Viedokļi

Etniskā nepotisma realitāte multikulturālismā

Sociālajā medijā “X” plašas diskusijas izraisīja TV kanāla “360TV” ziņu sižeta raidījuma fragments, kurā žurnāliste stāsta, ka Rīgas Dzemdību nama speciālisti ir apguvuši prasmes citu kultūru un reliģiju īpatnību izpratnei, lai tās ņemtu vērā praksē. Piemēram, dažas reliģijas neatļauj dzemdību zālē atrasties vīrietim, ko tad arī ņemot vērā. Tāpat Dzemdību nama darbinieki respektē ēdienkaršu atšķirības.

Sestdiena, 13.06.2026. 11:23

Aleksandrs Jēkabsons, TELOS.LV

Etniskā nepotisma realitāte multikulturālismā

Foto: Arhīvs

Šis [1] ir kārtējais ar masu imigrāciju saistītais sociālo pārmaiņu gadījums, kas norāda uz jauno realitāti, kurā tiek iesviesta latviešu nācija, – uzspiestu pāreju uz multikulturālisma modeli, kas ilgtermiņā var apdraudēt Latvijas kā nacionālas valsts būtību un funkcionēšanu.

Multikulturālisma pretrunas

Ir pierādīts, ka masu imigrācija ikvienai valstij nes lielākus izdevumus nekā ieņēmumus, kas rodas no sociālo pabalstu sistēmas izmantošanas,[2] kā arī kultūru nesaderības un konfliktiem. Masu imigrācija apvienojumā ar multikulturālismu un politkorektumu, kas paredz “kulturālo sensitīvismu” pret pārliecībām, kas pretējas klasiskajām Rietumu vērtībām, ir pašiznīcinoša un ved uz ekonomisku katastrofu. To var pieņemt kā aksiomu, kas sevi pierādījusi visās Rietumu pasaules valstīs, kurās notikusi masu imigrācija. Piemēram, nesen ASV sākās skandāls, kad atklājās, ka Minesotā somāliešu imigranti izkrāpuši no valsts vismaz 250 miljonus dolāru, izmantojot fiktīvus ēdināšanas centrus, tukšus bērnudārzus un čaulas uzņēmumus.[3] Šie gadījumi mudināja Trampa administrāciju uzsākt plašas deportāciju programmas, izmantojot pretimigrācijas dienestu ICE. Pieņēmums, ka Latvijai ir iespējama pēc būtības atšķirīga masu imigrācijas politika, kurā tiktu ievērota stingrāka kontrole, piemēroti dažādi izraidīšanas mehānismi vai citi negatīvo seku mazināšanas līdzekļi, ir vērtējams kā retorisks triks, lai šo politiku attaisnotu.

Viss liecina, ka Latvijā notiktu citām ES valstīm līdzīgi procesi, kuros ekonomiskais imigrācijas lobijs savītos ar kreiso NVO un politisko partiju ideoloģiskajām interesēm, izmantojot pamatiedzīvotāju viesmīlību un humānismu. Latvijas gadījumā balto eiropiešu koloniālisma vainas sajūtas izmantošana būtu neefektīva taktika. Tomēr, atšķirībā no Rietumeiropas, mums līdzi nāk padomju okupācijas mantojums – jau tā ārkārtīgi zemais pamatiedzīvotāju īpatsvars Latvijā, rusifikācijas un kolonizācijas rezultātā vājinātais etnocentrisms un relatīvi lielā atvērtība ienācēju bezkaunīgai ikdienas kultūras uzspiešanai.

Rīgas Dzemdību nama rīcība un komunikācija norāda uz šo atvērtību, kas ir nāvējoša mazai tautai. Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja Santa Markova portālam “Delfi” pamatoja darbinieku dalību mācībās “Efektīva starpkultūru komunikācija veselības aprūpē” ar uzsvaru uz “kultūru dažādības ietekmi dzemdību aprūpē”.[4] Mēģinot kliedēt sociālā medija “X” lietotāju bažas, Markova tās ne tikai apstiprināja, bet pat pastiprināja, sniedzot politkorektuma mērcē ietērptu domu plūsmu: “Rīgas Dzemdību namam ir svarīgi, lai ikviena ģimene neatkarīgi no savas izcelsmes vai pārliecības iestādē justos droši, saprasti, cieņpilni uzņemti un profesionāli aprūpēti”. Piesaucot “patriotismu”, viņa apgalvoja, ka tas esot vērsts “uz pacientu tiesības respektējošu aprūpi, nepieļaujot jebkādas atšķirīgas attieksmes vai diskriminācijas pazīmes”.

