Prasās pateikties Dievam un steidzīgajam laikam, ka vairs tikai pāris nedēļas, kad smagais vēlēšanu apmuldēšanas maratons būs beidzies. Taču liela prieka no tā nebūs: tāpat kā Visums bezgalīgs, bezgalīga arī liekulība. Sevis iemānīšanas, citu apmānīšanas trauksme iegūs jaunu – teju vai psihiska rakstura cīņu, kas atkal un atkal mals vecos blefus, ak, ko nu mēs, mums tak krēsli nav svarīgi, mēs tikai par darāmiem darbiem, darbiem un koalīcijas līguma punktiem, apakšpunktiem, paragrāfiem!
Akmens nav jāmet nevienam
Kā pēc pasūtījuma, banālā atziņa, ka alkohols mazos daudzumos ir pilnīgi nekaitīgs jebkuros daudzumos, uzplaiksna atkal un īstajā brīdī – vēlēšanu priekšvakarā. Reinis Uzulnieks (ZZS) savu politisko karjeru būvējis vairāk nekā desmit gadu. Politikā kopš 2012. gada, vadījis Latvijas Zemnieku savienības Jaunatnes nodaļu, bijis ministra biroja vadītājs, parlamentārais sekretārs, ministra padomnieks, strādājis par juristu un citos amatos. Beigās iesēdies augstajā, it kā cienījamā labklājības ministra krēslā. Un nav šo likteņa filigrāno piespēli novērtējis.
Piespēlei sekojošo gremdi triekdams nevis pretinieka laukumā, bet tā nogremdējusi pašu – ar pārmēru mēriņiem, kas sasummējuši neticamo – vairāk par 3 promilēm. Ja manam vārdam būtu lielāks svars, ieteiktu šo šaušalīgo ziņu neapspēlēt zvērinātiem atturībniekiem, jo dažkārt nedzērājs dzērāju nesaprot, tikai nīst. Citādi var iegadīties, ka dažam labam žūpam piemīt tādas cēlas īpašības, kādu mums pašiem trūkst. Tā kā pats neesmu bijis svētais šajā, kā tagad gudri mēļo, socializēšanās (sabiedriskošanās) grēkā, tad, piedodiet, lūdzu, akmeni nemetīšu ne pirmais, ne pēdējais. Jo bieži vien kritiens cilvēkam palīdz piecelties.
Sabiedriskā doma tik dzīva un pamācībām pārpilna: pa kādai glāzītei jau var, ar mēru var vienmēr. Pat ziņās lasām, ka tur un tur bijis «tuss» ar alkoholu, kuram «mēru nav zinājuši» x + y ballītes dalībnieku. Parasta ziņa. Tāpat kā pirms oficiālajiem dzeršanas svētkiem Jāņiem, piemēram, gar acīm mirgo lozungi «izglāb draugu!». Un nevajag, ka mēs šo dzeršanas kaislību esam iemācījušies no svešām tautām: latvietis allaž bijis labs iemetējs – apsējībās, apkūlībās, kāzās, bērēs, jubilejās. No savas pieredzes zinu, ka, teju 50 gadu muzicējot, mājup braucienā vismaz viens bija skaidrā…
Šīs rindas rakstot, pēkšņi parādījās Reiņa Uzulnieka ieraksts viņa paša kontā feisbukā: “Man ir svarīgi pašam pateikt dažus vārdus par notikušo. Šajā sarežģītajā personīgajā dzīves posmā un saspringtajā pirmsvēlēšanu laikā esmu pieļāvis nopietnu kļūdu, ko patiesi nožēloju. Vispirms es vēlos atvainoties visai sabiedrība, saviem kolēģiem un visiem, kuri man ir uzticējušies. Es saprotu, ka esmu šo uzticību pievīlis. Vēlos atvainoties arī savai ģimenei un tuvākajiem. Viņi vienmēr ir bijuši man blakus, un man ir sāpīgi apzināties, ka manis dēļ tagad arī viņiem nākas pārdzīvot šo situāciju. Notikušo vairs nevaru mainīt. Varu izdarīt secinājumus, lai nekad vairs nenonāktu šādā situācijā. No sirds lūdzu piedošanu tiem, kurus esmu sāpinājis un licis vilties. Un paldies Valsts policijas un Ropažu pašvaldības policijai par profesionālu un godprātīgu dienesta pienākumu izpildi. Aicinu visus būt atbildīgiem pret sevi un arī apkārtējo sabiedrību.”
Te arī manas komentēšanas asums apstājas. Divu iemeslu dēļ. Pirmais. Ja cilvēks patiesi nožēlo, viņam jau ir piedots. Otrais. Piedošanu nāksies eksministram novērtēt, neko tādu līdzīgu neatkārtojot, citādi tā pārtaps par rūgtu izsmieklu to ļaužu acīs, kas šo grēku piedevuši.
“Fabulas” morāle
Netiesāsim. Lai notiek profesionāla izmeklēšana. Lai visu nosaka likums, likuma burts un gars. Jā, bez likuma burta ir arī tā gars: ir vainu pastiprinošie un vainu mīkstinošie apstākļi. Ir taisnas tiesas un likumības dieviete Temīda, kuras spēkos un uzdevumā paliek spriest izsvērti un taisnīgi, ko, cerams, vēlas arī pats Reinis Uzulnieks.
Palieku pie tā, ka nepiederu pie tiem, kas uzskata, ka braukšana pālī katram var gadīties… Ka par vienu un to pašu var moralizēt bezgalīgi. Jā, iespējamo seku apjaušana attiecas ne tikai uz acīm redzamo vainīgo, kas sēdās pie stūres. Varbūt arī uz tiem, kas bija iemetēju kompānijas draugi, kas, iespējams, pamudināja, ļāva sēsties pie stūres un necentās saprast, ka sekas varēja paredzēt un tās bija jāparedz.
Visbeidzot, gribētos, lai nelāgais notikums netaptu nedz par vēlēšanu reklāmu, nedz tās pretmetu – antireklāmu.
