Brīvība nevienam neiekrīt klēpī. Arī mums tā neiekrita ne 1990. gada 4. maijā, ne 1991. gada barikādēs, ne 1991. gada augusta puča laikā, kad LR Augstākā padome 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.
ASV jūlijā svinējaneatkarības dienu. 1775. gadā pieauga spriedze starp kolonijām un Lielbritāniju, sākās ASV Neatkarības karš starp kolonijām un Lielbritāniju. 1776. gada 4. jūlijā tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kuras galvenais autors bija Tomass Džefersons. Tajā tika pasludināta 13 koloniju neatkarība no Lielbritānijas. 1781. gadā koloniju armija ar Francijas atbalstu guva izšķirošu uzvaru. 1783. gadā tika noslēgts Parīzes miera līgums, ar kuru Lielbritānija oficiāli atzina Amerikas Savienoto Valstu neatkarību.
1776. gada 4. jūlijā ASV Neatkarības deklarāciju parakstīja 56 vīri – juristi, tirgotāji, zemnieki, ārsti –, izglītoti un pārtikuši cilvēki, kam bija ko zaudēt. Bendžamins Franklins, uzrunājot sapulcējušos, teica:
“Mums jāturas kopā, citādi mūs pakārs pa vienam.”
Šie vārdi skaidri apliecina, ka tie, kas parakstīja deklarāciju, apzinājās, ko dara. Divpadsmit vīriem tika nodedzinātas mājas. Septiņpadsmit zaudēja visus savus īpašumus. Pieci tika apcietināti. Viens bija spiests noskatīties, kā briti arestē viņa sievu. Cits atteicās no vienošanās, kas būtu atbrīvojusi viņa sagūstītos dēlus. Neviens no 56 neatsauca savu parakstu.
Neatkarības deklarācijā iekļauti gudri un viegli saprotami vārdi. Mūsu koalīciju, valdību deklarācijas ražo garas, frāžainas un garlaicīgas, bez atbildības par vārdiem. ASV Neatkarības deklarācija 18. gadu simtenī stingri pauž, ka par brīvību jāiestājas katram, bet ne katrs var vadīt valsti. Tas jādara valdībai, lai aizsargātu tautas tiesības. Ja valdība kļūst despotiska un sistemātiski pārkāpj savu uzdevumu, tautai ir tiesības un pienākums to nomainīt. Šāds solis nav jāveic vieglprātīgi, jo cilvēki parasti pacieš nepilnības, kamēr tās ir panesamas.
(..) “Pieredze liecina, ka cilvēki ir noskaņoti drīzāk ciest, kamēr ļaunums ir paciešams, nekā atcelt pierastās pārvaldes formas. Taču, kad ļaunprātīgu izmantošanu un uzurpāciju virkne, kas vienmēr tiecas pēc viena un tā paša mērķa, atklāj nodomu pakļaut tautu absolūtai despotijai, tautai ir tiesības un pienākums atbrīvoties no šādas valdības un izveidot jaunu gvardi savas nākotnes drošībai,” teikts deklarācijā.
Pēc 250 gadu lidojuma nolaižamies uz zemes. Vija Beinerte: “Ko 4. jūlijā pirmajā lapā publicēja “The Washington Post”? Stāstu par nācijas tēviem? Vai varbūt stāstu par Ameriku kā brīvības simbolu – kā pirmo valsti, kas pasludināja, ka brīvību mums ir devis nevis karalis vai parlaments, bet Dievs, un valdības vienīgais uzdevums ir nodrošināt, lai cilvēki varētu Dieva dotās dāvanas pēc iespējas pilnīgi izmantot? Par patriotiem, kas ar savām asinīm ir ne vien izcīnījuši, bet arī nosargājuši brīvību? Nē, par uguņošanu.”
Mums kaut kas mainījies, kaut arī mūsu formālā neatkarība izturējusi tikai kādus 58 gadus. Nekas nav mainījies, un 250 gadu vecie vārdi deklarācijā mums palikuši formāli: “Tautai ir tiesības un pienākums atbrīvoties no šādas valdības un izveidot jaunu gvardi savas nākotnes drošībai.”
Ne par to, ka būtu jātaisa revolūcija: mums taču laikam pilnīgi pietiek ar nemitīgām bezjēdzīgām reformām… Joprojām nav iespēju īstenot Satversmē noteikto tautas suverēno varu un tautvaldību, jo starp vēlēšanām tauta ir bez balss. Nekaunināšu Levitu, Rinkēviču, kas solīja atjaunot referendumu, nolaižot tā ierosināšanas latiņu reālā augstumā. Grūti piedot valsts (mūsu!) finansētajām partijām, kas tautvaldības atjaunošanā nav paveikuši ne tik, cik melns aiz naga: Latvijā jau 14 gadus nav īstenots neviens referendums. Varai ērta un paklausīga ir sašķelta tauta.
