Politiķi un komentētāji dažādi centušies to skaidrot, tomēr man šķiet, ka vislabāko atbildi uz šo jautājumu devis vācu žurnālists un politiskais komentētājs Pēters Hāne savas grāmatas “Rūpējieties par pilsētas labklājību” ievadā. Viņš raksta: “Morāles vērtību izzušana un elites bankrots lej ūdeni uz vēlēšanu boikota un politikas nicināšanas dzirnavām. Korupcija un krāpšanās ar nodokļiem, cīņa par augstākajiem amatiem, varas spēlītes un vārda laušana nekādi neveicina politiskā tirgus pievilcību.” Domāju, ka kaut kas no šī raksturojuma attiecas arī uz mūsu sabiedrību.
Otrs pārsteigums šajās vēlēšanās bija negaidīti lielie “Apvienotā saraksta” panākumi. Domāju, ka tā nav šīs politiskās apvienības, bet gan personīgi premjerministra Andra Kulberga uzvara. Ļaudis viņā saskatījuši apņēmīgu cīnītāju par tautas interesēm. Droši vien tāds viņš arī ir, vienīgi jautājums paliek, cik lielu atbalstu viņš saņems no “Apvienotā saraksta” brīdī, kad būs jāveic tādas reformas, kas sāpīgi skars atsevišķu ietekmīgu personu intereses. Viens jau nav karotājs.
Nešaubos, ka no līdzšinējā nesaimnieciskuma, samežģītās valsts struktūras un necaurskatāmības daudzi guvuši savu labumu, un viņi darīs visu iespējamo, lai to saglabātu. Šādu rīcību varētu salīdzināt ar astoņkāji, kas savus taustekļus ielaidis dziļi gan politikā, gan ekonomikā un visur tur, kur ir ietekme un nauda, un tik viegli tas no šīm pozīcijām neatlaidīsies. Lai jaunais premjerministrs spētu to uzvarēt, viņam būs vajadzīgi stipri un drosmīgi sabiedrotie.
Lai Dievs dod, ka Saeimā ievēlētie deputāti un jaunā valdība tādi būtu, un viņiem izdodas izvest mūsu tautu no pašreizējā dūksnāja. Ja tas izdosies, esmu pārliecināts, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās piedalīsies jau daudz vairāk vēlētāju.
Trešo pārsteigumu man sagādāja putinistu lielie panākumi vēlēšanās. Priekšvēlēšanu debatēs bija grūti mierīgi noklausīties apvienības “Suverēnā vara”/”Jaunlatvieši” pārstāvju runās, kas izvairījās no atbildēm uz būtiskiem jautājumiem, kas nespēja nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā, kas mūsu ekonomisko problēmu risinājumu saskata sadarbībā ar slepkavniecisko Putina un Lukašenko režīmu.
Man radās iespaids, ka ar tādu nostāju šie cilvēki negūs nozīmīgu atbalstu vēlēšanās. Tomēr izrādās, ka mūsu vidū ir daudz viņu atbalstītāju – viņi būs Saeimā pat ar lielāku svaru nekā Nacionālā apvienība. Tomēr lielāko pārsteigumu man sagādāja tas, ka viņu vēlētāju vidū nav tikai mūsu valstiskuma, mūsu vērtību nicinātāji, bet arī viens otrs latviešu patriots.
Kādu vakaru sastapu senu draugu, un viņš ar lepnumu paziņoja, ka iestājies partijā “Suverēnā vara”. Uz manu izbrīnu par šādu soli viņš paskaidroja, ka viņam esot lieli iebildumi pret to, ka mēs uz Ukrainu sūtām militāro tehniku un dronus, lai ar tiem nogalinātu krievus. “Vai tad viņi nav cilvēki?!” neviltotā sašutumā iesaucās mans senais draugs.
Iebildu, ka militārā palīdzība Ukrainai tiek sūtīta ne jau tāpēc, lai nogalinātu tieši krievus, bet gan lai aizstāvētos pret iebrucējiem, kuru vidū var būt gan krievi, gan burjati, gan čečeni, gan ziemeļkorejieši, gan dažādu Āfrikas valstu algotņi. Mana drauga atbilde bija, ka no Krievijas puses tas esot taisnīgs karš, jo viņi tikai atbrīvojot Krievijai vēsturiski piederošās teritorijas.
Jautāju, vai Putins arī Latviju neuzskata par Krievijai piederošu teritoriju? Vai tas arī būs taisnīgi, ja krievi iebruks Latvijā? Viņš apgalvoja, ka Krievijai tādu plānu neesot, bet, ja gadījumā kāds Latvijā iebruktu, viņš nešaubīgi ar ieroci rokās dotos Latviju aizstāvēt.
No tālākās sarunas sapratu, ka šim cilvēkam tādu putru galvā radījusi īpašā informācija, kuru viņš saņem no saviem partijas biedriem. Viņaprāt, tā esot neatkarīga, objektīva informācija no pirmavotiem, kamēr mēs, kas lietojam Latvijas mediju ziņas, saņemot vien propagandu un dezinformāciju...
Jā, patiesa un vērā ņemama ir gudrā Salamana pamācība: “Kas ar gudriem draudzējas, tas taps gudrs, bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.”
