Darbs tapis kā rezultāts rakstu sērijām leģendārajā žurnālā “Rīgas Laiks” un universitātes lekcijām, tāpēc aiz teksta var just ilgstoši apdomātas atbildes, kas tapušas saskaņā ar jautājumu simtiem, uz kuriem profesoram nācies rast atbildes.
Tā, piemēram, Dr. Ījabs secina, ka demokrātija un valstiskums nenozīmē tikai aiziešanu līdz vēlēšanu iecirknim reizi pa dažiem gadiem, – lēmumu, ko pieņems vajadzības gadījumā nomaināmās amatpersonas, kvalitāti nodrošina ikdienas sabiedriskās diskusijas, ne jau tikai priekšvēlēšanu debates (53. lpp.).
Demokrātiju un valsti nevar aprakstīt tikai ar tirgus jēdzieniem, valsts ir daudz kas vairāk: ja vienreiz veikalā nopirksim sliktu preci, šī īsā neveiksme skars vienīgi mūs, bet mūsu pieņemtie lēmumi attiecībā uz valsti ietekmē arī visus pārējos un ne tikai uz dažām dienām (58. lpp.).
Profesors neizvairās no jautājuma, ka desmitgadēm ilgi par pašsaprotamu uzskatīja aksiomu: demokrātiskā sabiedrībā arī dzīves līmenis, ekonomiskā attīstība un labklājība pieaug (Rietumvalstis, Taivāna, Dienvidkoreja), kamēr mūsdienās izrāvienu veikušas valstis, kurās par pilnvērtīgu demokrātiju mūsu izpratnē runāt nevar (Saūda Arābija, Ķīna, Vjetnama). Sastopamas gan nabadzīgas demokrātijas (Indija, Moldova, Libērija), gan turīgas autokrātijas (tās gan lielākoties dzīvo uz naftas un citu dabas dāvanu ekspluatācijas rēķina).
Autors atsaucas uz citiem pētniekiem (90. lpp.), kuri norāda: demokrātijās tomēr saimnieciskā attīstība un nabadzības mazināšana norisinās sistemātiski, ne tikai uz izrakteņu rēķina, savukārt masveida nāve no bada vēsturiski novērota pamatā totalitārās diktatūrās (PSRS, Ziemeļkoreja, Eritreja u.c.), kuru dievinātie līderi vai nu netiek galā ar uzdevumiem, vai arī speciāli izmanto badu kā ieroci pret saviem pretiniekiem.
Tā kā grāmatas autors, kurš turklāt pats ir savā lauciņā praktiski sekmīgs, ne tikai teorētiķis (divas reizes uzvarējis Eiropas Parlamenta vēlēšanās), ir ne tikai akadēmiski pētījis, bet arī praksē saskāries ar publisko politiku daudzās valstīs, šīs grāmatas lielais pluss ir fakts, ka te apskatīta sabiedriskās domas attīstība dažādās kultūrās un valstīs, ne tikai mūsējā. Tādā ziņā grāmata ir turpinājums Ījaba iepriekšējai grāmatai “Nepateicīgie”, kurā ļoti saistošā valodā tika izsekots konkrēti latviešu politiskās domas attīstībai, sākot ar aizpagājušā gadsimta vidu.
Pierasts, ka šādas grāmatas tiek publicētas ar kādu Eiropas atbalstu. Kā ziņo izdevniecības darbinieki, Ivara Ījaba grāmatas šajā ziņā ir pretstats: gan “Nepateicīgie”, gan “Demokrātija” ir pilnībā komerciāli patstāvīgi darbi, par ko lasītāji “balso ar savu maku” un kam ir tāds retums kā papildtirāžas.
Ko varētu pārmest jaunajam izdevumam – tas diez vai saņems “Zelta ābeles” balvu par dizainu, jo nesaprotamā kārtā vāks ir mīksts, pelēks, ar ziliem burtiem, teksta kvadrātu aizmugurē un bez autora fotogrāfijas. Laikam jau tas ilustrē 201. lpp. rodamo slēdzienu: “Demokrātija nekad nav pilnībā gatava!”
