– Sākšu ar kādas lasītājas jautājumu: vai mācītājiem ir atbildes uz visiem jautājumiem?
– Nē. Ja viņiem būtu visas atbildes, viņiem vairs nevajadzētu lasīt Bībeli un meklēt Dievu. Tas nav iespējams. Brīdī, kad tevi ieceļ par mācītāju, piemēram, divdesmit deviņu gadu vecumā, tu ļoti daudz ko vēl nezini – par laulību, par dzīvi, par dažādām lietām. Nav iespējams zināt visu. Kad tev ir jau desmit vai divdesmit gadu pieredze kalpošanā, tu zini vairāk, bet arī tad tas vēl nav viss. Cik daudz no visām pasaules zināšanām vispār zina mācītājs? Vienu procentu? Divus? Tas ir ļoti maz.
– Vai Bībelē ir visas atbildes?
– Bībele nav dota, lai atbildētu uz jautājumiem, kas ir fiziķu, ķīmiķu vai ārstu kompetencē. Taču Bībelē ir atbildes uz vissvarīgākajiem jautājumiem – kā veidot un kā atjaunot attiecības ar Dievu. Tas ir Bībeles primārais uzdevums – parādīt, kā cilvēkam atgriezties pie sava Radītāja. Nevis meklēt tajā atbildes uz pilnīgi visiem citiem jautājumiem. Ārējās lietas mēs atklājam, izmantojot zināšanas un pieredzi.
Ir divas grāmatas, no kurām mums jāmācās, – Bībele un dzīves grāmata. Ir kristieši, kas lasa tikai Bībeli, un ir cilvēki, kas lasa tikai dzīves grāmatu. Taču patiesībā vajadzīgas ir abas.
– Vai var ticēt astrologam, kurš saka, ka kara nebūs? Jo gribas jau ticēt šādām ziņām …
– Vispirms jāuzdod cits jautājums: no kurienes astrologi smeļas savu informāciju? Vai astrologiem vispār var ticēt? Jo ir astronomi, kas pēta zvaigznes, savukārt astrologi mēģina skatīties, kā zvaigznes stāv, un iztulkot to, radot savas interpretācijas. Jautājums ir tāds: vai Dievs radīja zvaigznes, lai mēs tajās meklētu atklāsmes un vadību, vai arī Viņš tās radīja savam godam un cilvēku ģeogrāfiskiem orientieriem? Arī Saule ir zvaigzne. Līdz ar to jautājums ir par to, vai astroloģija draudzējas ar vispārēju atklāsmi un zinātni, vai arī tā drīzāk ir filozofija, kas meklē gudrību radības lietās. Bībele māca, ka pēc padoma nevajag vērsties pie tiem, kas to taujā zvaigznēm, bet pie tā, kurš pats ir devis padomu, – pie Dieva.
– Vai tavas draudzes locekļi kādreiz lasa horoskopus, un ko tu kā mācītājs par to saki?
– Horoskopi radās Ķīnā, lai vienkāršā tauta zinātu, kad ir jāsēj un kad ir jāapļauj. Daudzi zemnieki neprata lasīt, tāpēc katrs laika posms tika nosaukts kāda dzīvnieka vai citā vārdā. Tas bija ķīniešu cikliskais kalendārs, kas veidojās, nepazīstot Dievu, bet vienkārši mēģinot skaitīt laiku un atzīmējot, ka šajā laikā jādara tas vai citā laikā jādara kaut kas cits. Tad, protams, tie, kas piedzima attiecīgajā mēnesī, sāka teikt: es esmu dzimis, teiksim, Vērša mēnesī. Mēs sakām: es esmu dzimis aprīlī vai maijā. Mēs, rietumnieki, paņēmām to un ielikām tajā kaut ko maģisku. Piemēram, ja tu piedzimi jūnijā, tu esi Dvīnis un tev noteikti ir divas dabas. Ja tu piedzimi maijā, tad tu esi Vērsis un esi spītīgs. Taču jautājums ir, vai Dievs ir radījis tādu programmu, lai mēs būtu dzīvniekiem līdzīgi, vai arī Viņš mūs ir radījis pēc savas līdzības. Te ir jautājums par to, kam mēs izvēlamies ticēt. Vai šī sistēma, kas veidojusies Ķīnā bez dievišķas atklāsmes, ir tā, kas diktē mūsu identitāti?
