Man šis darbs (un grāmata) patīk, tāpēc uzķēros – uzklikšķināju un atvēru lapu. Atbilstoši šādos interneta apskatos pierastajam tur dominēja atziņa, ka “visumā ir ok”, kaut piekasīgāku skatītāju kaut kas varētu nepārliecināt. Tomēr viens konstatējums piesaistīja, un ar to vēlējos padalīties, proti, tēli esot pārāk viendabīgi: labie ir labi, bet sliktie ir slikti, es pat teiktu – daiļi savā skaidrībā. Kāpēc tā būtu problēma?
Tātad – par šo literāro un mākslas tēlu daili.
Kas ir Mērija Sjū?
Atsaucoties uz kādu satīrisku rakstu darbu, par Mēriju Sjū (angļu val. Mary Sue) daiļliteratūrā, arī filmās, bieži sauc tēlu (parasti sieviešu kārtas), kurš ir pārāk ideāls, bez trūkumiem, talantīgs un kuru visi mīl, tādējādi bieži vien vājinot stāsta kvalitāti. Tādi nereāli ideālie cilvēciņi, kas visu saņem bez piepūles un bez literāra darba konteksta pamatojuma.
Vai manā mīļotajā grāmatā “Gredzenu pavēlnieks” ir kāds sieviešu vai vīriešu kārtas personāžs “Mērija Sjū”? Domāju, autors Džons Ronalds Rūels Tolkīns (1892–1973) ir pietiekami meistarīgi veidojis tēlus un te šādu “Mēriju”nebūs, pat ja stāstuvērtē kā ar kara laiku saistītu, kad apraksts būtu vienkāršāks. Minētā interneta raksta tapinātāji domā pretēji. Tomēr te problēma ir dziļāka, jo šobrīd pastāv vesels ideju kopums, skats uz mākslu un dzīvi, kam principā nepatīk, ka ir labs vai slikts personāžs. Viņu ieskatā, neko nevar par labu vai sliktu saukt, pat ne pasakā, pat ne literārā stāstā vai filmā.
Tomēr arī dzīvē ar visu biežo tās divdomību ir cilvēki, kas izstaigājuši dzīvi ar pamatoti augsti paceltu galvu. Un ir cilvēki, par kuriem beigu galā ir jāteic, ka viņu padarītais ir bijis slikts, ļauns. Minēšu piemērus.
Cilvēks – varonis un paraugs
Katram var par kaut ko piekasīties, šaubu nekādu. Pat visnevainojamākajam cilvēkam ir kāda nepilnība un kāds traipiņš, jo Dieva priekšā visi esam vien grēcinieki. Tomēr ir cilvēki, kuru labā pienesuma gaismā nepilnības šķiet nenozīmīgas, tās pat negribas īsti atcerēties.
Par šādu cilvēku es uzskatu pirms četrdesmit pieciem gadiem mūžībā aizgājušo latviešu karavīru Vili Janumu (1894–1981), kurš savu laiku bijis strēlniekos, godpilni veidojis karjeru Latvijas armijā un Otrajā pasaules karā cīnījies leģionā. Kas nav mazsvarīgi, padotajiem par viņu bija labas atmiņas.
Tomēr par viņa dzīves galveno notikumu vēlos izcelt atteikumu kara pēdējās dienās vest latviešu leģionārus bezcerīgajā kaujā par Berlīni, kur bija paredzamas vien divas iespējas – droša nāve vai padomju gūsts. Tā vietā viņš uzņēmās riskantu misiju un izveda astoņsimt latviešu karavīrus caur kara ugunīs liesmojošo Vāciju gūstā pie amerikāņiem. Tie bija grūti laiki, un daudzi lēmumi bija ļoti neizdevīgu apstākļu spiesti. Tomēr pulkvedis Janums spēja izglābt jo daudzus dēlus, vīrus, brāļus un tēvus. Pēc kara viņš aktīvi piedalījās trimdas sabiedriskajās aktivitātēs ne tikai Vācijā, kur dzīvoja, bet arī citviet pasaulē.
Tā nu, kad atceramies Vili Janumu, runājam par labu cilvēku – paraugu, kuru dzīve ir dažādi mētājusi un lauzusi, bet kurš ir nodzīvojis godīgu dzīvi un spējis, iespējams, izšķirošākajā savas dzīves brīdī parādīt patiesu varonību un pašaizliedzību. Tiktāl nav nācies dzirdēt vai lasīt ko tādu, kas viedokli par šo latviešu karavīru aizēnotu vai liktu pārvērtēt.
