Lauris, mācās Ogres tehnikumā

Skolas laikā pusdienas biežāk pērku veikalā “Top!”, kur ir gatavie ēdieni, jo skolas ēdnīcā, manuprāt, ir diezgan dārgi un kvalitāte ne vienmēr apmierina. Reizēm, satiekoties ar draugiem, aizejam arī uz kādu kafejnīcu – tad parasti izvēlos kartupelīšus vai kebabu. Man ir svarīga gan cena, gan ēdiena kvalitāte. Ogrē man garšo kebabs “Donerhaus” Mālkalnes prospektā, bet gardas pusdienas var paēst arī “Spoon Cafe” – šo vietu noteikti varu ieteikt. Pats mācos par pavāru, tāpēc arī mājās gatavoju. Piemēram, suši, manuprāt, labāk taisīt pašam, savukārt tik labu steiku kā restorānā mājās pagatavot ir grūtāk.

Normunds, dzīvo Ciemupē, strādā celtniecībā

Ārpus mājām ēdu reti. Darbdienās pusdienas ņemu līdzi no mājām, turklāt pusdienlaikā ēdu maz – ja kārtīgi pieēdas, ir grūti strādāt pēc tam. Mājās gatavotais garšo labāk, bet, ja aizeju uz restorānu vai kafejnīcu, parasti izvēlos kaut ko tradicionālu – kartupeļus un karbonādi. Nekad neesmu vīlies kafejnīcā “Brīvnieki” – tur ir ļoti garšīgs ēdiens un lielas porcijas, turklāt tā man ir pa ceļam uz mājām. Arī svētkos reizēm tur aizbraucam. Mājās man vislabāk izdodas pagatavot gaļu – to sautēju, un tādu nevienā restorānā nevar dabūt. Ēst ārpus mājas šobrīd ir dārgi. Lētāk ir visu nepieciešamo nopirkt veikalā un pagatavot pašam, ja vien ir vēlēšanās un laiks.

Inga, dzīvo Ogrē, sociālā darbiniece

Gribētos biežāk paēst ārpus mājas, bet cenas šobrīd nedaudz “kož”. Turklāt ne vienmēr augstākai cenai līdzi nāk arī atbilstoša kvalitāte. Uz kafejnīcu aizejam gan kādā svinību reizē, gan reizēm tāpat. Nekad neesmu vīlusies “Senjoritā Kukū” – tur, manuprāt, ir kvalitatīvs ēdiens un cenas atbilst tam, ko saņem. Tur man garšo wok nūdeles ar mērcītēm, arī picas un salāti. Darbdienās ēdienu uz darbu parasti ņemu līdzi no mājām. Pati vislabāk gatavoju pastu – galvenais ir to nepārvārīt. Protu pagatavot tā, kā Itālijā – ar kvalitatīvu eļļu un ķiplociņu.

Oskars, strādā Ogrē, jurists

Darbdienās pusdienas parasti ēdu kafejnīcās. Ogrē mēdzu iet uz “Senjorita Kukū”, “Ostreet”, “Uguns”, bet “Roustā” paņemt kebabu. Visbiežāk izvēlos burgeru vai wok. Ja ir pusdienu piedāvājums, cenas vēl ir pieņemamas – piemēram, “Ugunī” burgeru, frī kartupeļus un dzērienu var dabūt par 9 eiro. Ja piedāvājuma nav, jārēķinās jau ar kādiem 15 eiro par maltīti, un tas, manuprāt, ir dārgi. Uz restorānu ar ģimeni dodamies svētkos vai tad, kad ir slinkums gatavot. Ogrē izvēlamies “Niko”, Ikšķilē – “Brandīnu” vai “Dainas”. Man svarīgākais ir ēdiena kvalitāte, turklāt esmu vienkāršu ēdienu cienītājs – garšo makaroni, vistas fileja un tamlīdzīgi ēdieni. Reiz kādā Rīgas itāļu restorānā bijām ar iepriekšēju rezervāciju, bet, ja godīgi, par samaksāto cenu gaidīju ko vairāk. Tomēr ir ēdieni, ar kuriem restorāns nevar sacensties. Omes kotletes ir izcilas – tādas restorānā dabūt nevar.