Latvija ir līderis Eiropas Savienībā un Eiropas ekonomiskajā zonā alkohola patēriņā. Latvijas iedzīvotāji gadā patērē vairāk nekā 13 litrus tīra alkohola uz vienu iedzīvotāju, zīdaiņus, mūķenes un musulmaņus ieskaitot. 300 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ir lielākas vai mazākas problēmas ar alkohola lietošanu (sauksim to par alkoholismu vai alkohola atkarību), kas nozīmē – sestajai daļai.

Norādot, ka Saeima ir sabiedrības spogulis, es nevēlējos paust, ka sestajai daļai deputātu varētu būt problēmas ar alkoholu. Es ar to vēlējos teikt, ka Saeimā katram ir viedoklis par alkoholismu, par alkoholisma mazināšanas iespējām, problēmas apmēru. Ilgus gadus valdošais vai vadošais bijis “Vienotības” uzstādījums, ka alkohola tirdzniecība un brašs alkohola patēriņš nozīmē ienākumus valsts budžetā caur PVN un akcīzes nodokli, tādēļ nekas nav darāms alkohola lietošanas ierobežošanā.

Gandrīz visus, pat nenozīmīgus labojumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā pirms diviem gadiem ar zvērojošu skatu acīs apkaroja Karīna Ploka, tolaik Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre. Viņa godam pelnījusi Tautas nodzirdīšanas ordeni.

Atšķirībā no Lietuvas, kas veica nopietnus ierobežojumus alkohola tirdzniecībā, piemēram liedza benzīntankos tirgot alkoholiskos dzērienus, samazināja tirdzniecības laikus un liedza alkohola tirdzniecību svētdienās, Latvijā alkoholisma mazināšanā nav izdarīts nekas.

Kas tad būtu trīs pirmie likumdošanas risinājumi, kas ļautu mazināt dzeršanas postu Latvijā?

Pirmais būtu starpparlamentu un starpvaldību diskusijās panākt vienādus nodokļu uzcenojumus alkoholam. Es pat neprasu vienādot nodokļus ar Somiju. Mums nevajag lepoties ar milzu alkohola veikaliem Ainažos vai Valkā, kas tur radušies tādēļ, ka mūsu (Kariņa) valdība nobijās celt akcīzes nodokļi alkoholiskajiem dzērieniem kopā ar Igaunijas valdību. Gluži tāpat visām Baltijas valstīm būtu jāvienojas par vienotiem laika un vietu ierobežojumiem alkohola tirdzniecībai.

Otrais – lielveikalos atsevišķā nodaļā jānorobežo alkohola tirdzniecība no pārējo pārtikas preču tirdzniecības. Ļaudīm nav jāiet starp šņabja plauktiem, lai sasniegtu piena un maizes tirdzniecības vietas. Mazajos veikalos alkohols jānovieto aiz pārdevēja muguras. Alkohols jāizņem no benzīntankiem. Alkohola tirdzniecības aizliegums degvielas uzpildes stacijās efektīvi ierobežo spontānu, impulsīvu alkohola iegādi. Tirgot alkoholu vietā, kur primāri pilda transportlīdzekļu degvielu, nozīmē netieši sasaistīt braukšanu ar dzeršanu. Tas normalizē domu, ka alkohols ir ikdienas patēriņa prece, ko var paņemt līdzi tāpat kā kafiju un hot-dogu pirms tālāka brauciena.

Trešais – nulles tolerance pret alkohola lietošanu valsts, pašvaldības, izglītības, sporta iestādēs un institūcijās. Ja kādam ir vēlme rīkot korporatīvu saiešanu vai svinēt mēra ievēlēšanu, tad dzerstiņš ir jāiznes laukā no ministrijas, iestādes, domes, muzeja telpām.

Šie trīs ieteikumi ļautu samazināt alkohola patēriņu par 2 litriem tīra alkohola uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā, Latvijai ļautu izrāpties no pēdējās vietas un apsteigt Čehiju, Bulgāriju un Slovākiju. Tomēr Lietuvu, kas ilgu laiku bija alkohola lietošanas līderis Eiropā, vismaz pagaidām mums nesasniegt, Lietuva savu patēriņu jau samazinājusi zem 10 litriem tīra alkohola uz iedzīvotāju gadā. Lietuvā samazinājās autotransporta avāriju skaits, īpaši tādu, kas saistītas ar cietušo nāvi vai smagām veselības problēmām.

Es neesmu pārliecināts, ka sodu bardzība atrisina visas problēmas. Latvijā šoferi pārlieku bieži sēžas pie stūres ļoti lielā reibumā, apzinoties, ka viņu transportlīdzeklis ceļu turpinās uz Ukrainu, bet paši – uz “septītajām debesīm”.

Protams, visā šajā tusiņā derētu atrast papildus līdzekļus alkoholisma un citu atkarību ārstēšanai (arī bērniem)."