Būs karogi, svecītes, parādes, gājieni, uguņošanas. Būs! Un vajag, lai īsti un dziļi sirdī! Tas ir skaisti, arī romantiskai jūsmai piestāvoši, bet neaizmirstot, ka Tēvzemei grūti laiki un karavīram, virsniekam bez pogu spožuma jāizaug par varoni, kas nebaidās “uz ežiņas galvu likt”. Bet varai jābūt sevišķi atbildīgai. Tai atkal jāizcīna autoritāte, kāda tā bija valsts tapšanas laikā, kad viss bija jāsāk no nekā, jāatjauno cieņa, kāda tā bija atmodas, valsts atjaunošanas, barikāžu, augusta puča laikā, kad respekts pret varu vēl nebija īsti iegūts, bet nebija arī pazaudēts, kāds tas izskatās šodien.
Šobrīd, kad atkal skandina par pārmaiņām, kuras nevar rasties, ja par atklātību politiskie spēki atkal “it kā” vienojas slepenībā. “It kā” – it kā normāla partikula, bet saturs šķietams, nepilnīgs, glums un tenkas izplatošs. Bet tauta reizi par visām reizēm pelnījusi skaidrību, godīgumu, nevis gļēvumu un tirgošanos ar Latvijas pilsonību – it īpaši ar Latvijas Zinātņu akadēmijas zieģeli apzīmogotu.
Kad grūti laiki, kad plašumā vēršas kari un draudi civilizācijai (Francijas piemērā un citur pasaulē), kad ne visi sabiedrotie vieš uzticību, dedzīgi latvju jaunekļi, vīri, sievas pelnījuši izcilus līderus, cīņā saucējus. Esam pelnījuši kaujā vedējus, pelnījuši virsniekus un virspavēlniekus, kuru stājas, valodas, rīcības iespaidā aizraujas elpa un par vīru kļūst arī tas karavīrs, kas vēl tikko no skolas sola nācis.
Vajadzīgi lieli vīri! Zelenskis ir maza auguma, bet viņš ir liels vīrs – bez dubultām zolēm un augstpapēžu kurpēm! Kad leišu raženais Nausēda apkampj Zelenski – abi lieli vīri! Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs Ruslans Stefančuks – diža auguma personība, kas iedvesmo ar vienkāršo valodu. Mūsu Mieriņa, Braže šķebina ar smukām birokrātiskām frāzītēm…
Vajadzīgi valstsvīri, kuru vārdam ir svars un darbi apliecina vārdu. Vajadzīgs savs Mannerheims, kas Ziemas kara pirmajā dienā uzrunāja tautu: “Jūs pazīstat mani, es pazīstu jūs un zinu, ka katrs ir gatavs izpildīt pienākumu līdz nāvei!” Līdz nāvei!
Mums nav, kas varētu uzrunāt tautu un iedvesmot? Noteikti ir, bet pagaidām tādi nav redzami. Kara lietas ir nežēlīgas: katram topošajam karavīram jāsaprot, ka tas ir nopietni un ka Tēvzemes dēļ jābūt gataviem uz visu, arī mirt. Kā stāsta tālo dienu karavīri, tieši gatavība mirt ļaujot vieglāk izturēt milzīgo psiholoģisko spriedzi.
Grūti klājas arī fiziskajam spēkam. Nav noslēpums, ka vāja fiziskā sagatavotība tiem jaunekļiem, kas nenodarbojas ar sportu, ka skolās šo priekšmetu pasniedz pa roku galam, taču paši netrenējas. Kāpēc pirms gadiem jaunajiem vīriem bija tā sauktais krampis? Tāpēc, ka rokas darba tulznās. Nepretendēju uz absolūtu vispārināšanu, bet kaut kādas sakarības, konsekvences no tā noteikti būtu velkamas. Jo Latvija sākas cilvēkā, tikumā, ģimenē, cilvēcībā, arī spēkā un gribas spēkā.
Reizēm liekas, ka visvairāk mums attīstīta svētku ražošana. Tā arī atbilstoši nodēvēta – par izklaides industriju. Svešvārda satura tulkojums “Tēzaurā” tā arī pasaka, ka industrija ir “rūpniecība; ražošana ar rūpnieciskām metodēm”.
Vai ir tāda industrija, kas ražo arī patriotismu? Nē, nē, gluži tik traki vēl nav! Esam, esam gana patrioti – tajā un tajā saietā, tajos un tajos dziesmu svētkos, kur eksaltēta jūsma: ak, kāda kopība, kāda kopā būšana, kāds patriotisms! Bet kur tas desmit dienas plaukstošais patriotisms izplēn pārējās gada dienās? Ko te errojos?
Nē, nu vienkārši brīnos, vai piecdesmitprocentīga vēlēšanu aktivitāte ir patriotisma vai tā pretmeta pazīme. Mēģinu saprast arī dusmas. Tās dusmas, kas balti kvēlo par to, ka, balso par ko un kā gribi, nekas nemainās. Saprotu arī otras puses piktumu: ja tu nebalso, kāpēc čīksti un spaidies dažādo valsts pabalstu, pensiju, medicīnas valsts kvotu rindā, ja tev neko no valsts vairs nevajag?
Patriotisma mēnesis daudziem būs patiesi svētki īstajā karmīnsarkanajā un baltajā krāsā – pašā sirds dziļumā. Neko negaidu no televīzijas, kura taisa pajautrinātus šoviņus ar piekarinātu Latvijas mīlestību vai bez tās, sīkus balagāniņus “sirdslietu” izskatā tieši tagad – patriotiskajā laikā. Piekrītu tiem, kam to, ak, kā vajag! Taču vairāk piekrītu tiem, kam sirdslietas ir dziļi personiskas, no kurām publiski pigori nav taisāmi.
Bet visvairāk ilgojos pēc īstuma – skaistajā, vēl spilgtajā valsts vēstures krāsotajā novembrī.
