Šis datums nezudīs – tāpat kā nezudīs vēsturiskā atmiņa. Nezudīs, ja glabāsim, kopsim un uzticēsimies visu zināšanu mātei – atkārtošanai. Īstenojot slepeno operāciju “Krasta banga”, ko uzsāka 1949. gada 25. martā, dažu dienu laikā PSRS komunistiskās okupācijas vara īstenoja otro (pirmā sākās 1941. gada 14. jūnijā) Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju, kas tiešā veidā skāra līdz pat 44 000 cilvēku, no kuriem 11 000 bija bērni.
Vārdu “upuris” var attiecināt teju uz ikvienu Latvijas ģimeni, dzimtu. Vārds “komunistisks” kļuvis par sinonīmu (līdzinieku) jēdzieniem – fašistisks, teroristisks, bandītisks, kas īsteno genocīdu, kura mērķis ir iznīcināt veselas tautības, tautas pēc piemeklētām nacionālām, etniskām, reliģiskām un citām pazīmēm. Kaut kas ir noslēdzies? Nē. Genocīds, deportācijas turpinās. Ukrainā liesmo netaisnīgs, šaušalīgs karš. Un negaudojiet, lūdzu, žēli, nikni, lūdzu, neņerkstiet, ka atkal un atkal dodam Ukrainai, bet sevi aizmirstam! Tā nav vien nezināšana, tas ir arī sirds aklums: kamēr turēsies ukraiņi, būsim mēs, būs Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un arī dažam labam kažoku mijējam labs prāts…
Nesen no īstenības izpeldēja skaudra atskārsme, ka esmu jau tik vecs, lai gadu skaitīšana atvieglotu rēķinus. Piedzimu 1949. gadā, un sanāk tā: cik man gadu, tik 1949. gada izsūtīšanas piemiņas gadskārtu, cik man gadu, tik gadu Ērgļu vidusskolai. Ne vien skumjas, bet dusmas arī. Tas, ka tagad mana mīļā, cēlā vidusskola pārtaisīta par pamatskolu, ir apsūdzība laikmeta nejēgām.
Māte mūs audzināja viena. Brālis bija teju divus gadus vecāks, viņa mācību grāmatas izlasīju vispirms, pēc tam tikai savējās, kuras, lasot otrreiz, ne par matu nemazināja puikas ziņkāri. Mammai no izsūtīšanas izdevās paglābties, bet, ja neizdotos, iespējams, būtu piedzimis Sibīrijā, jo dzimšanas diena novembrī. Ar agrāk nepiedzīvotiem cilvēkbērna noslēpumainiem minējumiem sastapos mājās. Uz galda gulēja atklātnīte, kas adresēta manai mātei Silvijai. Adrese krievu valodā, pāris rindas skaistā latviskā rokrakstā: “Sirsnīgs sveiciens no tālās Sibīrijas. Pa šiem gadiem būsi paaudzinājusi lielākus dēlus.” Sūtītāja Elza Zikmane. Sapratu, ka šī atklātnīte glabā noslēpumu, par ko mamma nestāstīja. Saprotams, kāpēc. Bija bail.
Ik pa laikam sazinos ar savu klases biedru Māri. Jo pagātnes atmiņas vieno vien tad, ja silda arī tagadnes tuvums. Viņa vārds še mainīts: tā mēs sarunājām. Sarunas veidojās atklātas un sirsnīgas. Māra apbrīnojamā atmiņa uzbūra stāstus gluži kā acu priekšā ieraugāmus, pirkstiem aptaustāmus. Viņa ģimeni izsūtīja 25. martā, tēvu saņēma ciet laukā pie “Rembēniem”, kur viņš gatavojis tīrumu pavasara sējai. Par ko? Par tiem 33 hektāriem zemes, kur brīvvalsts laikos bija iekopuši leknus tīrumus, kur rudzi auga kā kārkli? Par to, ka mīlēja dzimteni! Māris stāsta mierīgi, nosvērti, vienīgi balss brīžam ieskanas kā trausla, kā aizturēta.
Ģimene izmitināta Sergejevkas sādžā. Māris pasaulē nāca 1949. gada decembrī. Pirmās mājas – sādžas zemnīca. Kā klājās ģimenei ar zīdainīti, kam skumīgs šūpulītis šaurā kaktiņā, izkārti autiņi, kuri pastāvīgi maināmi, mazgājami, žāvējami. Kā to izdarīt ziemā, kad arī pašiem jāapmazgājas, jāmazgā veļa, jālūko kaut ko uztaisīt ēst no… nekā? Vietējiem neklājies vieglāk, bet viens otrs palīdzējis, kaut sākumā latvieši uzlūkoti kā fašisti. Melīgā un nežēlīgā propaganda savus tikumus nepamet arī šodien.
Mazā māsiņa nomirusi 3 gadu vecumā. Saprotams, ka bērnības pirmos gadus Māris atminas tikai no Sibīrijas. Ģimene atgriezās Latvijā 1957. gada augustā, un jau septembrī uz skolu Mazozolos. Bijām sola biedri no pirmās skolas dienas līdz pēdējai. Reiz viņš uz skolu atnesa un paslepus iebēra manā somā pāris saujas ciedru riekstu no turienes un lielu, lielu ābolu no sava dārza dzimtenē. Draugi.
Saņemot brīvlaišanu, sādžas ļaudis nākuši atvadīties. Katrs kaut ko devis garajam ceļam līdzi. Kāds no izsūtītajiem bijis namdaris, kas ģimenei pamanījies uzcelt skaistu māju. Vietējie rādījušies gluži izmisuši: kas tagad pratīs ierādīt, kā pareizi kopā salaižami baļķi, pakšu stūri…?
Pēc gara ceļa beidzot dzimtenē! Pašu mājās bija iemitinājušies svešinieki, kas bijušos saimniekus par tādiem neatzina un labu prātu neturēja. Sarunas beigās ar labu vārdu pieminējām kādu labi pazīstamu, strādīgu izsūtīto ģimeni. Sazīmējām visu bērnu vārdus – Anita, Daina, Andris, Vilmārs, Ojārs, Aivars… Īsti vietā Bībeles vārdi – “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem mazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” /Mateja 25:40/