Es no savas horoskopu zīmes esmu atteicies, jo uzskatu, ka tā man melo. Es neesmu horoskopa zīme. Man ir jauna dzīve, un tajā man ir simbols balodis. Tā ir Svētā Gara zīme, un man ir jauna dzīve.
– Cilvēks visu mūžu kaut ko mācās, apgūst dažādas prasmes, cenšas kļūt pilnīgāks, bet kur tas viss paliek pēc nāves un kāda tam visam ir jēga?
– Zināšanām, kas mani ved prom no Dieva, nav nekādas jēgas, savukārt zināšanām, kas mani ved tuvāk Dievam, ir jēga. Arī noziedznieki mācās, grib būt gudrāki un labāki. Bet viss, kas mūs padara lepnākus, gudrākus tikai mūsu pašu acīs un neatkarīgākus no Dieva, tās zināšanas mums nepalīdz. Vērtīgas ir tās zināšanas, kas ved pie atziņas par Dievu. Tās palīdz saprast, ka bez Dieva es nevaru atbildēt uz jautājumu, kāda ir manas dzīves jēga. Bez Dieva es īsti nevaru pateikt, kas ir labs un kas ir ļauns. Bez Dieva es arī nevaru zināt, kas būs pēc nāves, jo cilvēks var zināt tikai to, ko spēj izmērīt un izrunāt, kas ir līdz nāvei. Līdz ar to zināšanas pašas mani uz debesīm neaizvedīs.
Mani uz debesīm aizvedīs tikai pats Dievs. Un, ja es Viņu atgrūžu, tad ko es vispār darīšu debesīs? Tāpēc jau šajā zemes dzīvē ir jāizvēlas, vai es gribu būt kopā ar Dievu vai ne. Citādi būtu negodīgi – teikt, ka es negribu būt kopā ar Dievu, bet pēc tam tomēr nonākt ar Viņu kopā debesīs. Un otrādi arī nebūtu pareizi, ja cilvēks gribētu būt kopā ar Dievu, bet pēc nāves tur nenonāktu. Tāpēc cilvēks saņems to, ko pats ir izvēlējies.
– Arī kristieši nereti cīnās ar šaubām, vai pietiekami tic, vai dara pareizi. Kā tikt galā ar šaubām ticībā?
– Vispirms ir jāuzdod jautājums: par ko es šaubos? Vai tās ir šaubas par Dievu vai šaubas par sevi? Mūsu ticība nebalstās uz to, cik es esmu pilnīgs un labs. Bieži mums šķiet – mēs neesam pietiekami izglītoti. Ateisti tā teica, ka neesam pietiekami labi, tāpēc mums ir jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. It kā tad viss atrisinātos.
Pasaulē populārais klīniskais psihologs Džordans Pītersons teicis, ka mēs dzīvojam pēckataklizmas periodā – pasaulē ir notikusi katastrofa, kad Dievs un cilvēks tika nošķirti.
Un problēma nav tikai tajā, ka mēs esam mazāk izglītoti, mazāk pilnīgi vai mazāk mīloši. Problēma ir tā, ka mēs esam pazaudējuši savu Radītāju.
Mēs gribam sevi padarīt pilnīgākus bez Dieva. Un, kā teica, ja nemaldos, Nīče, – mēs gribam paņemt kristīgās vērtības un atdalīt tās no Kristus. Mēs gribam dievišķās vērtības bez paša Dieva.
Šaubas ir instruments, kas liek man uzdot jautājumus un pārbaudīt patiesību. No šaubām nav jābaidās, bet jāļauj tām vest mūs tuvāk Dievam un palīdzēt vēlreiz pārliecināties par to, kam mēs ticam. Tas, ka mēs vienmēr esam nepilnīgi, par to nav jāšaubās – tas ir fakts. Pieņem to un esi brīvs!
– Kas mācītājam patīk vislabāk savā kalpošanā?
