Zivtiņa pārdomu pamatā ir publiski izskanējušie bijušā Valsts kancelejas vadītāja Jāņa Citskovska apgalvojumi par valdības komunikāciju. Zivtiņš norāda, ka, pēc Citskovska teiktā, premjeres Evikas Siliņas birojam esot dots uzdevums panākt, lai medijos viņa tiktu atspoguļota tikai pozitīvā gaismā, bet neērtie jautājumi tiktu novirzīti ierēdņiem, noklusēti vai pat aizstāti ar nepatiesu informāciju. Ja tas patiešām tā notiek, deputāts uzdod tiešu jautājumu: vai tā ir demokrātija?

Zivtiņš uzsver, ka demokrātiskā valstī valdībai nav tiesību izvēlēties tikai sev ērtus jautājumus un tikai izdevīgus raidījumus. Viņaprāt, premjera pienākums ir atbildēt arī uz kritiskiem un neērtiem jautājumiem, jo īpaši par sabiedrībai būtiskiem tematiem. Viņš norāda, ka šādu jautājumu šobrīd netrūkst. Kā piemērus deputāts min sabiedrībai sniegto optimistisko stāstu par «airBaltic» nākotni laikā, kad izskan bažas par uzņēmuma kritisko finanšu situāciju. Tāpat viņš piemin «Rail Baltica», par kuru gadiem ilgi dominējusi optimistiska informācija, kamēr projekta izmaksas augušas līdz milzīgiem apmēriem.

Zivtiņa ieskatā, tieši šādās situācijās kļūst redzams, cik nozīmīga ir brīva un kritiska prese. Ja
interviju jautājumi tiek iepriekš saskaņoti, tēmas ierobežotas un par atsevišķiem jautājumiem
faktiski nav ļauts runāt, tad, viņaprāt, tas vairs nav normāls mediju darbs. Tā vietā rodas iespaids par politiskas komunikācijas teātri, kur sabiedrībai tiek parādīta tikai izdevīgākā aina.

Komentējot Edmunda Zivtiņa ierakstu, cilvēki pauduši visai skarbu attieksmi gan pret politisko
vidi, gan preses brīvību Latvijā.Ilona Zinkeviča raksta, ka demokrātijas vairs neesot jau sen un situācija atgādinot padomjulaikus, kad pastāvēja tikai viens «pareizais» viedoklis. Līdzīgā tonī izsakās arī Renārs Bērziņš, kurš uzskata, ka demokrātija Latvijā nekad īsti nav eksistējusi un esot tikai vārds, kas cilvēkiem liek justies mierīgāk.

Arī Mārtiņš Pāvels-Veidemanis savā komentārā norāda, ka Latvijā demokrātija ir formāla, jo
realitātē vēlēšanās uzvarējusī partija var tikt atstumta malā, ja tā sauktā elite izveido citu
koalīciju.

Vladimirs Belijs raksta, ka daudzās jomās Latvijā joprojām turpinās «padomijas lāsts»:
«Joprojām daudzās lietās mūsu zemē un valstī turpinās padomijas lāsts! Bet tas viss jau ir mūsu
pašu galvās! Un nav tam nekāda sakara ar ārējo ietekmi, tikai un vienīgi paši!»
Daļa komentētāju pievēršas arī konkrētiem politiķiem un varas stilam.

Olga Osipova pauž ļoti kritisku viedokli par premjeri, savukārt Māris Bērziņš norāda, ka līdzīgas problēmas, viņaprāt, pastāv arī reģionālajos medijos, kas atspoguļojot notikumus tā, kā to vēlas vietējā vara.

Daži komentētāji gan uzskata, ka pats Zivtiņš nodarbojas ar oponentu nomelnošanu.
Inese Alsiņa: «Turklāt sabiedriskajā telpā arvien biežāk redzama vēl viena bīstama tendence –
politisko pretinieku nomelnošana un zākāšana. Tā vietā, lai diskutētu par idejām, argumentiem
un politiskiem risinājumiem, bieži tiek izmantota taktika diskreditēt citādi domājošos, viņus
izsmiet vai pasniegt sabiedrībai negatīvā gaismā. Vai tas nav tas ar ko šobrīd nodarbojaties savā
profilā?»
Ilze Baltais: «… runāja Zivtiņš. Ļoti gribētu redzēt viņu situācijā, kad žurnālisti uzdod
jautājumus, atbilstoši Zivtiņa ieteikumiem.»

Loģisku jautājumu uzdod Imants Karveckiskis: «Kāpēc Citskovskis nerunāja par to tad, kad bija
pie siles, bet tikai tagad, kad no tās ir atbīdīts? Viņam, starp citu, jāsaka paldies par ierēdņu algu
reformu, kuras rezultātā šo liekēžu algas tika paaugstinātas entās reizes.»