Ideja, ka institūcijai, kas ir kritiski nozīmīga Latvijas valsts un tautas turpinātībai, būtu jāpakārto sava darbība visas pasaules “klientu servisa” augstākajam līmenim, liecina par iestādes vadības vērtību apjukumu. Par nodokļu maksātāju naudu uzturētai institūcijai ir jāvērtē sava darbība nevis pēc svešinieku, bet gan pēc jaundzimušo latviešu ģimeņu apmierinātības līmeņa. Apgalvojumos ir manāma arī multikulturālisma ideoloģijai tipiskā pretruna – tiekšanās pēc “jebkādas atšķirīgas attieksmes” novēršanas, lienot vai no ādas laukā, lai tikai pielāgotu attieksmi pacienta izcelsmes valsts paražām. Šī pretruna praksē ir novedusi tikai pie viena iznākuma – diskriminācijas pret pamatiedzīvotājiem, kuru saņemtā pakalpojumu pieejamība un kvalitāte kļūst zemāka nekā tā, kuru bauda svešinieki.

Daži ir vienlīdzīgāki

Masu imigrācija nespēj nest labumu sabiedrībai, kuras pamatiedzīvotāji ir izveidojuši attiecīgās valsts labklājības sistēmu. Lai kādi būtu mūsu valsts sociālā nodrošinājuma trūkumi, tā nav “brīva nauda”, bet gan Latvijas nodokļu maksātāju radīta un uzkrāta bagātība, kas pamatā ir paredzēta pašu pilsoņiem. Svešinieku līdzdalība sociālo pakalpojumu saņemšanā ir vienvirziena process – nauda tiek izņemta no sistēmas, kuru viņi nav veidojuši, nevis ieguldīta. Tas pēc būtības rada netaisnību un nevienlīdzību, jo tikai viena puse par kaut ko nes atbildību.

ASV somāliešu imigrantu shēma nav izņēmuma gadījums, bet gan tipisks etniskā nepotisma piemērs. Multikulturālā sabiedrībā, kurā nav prasības asimilēties pamatnācijas kultūrā vai arī tas nemaz nav iespējams imigrācijas apjomu dēļ, nepastāv paaudžu solidaritātes principi vai individuālās izaugsmes motivācija. Multikulturālisms būtu drīzāk jāsauc par bezkulturālismu, jo nepastāv vienojošs ietvars un turpinātība, tā vietā stājoties “visu cīņai pret visiem” grupu līmenī. Favorītisms, kurā indivīdi palīdz cits citam saskaņā ar piederību etniskajai grupai, sakņojas evolucionārajā bioloģijā. Nācijvalstīs tas nerada problēmas, jo dominējošā ir pamatnācijas kultūra, kas mazina iekšējo konkurenci, ļaujot orientēties uz ārējo konkurenci ar citām nācijvalstīm.

Arī drošības dienestu brīdinājumi rāda, ka Latvijā veidojas līdzīgi etniskā nepotisma iedīgļi un masu imigrācijas rezultātā pastāv risks rasties etniskām noziedzīgām grupām.[5] Par faktiskiem ekonomiskajiem noziegumiem ziņu ir mazāk. Tomēr uz iespējamu izvairīšanos no nodokļu nomaksas un viltotu dokumentu izmantošanas imigrantu velokurjeru vidē norāda YouTube kanāla “Rektopuss Media” veidotāji, kas nesen pētīja Latvijas imigrantu čatos notiekošo.[6]

*Foto avots: https://www.tvnet.lv/7648799/legendarajam-rigas-dzemdibu-namam-75-gadi-vesture-un-interesanti-fakti*

Latvijas bankas prezidents Mārtiņš Kazāks sociālajā medijā “X” vēstīja, ka 2025. gadā no Latvijas uz Indiju caur bankām (gan no fiziskām, gan juridiskām personām) ir pārskaitīti vairāk nekā 116 miljoni eiro, uz Pakistānu gandrīz 2,5 miljoni, bet uz Uzbekistānu 33 miljoni eiro.[7] Ja Valsts ieņēmumu dienestam un Finanšu izlūkošanas dienestam rūpētu iespējamās sūces Latvijas ekonomikā, tad nebūtu sarežģīti salīdzināt šo pārskaitījumu milzīgo apmēru ar termiņuzturēšanās un pastāvīgo uzturēšanās atļauju saņēmēju oficiālajiem ienākumiem, nodarbinātību, studijām un citiem aspektiem apstākļos, kad attiecībā uz Latvijas pilsoņiem tiek ievērotas visstingrākās normas.

Taču viena lieta ir imigrantu dzīšanās pēc maksimālā labuma viņiem svešā valstī, bet pavisam cita – pašas valsts nodrošinātie pakalpojumi, kas Latvijas pilsoņiem nemaz nav pieejami. Piemēram, Sabiedrības integrācijas fonds regulāri iepērk juridisko konsultāciju pakalpojumus imigrantiem tā sauktajā “vienas pieturas aģentūrā”.[8] Latvijas nodokļu maksātāji caur valsts finansētu projektu apmaksā juridiskās konsultācijas imigrantiem, tostarp jautājumos par termiņuzturēšanās atļaujām, ieceļošanas un uzturēšanās dokumentu noformēšanu, kā arī administratīvajiem strīdiem ar valsts iestādēm.[9] Faktiski valsts finansē mehānismu, kas palīdz ārvalstniekiem juridiski pretdarboties pašas valsts pieņemtajiem lēmumiem. Pastāvošajā imigrācijas un integrācijas sistēmā tādējādi daži tik tiešām ir vienlīdzīgāki par citiem – un mēs par to maksājam. Varam secināt, ka iepretim imigrantu etniskajam nepotismam no pamatnācijas tiek sagaidīta ksenofīlija – bezierunu mīlestība pret svešajiem uz savu interešu rēķina.