– Ja runāju personīgi par sevi, visvairāk man patīk tas, ka Dievs var mani lietot, lai uzrunātu cilvēkus. Jo, pazīstot mani, nevienam dzīve neuzlabosies, bet, pazīstot Dievu, dzīve uzlabosies visiem. Ja es varu kaut mazliet palīdzēt tam, lai cilvēks caur manu kalpošanu nonāktu tuvāk Dievam, tas ir lielākais gandarījums. Vai nu cilvēks uzzina vairāk par Dievu, atklāj Viņu vai piedzīvo Viņu. Nav lielāka gandarījuma par to.
– Vai ticēt bija vieglāk pirms simts gadiem vai mūsdienās?
– Tas ir atkarīgs no tā, par kādu kultūru mēs runājam. Ja mēs runājam par Rietumu kultūru, no kuras Dievu cenšas izstumt, tad ticēt ir grūtāk. Ja mēs pārceltos, piemēram, uz Papua-Jaungvineju, kur deviņdesmit procenti cilvēku ir kristieši, tur būtu ļoti viegli ticēt. Vai uz Dalasu, kur astoņdesmit procenti amerikāņu ir kristieši. Tātad viss ir atkarīgs no konteksta.
Ja runājam par Latviju, es teiktu, ka deviņdesmitajos gados Latvijā bija vieglāk noticēt Dievam, jo kristietība bija kaut kas jauns un nezināms. Tagad dažādas kļūdas gan pašu kristiešu, gan baznīcas dēļ, arī cita propaganda ir mēģinājusi kristietību nomelnot, līdz ar to rodas iespaids, ka kristietība ir kaut kas novecojis un neaktuāls. Tomēr, ja tu gribi būt «mūžīgi aktuāls», tev jārunā par mūžības lietām. Ja mēs dzīvotu krustnešu laikā vai līvu laikā, iespējams, arī tad būtu grūti noticēt kristietībai, ja tā nāktu virsū ar zobenu.
– Ja bērni ir Dieva svētība, kāpēc tie reizēm sagādā lielas galvassāpes un raizes?
– Iesākumā Dievs radīja cilvēku, un viss bija labs. Kas būtu labākais, ko Dievs varētu uzdāvināt cilvēkam? Bērni. Ar to Viņš svētīja Ādamu un Ievu, lai viņi augļojas un vairojas. Tātad šī svētība ir ielikta jau no pasaules radīšanas, un tā izpaužas bērnu dzimšanā. Taču tad Ādams un Ieva izdomāja iet savu ceļu, paši noteikt, kas ir labs un ļauns, un ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Tad Dievs teica, ka tagad sāpes vairosies un cilvēks piedzīvos radības mokas. Oriģinālajā tekstā var saprast, ka runa nav tikai par sāpēm dzemdībās, bet arī par sāpēm bērnu audzināšanā. Kāpēc? Tāpēc, ka arī bērni kļūst par grēciniekiem.
Tas nozīmē, ka, audzinot bērnus, mēs neaudzinām mazus eņģelīšus, bet grēciniekus, kuri pretojas, kuri negrib klausīt un visā ir ar savu gribu. Viņi dod ne tikai ļoti daudz prieka, bet arī ļoti daudz sāpju. Un tādēļ pēc Ievas grēkā krišanas sieviete šajā zemes dzīvē tieši attiecībās piedzīvo visdziļākās sāpes – no saviem vecākiem, no sava dzīvesdrauga, no saviem bērniem. Un, ja ar Kristus spēku izdodas mazināt šo grēka varu, tad cilvēks var tikt dziedināts. Bet princips ir tāds: Dievs gribēja svētīt, mēs to visu sabojājām, un tagad mums aug mazi grēcinieki.
– Kāpēc mūsdienās cilvēki aizvien biežāk cīnās ar dažādām trauksmēm un depresiju, pat bērni un pusaudži?