Cilvēks – ne varonis un ne paraugs
Ir daži jau tik pietiekami pamatoti apskatīti ne-cilvēki, kas būtu pretēji varoņa vai parauga cilvēkam, piemēram, Staļins, taču vēlējos paņemt vēl vienu Vili – pirms apaļiem sešdesmit gadiem mūžībā aizgājušo Lāci (1904–1966).
Arī šim Vilim dzīves sākums nebija rozēm kaisīts – Pirmā pasaules kara laika bēgļu gaitas un sākotnēji grūts darbs brīvajā Latvijā. Tomēr talants un veiksmīgie romāni pavēra viņam durvis uz citu dzīvi. Neatkarīgajā Latvijā viņš sasniedza daudz un kāpa augstu. Te runa nav tikai par materiālajiem panākumiem, jo pēc tiem nevēlos vērtēt cilvēku. Vilis Lācis ar savu stāstnieka talantu spēja uzrunāt un arī iegūt pamatotu atzinību un lasītāju mīlestību.
Diemžēl laiki neļāva viņam novecot šajā godīgi nopelnītajā popularitātē. Latvija tika okupēta, un ne viens vien, tā sacīt, progresīvākas pārliecības latvietis pievienojās jaunienākušajai varai. Te vēlētos dot tādu kā telpu pirmo mēnešu Latvijas okupācijā naivumam un kļūdai. Jo (un to nevar noliegt) brīvajā Latvijā bija gana uzlabojamu lietu, kā katrā vietā un laikā. Tāpēc pieļauju, ka pirmajos okupācijas mēnešos kādam varēja likties, ka atnākusī padomju armija palīdzēs te novērst nepilnības un nekādu ļaunumu nenodarīs. Ne viens vien latvietis sākotnēji krita šādā naivumā un tuvredzībā. Tāpēc sākotnēji Viļa Lāča un citu latviešu kolaborācijai vēl var pieļaut kādu atrunu. Turklāt tas ir tikai vēsturiski korekti – tiešajos notikumos iesaistītajiem tik daudz dažādu lietu var radīt apjukumu, nesapratni un pārpratumus.
Taču kaut kad zvīņām no acīm vajadzēja krist, un daļai latviešu, kas sākotnēji bija nepamatoti pozitīvā ieskatā par padomju okupāciju, tā arī notika. Bet Vilis Lācis nebija to vidū. Viņa karjera okupācijas režīmā, tā sacīt, gāja tik uz augšu, turklāt pašam ne tikai pieticīgi maliņā stāvot. Kad Latviju iznīcināja un okupēja, kad latviešus un citus Latvijas pilsoņus sāka vajāt, izsūtīt un nogalināt, viņš bija aktīvs šī genocīda zinātājs un dalībnieks, viņa paraksts ir uz dažādus noziegumus apstiprinošām pavēlēm un lēmumiem.
Tāpēc, ja kāds sāk sajūsmināties par talantīgu rakstnieku Vili Lāci, manuprāt, viņš attaisno savas tautas nodevēju, nežēlīga režīma pakalpiņu, un sasniegumi pat ne drusku neatsver viņa noziegumus mūsu tautas un valsts priekšā. Beigu galā – mūsu literatūrā ir citi iepazīšanu un atzinību pelnījuši autori. Tāpēc man Vilis Lācis ir pašsaprotami negatīvs mūsu tautas un valsts vēsturē.
Noslēdzot – par daiļo
Ir pat reāli cilvēki, kurus varam pamatoti vērtēt vēstures pozitīvajā vai negatīvajā pusē. Tāpēc, kad runājam par “Gredzenu pavēlnieku” vai jebkuru citu darbu, par to varoņu attēlojumu, esmu par to, ka ir nepieciešams pietiekami liels procents mākslas, kur mums ir skaidrība par daiļo – kas ir labs un kas ir ļauns.
Mūsdienās var būt mākslas darbi, kur “viss nav tik viennozīmīgi”, jo arī dzīve daudzreiz ieiet pelēkajā zonā un patieso vērtējumu zinās vien Dievs pastarajā tiesā. Un tomēr – tiem līdzi un tiem pāri ir jābūt darbiem, kuros mums viss ir pietiekami skaidrs.
Tāpēc nepiekrītu, ka “Gredzenu pavēlnieka” skaidrās, daiļās personāžu līnijas būtu filmas vājums. Nē, šādu stāstu daile ir teju kristāldzidros skaistajos un nozīmīgajos tēlos, kuros mēs, ikdienas cilvēki, redzam kaut ko, uz ko tiekties arī mūsu pašu dzīvē un darbībā. Un te nav runa par “Mēriju Sjū”, bet labo un slikto, patiesībā – morāli un tikumu.
