Lasītāji, kuriem ir bērni (mazbērni, mazmazbērni), droši vien zina animācijas filmu seriālu “Ķepu patruļa”. To sāka rādīt tālajā 2013. gadā, un tas ir populārs ļoti daudzās valstīs, tomēr bija jāpienāk 2026. gadam, lai britu laikraksts “Guardian” secinātu, ka seriāls esot “autoritāra neoliberālā propaganda”.
Kas ir tik dusmīgu secinājumu pamatā? Starp sešiem kucēniem, kuri cīnās ar visādām nebūšanām, ir tikai viena meitene. Kucēnu komandu vada kucēns policista tērpā, kas esot nevajadzīga policijas propaganda. Un vispār – “Ķepu patruļa” darbojas kā brīvprātīgo grupa, kas skatītājos kaut kā iepotējot ideju par to, ka valsts pakalpojumi ir jāprivatizē.
Pieļauju, ka, izlasījuši šo, daudzi vai nu smejas vai kaut ko izsakās par “pasaules sajukšanu prātā”, tomēr tēma aizvadītajā vasarā tika visnotaļ plaši apspriesta anglosakšu medijos, slaveno “The Economist” (15. augusta numurs) ieskaitot. Un, lai gan pieminētais un manis regulāri lasītais “The Economist” prognozējami trauksmes cēlājus izsmēja, patiesībā stāsts ir bēdīgs.
Proti, ja paliekam pie nedaudz neveiklā apzīmējuma “kultūrkari”, es saprotu, ja strīdi notiek par patiešām svarīgām tēmām. Eitanāzija, t.s. mākslīgais intelekts, klimata pārmaiņas, dažādi ar medicīnu saistīti jautājumi. Dažādu viedokļu sadursmes, netrūkst pārsteidzīgu apgalvojumu, bet vismaz šīs kaislības liekas pamatotas.
Savukārt, ja bezgala svarīgus zemtekstus un mājienus sāk saskatīt, teiksim, pārtikas produktu nosaukumos, galda spēlēs vai apģērbā, tad tā, manuprāt, ir laika un enerģijas šķiešana.
Jāuzsver, ka putu celšana par margināliem tematiem nav raksturīga tikai Rietumu demokrātijām vai kādai ideoloģiskai grupai. Piemēram, Rietumāfrikas reģionā diskusijās par t.s. Beninas bronzas skulptūru atgūšanu no Francijas un Lielbritānijas vislielākās kaislības ir nevis par pienācīgu muzeju izbūvi, bet par to, kuram no vietējiem dižciltīgajiem ir lielākas tiesības uz šiem mākslas darbiem, kā argumentu minot savus pagalam attālus radiniekus 19. gadsimtā.
Komunistiskajā Ķīnā, kur režīms ļoti mērķtiecīgi kultivē lepnumu par šīs teritorijas vēstures senumu, pēdējā gada laikā par “izšķirošu” tēmu kļuvis jautājums, ko darīt ar Cjinu dinastiju (1644–1912), jo to, redzat, veidoja nevis haņu, bet mandžūru pārstāvji, tātad mazliet “nepareizi” ķīnieši.
Latvijā laiku pa laikam ir piedzīvoti strīdi par kādu mākslas darbu, grāmatas saturu vai koncertu, tomēr, pirmkārt, klaigāšana ātri norimst, otrkārt, parasti galvenais jautājums ir “vai par šito bija vērts naudu tērēt?!”. Respektīvi – domstarpības ir par iespējami nelietderīgi izlietotu naudu, nevis teju vai eksistenciālu apdraudējumu.
Diez vai šī situācija ir saistīta ar to, ka ļaudis Latvijā ir prātīgāki. Ticamāks iemesls ir tas, ka sabiedrības vairākumam nav laika kultūrkariem, jo pārāk daudz ir citu problēmu. Jau pieminētā Rietumāfrika nenozīmē, ka kultūrkarus var atļauties tikai turīgas sabiedrības, tātad nav tā, ka mēs Latvijā esam vēl pārāk nabadzīgi.
Domāju, ka papildus relatīvi zemākam dzīves līmenim Latvijas gadījumā sava loma ir arī apdraudējuma – iekšēja un ārēja – sajūtai, kas piebremzē iespējamo uguņošanu par, teiksim, kādā šovu seriālā saskatāmajām dzīves vērtībām. Katram mākonim ir zelta maliņa, kā cilvēki saka. Mēs pilnīgi noteikti varam uzlabot veidu, kādā strīdi Latvijā notiek, bet strīdu tēmas pagaidām ir vismaz pietiekami būtiskas.