– Tas lielākoties raksturīgs Rietumu pasaulei, kur ir ļoti izteikts individuālisms. Tas nozīmē, ka tev pašam ir jāatrod sava būtība, identitāte, dzīves jēga. Tev pašam ir jāparāda, cik tu esi īpašs, oriģināls, vērtīgs. Līdz ar to rodas arī milzīgs spiediens, ka tev pašam ir jātiek galā, pašam viss jāsasniedz. Un tādā veidā arvien mazāk veidojas kopienas domāšana. Mūsdienās jaunieši bieži uzdod jautājumu: ko ģimene man var dot? Savukārt kolektīvisma kultūrās – Austrumos, Dienvidamerikā, arī daudzviet Āfrikā – cilvēki vairāk domā: ko es varu dot un kā es varu kalpot savai ģimenei? Tur ir kolektīvās identitātes izpratne. Tas nozīmē, ka tur vienmēr būs kāds, kurš par tevi rūpēsies, kāds, kurš par tevi interesēsies. Un tu atbildi viņiem ar savu uzticību un paklausību.
Savukārt šeit cilvēks jau ļoti agri tiek virzīts uz pilnīgu patstāvību. Piemēram, astoņpadsmit gadu vecumā jaunietis tiek izstumts no mājām, lai pats kļūtu pieaudzis. Viņš tiek mudināts, ka ir jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā, jābūt izglītotam, lai ne pie viena nevajadzētu vērsties ar savām vajadzībām. Līdz ar to mēs esam uz uzdevumiem un uz sasniegumiem vērsta kultūra. Un, kad mums neizdodas, mēs jūtamies slikti, nepilnīgi un nespējam izturēt spiedienu. Un, kad vēl salīdzinām sevi ar tiem, ko redzam ekrānos, mēs jūtamies neatbilstoši. Tādā veidā pieaug attiecību nabadzība, un tā traucē piedzīvot mieru, prieku un pieņemšanu.
Daudzās latīņu kultūrās cilvēki nav tik ļoti uz uzdevumiem vērsti. Viņiem, piemēram, ir fiesta – viņi sēž kopā, neko īpašu nedara, sarunājas un nejūtas vainīgi, ka viss nav izdarīts. Un rietumnieki, kas pie viņiem aizbrauc un ierauga to, saka: tā nu gan ir slinka tauta! Nē, tā viņi veido attiecības. Mēs dzīvojam uz citiem mērķiem orientētā kultūrā, līdz ar to arī piedzīvojam kādas iekšējas sekas.
– Kas ir pirmā lieta, ko mācītājs iesaka tiem, kuri atnāk ar emocionālām un psiholoģiskām problēmām?
– Trauksme, depresija un sāpes liecina, ka kaut kas cilvēka iekšienē nav kārtībā. Depresijas gadījumā tas var nozīmēt, ka noticis kaut kas traumatisks, kas nav izraudāts, izsāpēts, izdzīvots līdz galam, nav atrasta atbilde, un tas sāk spiest uz cilvēku, jo nav atrisinājuma.
Trauksme ir līdzīga. Tas var būt kāds traumatisks notikums, kādas bailes vai dzīves situācija, kas nav atrisināta un dziedināta, un tad tas kaut kādā brīdī trigerējas un iznāk ārā. Cilvēks pats nesaprot, kas ar viņu notiek. Apzinātā atmiņa to it kā ir aizmirsusi, bet tas ir palicis dvēseles zemapziņā, un tad notiek emocionāla reakcija.
Bieži tas sakņojas vidē, kurā bērns ir audzis, – kāda bija ģimene, kādas bija attiecības, vai bērns ir bijis pieņemts, juties drošībā, vai ir bijis novērtēts. Tas viss ietekmē, cik veselīgi ir barota viņa dvēsele. Otrs, kā cilvēks ar to tiek galā. Vai viņš zina, ka mums visiem ir divi tēvi? Bioloģiskais tēvs un Debesu Tēvs, kurš mūs ļoti mīl un ir sūtījis savu Dēlu, lai vestu mūs atpakaļ pie sevis.
Tāpēc garīgās lietas var palīdzēt kompensēt to, kas ir pietrūcis vai sabojāts traumās. Tā ir iekšējā dziedināšana, kam mēs ejam cauri runājot, izstāstot, kas ir bijis. Atšķirībā no psiholoģijas mēs tam pieliekam klāt arī lūgšanu, Dieva mīlestību un Jēzus glābšanu.