Demokrātijas sairums

Demokrātijas pamats ir tauta jeb “dēmos” – nevis indivīdu summa, kas apdzīvo noteiktu teritoriju, bet gan nācija ar kopīgu valodu, kultūru, vēstures izpratni un gatavību sadarboties, lai veidotu labāku nākotni. Multikulturālisms pēc būtības nevar būt demokrātisks, jo grauj šo pamatu. Arī multikulturālisma uzspiešana ir notikusi, apejot sabiedrības gribu. Rietumeiropas valstīs nekad nav notikuši referendumi, kuros pamatiedzīvotāji būtu nobalsojuši par tik straujām etniskajām pārmaiņām. Valdošie politiskie spēki ir vai nu paātrinājuši, vai saglabājuši iepriekšējo valdību imigrācijas politiku, bet nekad nav aizvēruši slūžas. Arī Latvijā notiekošās etniskās pārmaiņas norisinās kā “ekonomisks fakts”, nevis kā demokrātiskas izvēles jautājums saskaņā ar Satversmes ievada būtību un jēgu.

Latvijā imigrācija ir aizvien aktuālāks politisko diskusiju temats – it īpaši pirms Saeimas vēlēšanām –, taču saruna pamatā notiek par imigrācijas kontroli, tātad administratīviem aspektiem, uzsverot “darba roku trūkumu”. Daudz mazāk runā par to, kādas sekas rada nācijvalsts sairums multikulturālā haosā un sociālās sistēmas iztukšošana. Imigrāciju vēl aizvien vērtē caur īstermiņa ekonomiskās izaugsmes prizmu, nevis apsverot ilgtermiņa sociālās un kultūras sekas. Pats vērtību ietvars, kurā notiek diskusija, ir neatbilstošs, līdz ar to saruna nevar novest pie jēdzīgiem spriedumiem, nemaz nerunājot par drosmīgiem politiskiem lēmumiem.

Kreisā “voukisma” ietekme Latvijā vēl nav tik stipra, lai būtiski stigmatizētu imigrācijas kritiķus kā “ksenofobus” un “rasistus”. Turklāt daudziem atmiņā joprojām ir Trešās atmodas notikumi un pretestība PSRS uzspiestajai imigrācijai. Tomēr nav izslēgts, ka līdz ar paaudžu maiņu šādas tendences Latvijā var nostiprināties, ņemot vērā to, ka kultūras ziņā mēs esam spēcīgā ASV un Rietumeiropas tendenču ietekmē.

Nācijvalsts vai valsts bez nācijas

Tādas lielvalstis kā ASV, Lielbritānija vai Francija ar lielām grūtībām sadzīvo ar savas multikulturālisma politikas sekām. Latvijai nav līdzvērtīga iedzīvotāju skaita un pamatnācijas īpatsvara, lai riskētu pārņemt neizdevušos multikulturālisma modeļus. Latvieši PSRS īstenotās imigrācijas politikas rezultātā jau reiz savā zemē gandrīz kļuva par mazākumu. Jebkāda politika, kas atkārtoti var novest latviešu nāciju pie izteikta vairākuma statusa zaudēšanas savā zemē, darbojas pret Latviju kā nacionālu valsti.

Latvija nav tikai administratīva teritorija, bet gan latviešu nācijas vārdā nosaukta valsts, kuras mērķis ir saglabāt tautu. Tieši latviešu nācija ir radījusi kultūras telpu, vēsturisko stāstu un pēctecību, bez kuras mūsu demokrātija un sociālā uzticēšanās nav iespējama. Multikulturālisms nenozīmē harmonisku dažādu kultūru līdzāspastāvēšanu, bet gan kopīga identitātes kodola izjaukšanu, radot neveselīgu dažādu etnisko grupu konkurenci. Ja Latvijas latviskais kodols tiktu relativizēts vai aizstāts, Latvija pastāvētu tikai formāli – kā ekonomiska zona vai birokrātiska struktūra bez dvēseles, kurā valsts pārvalde administrētu dažādu etnisko grupu prasības un pārkāpumus. Tikmēr latvieši pamazām kļūtu tikai par vienu no daudzajām etniskajām grupām.

Jautājums par imigrāciju nav tikai ekonomisks. Ekonomiskie aspekti ir būtiski, taču runa ir nevis par ekonomiskajiem ieguvumiem, bet gan par zaudējumiem sabiedrībai. Imigrācijas jautājums pamatā ir par to, vai Latvija nākotnē būs nacionāla latviešu valsts. Ekonomiskas grūtības ir iespējams pārvarēt, un dronus ir iespējams notriekt. Bet nav iespējams atjaunot unikālu tautu, ja tai nav veselīgas demogrāfijas un ja tā nenodrošina savu dominējošo stāvokli pašas zemē.