribētos, cēlos augšā un gāju. Un ieraugu, ka mamma ir barojusi bērniņu, iemigusi, bērniņš pie krūts, dziļi padusē, un tā krūts uzkritusi viņam virsū. Labi, ka es iegāju... Paldies Dievam! Kas ir tas, kas lika ieiet? Jātic, ka ir kaut kas stiprāks un varenāks par mums.