– Vai un kā draudze praktiski var palīdzēt laulībā esošajiem draudzes locekļiem noturēt savu laulību, jo šodien ļoti daudz šķiras, arī ticīgie un baznīcā laulātie?
– Patiesībā primāri ir jāatklāj laulības mērķis un tas, ko Bībele saka par laulību un kāpēc Dievs to ir radījis. Laulība ir Dieva radīts institūts. Līdz ar to ir svarīgi saprast, vai cilvēkiem nav izveidojies nepareizs priekšstats par to, kā vispār jāsāk veidot attiecības, kā jāatrod dzīvesdraugs un kā attiecības funkcionē. Jo, ja cilvēki nāk no ģimenēm, kurās nav bijis labs piemērs, kur garīgās vērtības nav bijušas centrā un kur Dievs nav bijis centrā, tad tas ir tikai laika jautājums, kad kaut kas izjuks. Līdz ar to bieži vien nākas mēģināt salikt kopā to puzlīti, kas laulībā ir izjaukta, kur kaut kas ir nogājis greizi. Vai tā ir viņu pagātne, vai tie ir principi, kurus viņi neievēro.
Lielākā daļa problēmu laulībā ir komunikācijā. Vīrietis pārprot sievieti, sieviete pārprot vīrieti, un ir jāpalīdz ieraudzīt šīs atšķirības. Kā reiz tika teikts – sievietes runā par to, ko viņas jūt, bet vīrieši runā par to, ko viņi domā. Un tad, kad sieviete emocijās daudz ko pasaka, vīrietim var likties, ka viņa tā domā. Nē, viņa vienkārši tā jūt. Vienkārši jāļauj viņai izrunāties.
Mums ir jāpalīdz ieraudzīt šīs atšķirības un kopā saprast, kas ir mīlestības valodas, kas ir rūpes vienam par otru, kur ir jāpiedod un kas vispār ir piedošana.
Piemēram, mūsu draudzē ir laulāto kursi. Mums ir individuālas tikšanās ar pāriem, kur mēs ejam cauri dažādām tēmām un nodarbībām pēc vajadzības. Ir arī dažādi semināri, kuros cilvēki var individuāli kārtot savu dvēseli, jo, ja divi ievainoti cilvēki dzīvo kopā, agrāk vai vēlāk viņi sastrīdēsies. Tāpēc arī individuāli ir jāiet savā iekšējā dziedināšanas procesā. Ir dažādi veidi, kā palīdzēt.
– Vai kristiešiem ir jāsvin ebreju svētki, kas minēti Vecajā Derībā, kur Dievs pavēlēja savai tautai tos ievērot?
– Ebreju svētki būtībā liecina par tiem lielajiem svētkiem un notikumiem, kas piepildās, kad atnāk Mesija jeb Kristus. Līdz ar to šie svētki ir kā priekšskatījums tam, kas nāks. Piemēram, būdiņu svētki un iziešana no Ēģiptes – tā simbolizē iziešanu no grēcīgās dzīves, ko Kristus mums dod un izved. Līdz ar to jautājums ir, vai mums vēl ir jāsvin šie svētki, ja Kristus jau ir nācis un piepildījis to nozīmi. Daudziem tas vairs nav nepieciešams, jo tas, kas bija kā pravietojums vai priekšattēls, ir piepildījies.
Tas ir līdzīgi, kā svinēt to, ka «kādreiz būšu precējies». Un tad, kad esmu apprecējies, vai man vajag turpināt svinēt to, ka «kādreiz būšu precējies»? Vai svinēt savu vecpuiša dzīvi, ja tu jau esi laulībā? Nē, tu svini to, kas tev tagad ir, – to, ka esi kopā ar savu sievu.
Līdz ar to daudziem šiem svētkiem ar Kristu pazūd sākotnējā jēga, jo piepildījums jau ir noticis.
– Kur pēc nāves nonāk ebreji, kas nav pieņēmuši Jēzu par savu Kungu un Glābēju?
– Jēzus jau pats viņiem to ir pateicis. Viņš skaidroja, ka “tur būs zobu klabēšana un trīcēšana”. Nāks tiesa, un tie, kas nebūs pieņēmuši, atradīsies galējā tumsībā. Daudzi citi, kas nāks no citām vietām, sēdēs pie Tēva labās rokas, bet savējie būs izstumti.
