Gauja, Lielā un Mazā Jugla, Misa, Ķekaviņa vai Lielupe ar Buļļupi un Ogre ir upes, kurās ikviens var laisties iekšā ar savu vai iznomātu laivu. Arī pa Daugavu var, vienīgi upe tik plata, ka būs brangi jāairē, un tur nu kārtīgs tūrists divreiz apdomās, vai gribēs pa īstam airēt stundām no vietas.

Cita lieta – Gauja. Piepūt plostu, uz tā grīdas uzliec dēļus, pa virsu šašliku cepamo bunduli, saulessargu plosta otrā galā, un principā pietiek atstumties no krasta kaut kur pie Siguldas, lai pēc tam varētu vāļāties uz plosta kā kotiks Kamčatkas krastā. Vienīgi nedrīkst palaist garām brīdi, kad vējiņš no krasta sāk nest ceptu nēģu smaržu – tad jāgriež uz malu, jo klāt ir Carnikava. Ja ne, tad brauciens var ievilkties līdz brīdim, kamēr sāk smirdēt pēc roņiem.

Apmēram tādu skatu paturot prātā, mēs izdomājām pārmaiņas pēc izbraukt pa vienu no mazajām upītēm iekšzemē, nieka desmit kilometrus. Norunātajā dienā ar attiecīgo autobusu, kur lielākā daļa publikas ir pirmspensijas vecuma grāmatvedes, ierodamies pie nelielas piestātnītes, kurai blakus sakrautas šauras divvietīgas plastmasas laiviņas un airi.

Tiekot šaurajā, drebelīgajā laiviņā un pamanoties neapgāzties, jāizdara secinājums: tas, ka reklāmā bija minētas laivas un upīte, vēl negarantē, ka tajā upē būs ūdens. Sākas desmit kilometru laivojums, kas praksē izpaužas kā atstumšanās ar airi pret dibenu un krastiem, lai vispār kaut kā tiktu uz priekšu. Upīte ir bagarēta un iztaisnota padomju laikā, līdz ar to tā vietām ir ļoti šaura un sekla, kas vismaz padara straumi ātrāku, taču konkrētajos posmos laiva šļūc ar sāniem pret krastiem, kā rezultātā tas vairāk izskatās pēc bobsleja.

Mierīgākās vietās upīte ir pilna ar līmeniski sakritušiem kokiem, kuros izzāģēti gabali, lai laivas var tikt cauri. Protams, izzāģētie baļķēni un pagales turpat vien peld, brīžam veidojot aizsprostus un brīžam vienkārši guļot zem ūdenslīmeņa kā siekstas – apkārtējās zemes īpašnieki taču neies pūlēties, sazāģētos gabalus izsviežot krastā un vēlāk aizvedot malkā!

Ik pēc kāda puskilometra krastos redzamas bebru alas un viņu veidotie zaru krāvumi. Jāsaka, bebrs te rīkojas jēdzīgāk par cilvēku – viņi zarus ne tikai sagarina, bet tos arī sakrauj kaudzēs, lai rudenī pavilktu zem ūdens un ziemā noēstu mizu. Jābrīnās, kā tie bebri tik seklā upītē var papeldēt – ja viņi gribētu ienirt, uzreiz atsistos pret gultni. Un vispār – kur ir garantija, ka mēs tikko pārstūmāmies kārtējam apglumējušajam baļķēnam, nevis bebru tēviņam?

Protams, ka visas pusmūža grāmatvedes, braucot ar tādām pašām laiviņām, ir zibenīgi aizpeldējušas finiša virzienā, bet mēs, divi uz pusi jaunāki cilvēki ar vairāk nekā simt kilogramu svaru katrs, bezcerīgi atpaliekam. Visu laiku stumjoties nost no kokiem, akmeņiem, krastiem un bebru midzeņu ieejām, nav laika pat vienu fotogrāfiju uzņemt. Tā kā instruktoram, kurš brauc līdzi vienvietīgā smailītē, ir pienākums uzraudzīt atpalicējus, viņš visu laiku turpat nedaudz priekšā mums grozās.

– Airē pa kreisi: priekšā atkal peld kaut kāds štrunts!

– Nevajag šitā apsaukāt mūsu instruktoru!

Vārdu sakot, ja gribat piedzīvot (izsakoties pieklājīgi) neaizmirstamu laivu braucienu, izmēģiniet pabraukt pa mazu upīti! Mūsu gadījumā turklāt nedēļu pēc šī bobsleja starp bebru alām uznāca lielā vētra ar lietavām, kā rezultātā upītē ūdens bija ar kaudzi. Kad mēs, upē bez ūdens vienalga pamanoties samirkt cauri slapji, tikām līdz finišam, bijām priecīgāki nekā Odisejs, atkal ieraugot savu Itakas salu. 

Jo pilnīgi droši, ka Odiseju krastā negaidīja kartupeļi ar desām.