Sniedze Brakovska savā "Facebook" kontā raksta: "Kāpēc bērnudārza bērni vispār jāved ārpus bērnudārza teritorijas? Arī šādu viedokli pēc traģiskā notikuma Carnikavā esmu pamanījusi komentāros. Un te man kā pirmsskolas pedagoģei un vadītājai gribas mazliet paskaidrot.
Bērnudārzs nevar būt sala, kurā bērns vairākus savas dzīves gadus pavada aiz žoga. Pastaigas ārpus bērnudārza teritorijas ir pilnvērtīga mācību procesa daļa.
Ejot pa savu pilsētu vai ciemu, bērns mācās šķērsot ielu, ievērot ceļu satiksmes noteikumus, pārvietoties grupā, orientēties apkārtnē, pamanīt ceļa zīmes un luksoforu. Viņš ierauga pastu, bibliotēku, veikalu, parku, upi, sabiedrisko transportu. Redz, kā mainās daba. Mācās vērot, jautāt, sarunāties, sadarboties un rīkoties dažādās situācijās. To visu nevar iemācīties tikai grupas telpā vai bērnudārza pagalmā.
Arī pirmsskolas izglītības saturs paredz, ka bērns mācās praktiskā darbībā un dažādās vidēs – telpās un ārā. Bērnam jāapgūst arī droša rīcība uz ielas, brīvā dabā, pie ūdenstilpēm un rotaļu laukumos. Kā lai bērns iemācās droši dzīvot pasaulē, ja nedodam viņam iespēju šo pasauli iepazīt?
Protams, katrai pastaigai jābūt pārdomātai. Maršrutam jābūt izvērtētam, bērniem jāzina noteikumi, pedagogiem jāzina, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Par bērnu drošību kompromisu nav. Tomēr arī vislabāk izplānotā pastaigā pedagogs nevar paredzēt, ka no privātīpašuma pēkšņi izskries divi nepieskatīti suņi.
Carnikavas gadījumā 19 bērni ar diviem pieaugušajiem devās pa iepriekš saskaņotu pastaigas maršrutu. Notikušais ir briesmīgs. Tas vienlaikus ir atgādinājums mums, pieaugušajiem, cik liela ir katra atbildība par bērnu drošību publiskajā vidē.
Pēc šādiem notikumiem noteikti ir jāvērtē, ko varam darīt vēl labāk, lai bērni ārpus bērnudārza būtu drošībā. Taču atteikšanās no pastaigām un apkārtējās vides iepazīšanas bērniem atņemtu ļoti būtisku pirmsskolas pieredzes daļu.
Bērni pasauli iepazīst, tajā esot. Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir dot viņiem šo iespēju un darīt visu iespējamo, lai viņi tajā justos droši."
Pie raksta izvērtusies plaša diskusija par šo tēmu. Daudzi piekrīt raksta autorei, izrādot neizpratni, kā vispār tāds jautājums var rasties. "Jāierobežo un jātur aiz žoga agresīvi suņi, ne jau bērni..." atzīmē komentētāja.
Vēl kāda raksta: "Mani fascinē, kā notiek kādā nelaime, tad nu visi spriedelē, ko vajag noņemt, aizliegt vai nedarīt. Suņi sakož bērnus, ideja bērnus nevest laukā, "smieklīgi", ja uzbrauks automašīna bērnam, tad nekad pa ietvi vai ceļu nestaigās, jo, redz, bīstami."
"Jā, šis gadījums ir briesmīgs, bet no tā iztaisa pasaules katastrofu, nu tik sāksies dažādas pārbaudes, komisijas un jauni noteikumi, utt. It kā tas notiktu regulāri un visi suņi metīsies visiem virsū. Vai viss nav pārspīlēts ar dažādiem noteikumiem un regulām? Cik institūcijas tagad tiks nodarbinātās?" atzīmē cita komentētāja.
Taču atrodams arī pretējs viedoklis: "Mans bērns dodas uz bērnudārzu, lai viņš tiktu pieskatīts, kamēr es strādāju. Došanās ārpus šīs "drošās salas" atstājiet manis kā vecāka ziņā. Es pati mācīšu savu bērnu, kā tas ir būt tur - ārpusē."