– Vai kristietis var pazaudēt glābšanu, ja viņš apzināti vairs neseko Jēzum?
– Ir jāsaprot, ko nozīmē “sekot Kristum”. Kristietis var jautāt: “Kur ir Kristus?”, bet viņš var arī būt atteicies. Mēs, visi kristieši, kādā brīdī varam it kā aizmirst par Kristu un burtiski nesekot. Piemēram, ir saspringta darbadiena, mēs skrienam un aizmirstam palūgt. Vai tas nozīmē, ka mēs Viņam vairs nesekojam? Un vai tas nozīmē, ka esam uzreiz atdalīti no Viņa? Jā, mans fokuss it kā ir pazudis tajā brīdī vai dienā, bet tas nenozīmē, ka Svētais Gars ir mani atstājis. Viņš vienmēr ir mūsos. Un pats Jēzus jau teica, ka Viņš vienmēr mūsos mājos caur Svēto Garu. Ir rakstīts, ka tad, ja esam neuzticami, Viņš paliek uzticams. Bet, ja mēs Viņu apzināti aizliedzam, tad, kā ir rakstīts, Viņš aizliegs arī mūs.
Manuprāt, ja ar sirds ticību un mutes apliecināšanu iemantojam pestīšanu, tad ar sirds neticību un mutes apliecināšanu, ka es vairs Kristum neticu un atsakos, nozīmē pazaudēt pestīšanu. Tas strādā abos virzienos. Dievs nevienu neatmet, bet, ja pats cilvēks atsakās no Kristus un savas glābšanas, Dievs respektē viņa brīvo gribu. Ir situācijas, kad redzam, ka bijušie kalpotāji nostājušies pret Kristu.
– Skatoties uz notikumiem pasaulē, vai vispār ir iespējams kaut kāds miers? Ko par to saka Dieva vārds?
– Jā, Dieva vārds par to konkrēti runā, proti – kamēr grēks mājo cilvēkos, tikmēr būs kari un dažādas cīņas. Tajos reģionos un tajās valstīs, kur kristietība ir izplatījusies nevis reliģiozi vai caur ārēju spiedienu, bet patiesā, brīvprātīgā mīlestībā, tur konflikti ir mazinājušies. Savukārt tajās vietās, kur kristietība ir kļuvusi tikai formāla, lietota kā varas izpausme, kā tas bija, piemēram, krustnešu laikā vai tur, kur baznīca vienkārši klausīja caram, – tur, protams, kari būs. Līdz ar to, kamēr cilvēka sirdī ir grēks, tikmēr būs arī karš. Kā teikts Bībelē: “No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos?” Tas nozīmē, ka karš sākas cilvēka sirdī. Pirmkārt cilvēks karo pats pret sevi. Viņš sevi ienīst, jo viņā ir neizsūdzēts, nenožēlots grēks, un viņš sāk karot pats ar sevi. Pēc tam viņš sāk karot ar savu dzīvesdraugu. Tad viņš karo ar saviem bērniem. Tad viņš karo pret savu kaimiņu. Tad viņš karo pret savu tautieti. Un tad viņš karo pret blakus tautu. Kamēr ir grēks, tikmēr būs kari.
– Kad es nomiršu, vai es satikšu savu vecmāmiņu?
– Ja viņa ir ticējusi Kristum, tad es ticu, ka jā. Jo nav tā, ka pēc nāves mums tiek izdzēstas visas atmiņas un viss, ko mēs kopā esam piedzīvojuši, kļūst neatpazīstams. Par to var liecināt arī tas, ka pie Jēzus apskaidrošanas kalnā parādījās Mozus un Elija. Tas nozīmē, ka viņi kaut kur eksistēja garīgajā pasaulē un kļuva redzami Jēzus klātbūtnē, un mācekļi viņus redzēja. Tas nozīmē, ka cilvēks neizzūd un viņa identitāte nepazūd. Tas pats Mozus, kas bija šeit uz zemes, bija arī tur, tikai jau jaunā, garīgā veidā. Tas pats Elija. Līdz ar to arī vecmāmiņa būs atpazīstama.
