Tāpat visos laikos esam interesējušies par gadījumiem, kad kāds atpazīstams līdzcilvēks neapdomīgi lieto stipros dzērienus. Vai kādam solīja “sasist seju” vai sēdās pie stūres dzērumā – tas, paturot prātā, tikai šogad Rīgā notikušo… Ja runājam par starpkaru Latviju, man patīk šī epizode: “1937. gadā “Jaunās Ziņas” rakstīja, ka Balvu pagasttiesas priekšsēdētājs, 52 gadus vecais Ādams Priedeslaipa, paņēmis kāda iedzīvotāja jauno velosipēdu, ko tas bija atstājis pie pasta, un aizbraucis. Miertiesā pagasttiesas priekšsēdētājs savu vainu neatzina, sakot, ka bijis iereibis, neesot apzinājies, ko dara. Domājis, ka brauc ar savu velosipēdu.” (Modrīte Mazare-Vucāne. “Pagasttiesa Latvijā”. 144. lpp.) Dīvaina loģika.
Cilvēkiem arī vienmēr ir bijušas aizdomas, ka turīgāki, slavenāki un ietekmīgāki ļaudis par saviem nedarbiem tiek sveikā ar mazāku sodu. Jau pēc 15. maija apvērsuma kāds iedzēris krāsotājs tika pie 50 latu vai 15 dienu cietumā soda par to, ka bija līdzbraucējiem dzelzceļa vagonā pavēstījis, ka “Ulmanis esot zīdījis sivēnus, teļus un cūkas”. (Aiga Bērziņa, Guntis Vāveris. “Drošības dienests starpkaru Latvijā”. 155. lpp.) Cilvēki, kuru materiālais un sociālais statuss bija augstāks, varēja uzvesties brīvāk, nebaidoties no valsts kontrolējošās un bargās acs. Kā secina vēsturnieki, lai gan trīsdesmito gadu otrajā pusē vēlās vakara stundās jautra dzīve it kā slēgtos klubos un biedrībās bija ļauta tikai šo organizāciju biedriem, “pa priekškaru spraugu parādīja iekšā laidējam laipnu seju un desmit latu un dzīvoja svētlaimīgs, kamēr jāiet darbā”. (Ineta Lipša. “Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918.–1940.” 225. lpp.)
Domāju, ka lasītāji patiesībā arī bez šādiem vēsturiskiem piemēriem labi zina, ka apreibinošas vielas lietojoši ļaudis sarunā muļķības un rīkojas muļķīgi visos laikos. Un visos laikos citi ar neveselīgu interesi skaidru apziņu zaudējušos aprunā. Interesantāk ir apzināties, kādas nejēdzības runā, cik nejēdzīgi uzvedas mūsu elites pārstāvji pilnīgi skaidrā prātā. Respektīvi, kad nav pat apšaubāmā attaisnojuma par dzēruma stāvokli. Piemēram, Saeimā 20. martā notikušajā “augsta līmeņa ekspertu” (tā to apzīmēja paši rīkotāji) forumā viens no runātājiem pavēstīja, ka “nākotne nav jāparedz, nākotne ir jāveido”. Retorisks jautājums: vai viņš pats saprata, ko pateica? Ka var rīkoties, nerēķinoties ar prognozēm? Ja lasa Saeimas sēžu stenogrammas, arī jāpatur prātā, ka deputāti runā skaidrā, nedzēruši alkoholu (vismaz jācer, ka tā). Tas pats attiecas uz priekšvēlēšanu kampaņām tuvāko mēnešu periodā. Citiem vārdiem sakot, mēs varam uzjautrināties vai šausmināties par to, ko “sabiedrībā redzamas personas” sarunā dzērumā, tomēr lielāka ķeza ir tas, ko šīs personas dara pie pilnas apziņas.
