Pirms 35 gadiem pilnvērtīgi atguvām neatkarību. Atsauces uz padomju laikiem, padomju cilvēku un tā domāšanu gan jau mulsina tos laikus nepiedzīvojušos jaunos, kur tad nu vēl, kad pa vidu jaucas tos pieredzējušie un nepamatoti nostalģiskie. Tāpēc par skādi nenāks salikt kādus punktus uz i.
Padomija
Vārdkopa “padomju laiks” liekas pierasta, taču vairāku iemeslu dēļ ir greiza un nepareiza. Padomju Sociālistisko Republiku savienību (PSRS) neveidoja padomes, kaut tās maldinoši figurēja visos līmeņos – no ciema padomēm līdz pat Augstākajai Padomei. Tāskalpoja tikai par piesegu vienas – komunistiskās – partijas tirānijai. Turklāt PSRS savā etniskajā politikā pārņēma Krievijas imperiālisma mantojumu, priviliģējot vienu – krievu – tautu, kas jebkādu jau tā niecīgo padomju nozīmi nonivelēja pilnībā.
Kaut kas jāpiebilst arī par sabiedrībā nereti sastopamo nostalģiju pēc PSRS. Latvija neveidoja PSRS, lai gan ne viens vien latvietis Komunistiskās partijas un tās represīvo struktūru rindās tur bija klāt. Tā vietā PSRS Latviju nodevīgi iekaroja un melīgi pievienoja. Tāpēc PSRS sentiments raksturīgs tikai vēstures nezinātājiem, okupācijas kolaborantiem un viņu pēcnācējiem.
Summējot – termina “padomju laiks” lietojums uzrāda vēsturisku neizpratni par PSRS būtību un nozīmi Latvijas vēsturei.
Krietni precīzāk šos traģiskos laikus būs saukt īstajos vārdos – PSRS okupācija, komunistiskais režīms un rusifikācijas politika. Šeit, paužot savu attieksmi, šo valsti un tās eksistenci nievājoši apzīmēšu – padomija.
Teiksmainais padomjucilvēks
Ideoloģiskā komunistu valsts PSRS tieši un pastarpināti veidoja vēsturiski nosacīti par padomju cilvēku saucamu problemātisku cilvēku tipu. Viedokļi par šo problemātiskumu atšķirsies atkarībā no tā, par kuriem un ar kuriem padomiju piedzīvojušiem ļaudīm runāsim. Tāpēc ieskicēšu galvenās grupas komunistiskajā valstī, kurā skaļi un melīgi kladzināja par visu vienlīdzību, kamēr partija patiesībā bija radījusi vairākas savstarpēji vienu no otras stingri nošķirtas ļaužu kārtas jeb slāņus.
Vēsturiskais godaprāts prasa sākt ar absolūto vairākumu, kura labā it kā dibināta PSRS, – darba tautu. Līdzīgi kā ar melīgo termina “padome” lietošanu bija arī ar lozungiem par valsti darba ļaudīm. Jau no sākuma padomiju tirāniski pārvaldīja Komunistiskās partijas valdošā kliķe, darba ļaudīm atmetot kripatas un viņus paverdzinot. Īpaši tas skāra lauciniekus, kuri vēl gadiem ilgi pēc Otrā pasaules kara dzīvoja teju dzimtbūšanā, – viņus badināja, nostrādināja un bieži turēja bez dokumentiem, lai nevarētu aizbēgt.
Turklāt šo vairumu uzmanīja. Katru, kurā pamanīja esošās kārtības apšaubīšanas iedīgļus, tramdīja tik ilgi, līdz viņš vai nu meta malā šādu bīstamu praksi, vai arī sāka slīgt vajāšanu atvarā. Šos cilvēkus var uzskatīt par sistēmas ķīlniekiem, PSRS aktīvo vajāšanu laikā ietrenētu inertu vairumu. Tas pasīvi balstīja komunistisko režīmu ar savu nenovērtēto darbu, nozagto politisko brīvību un reizēm pat ar dzīvību. Viņi – iespējams, pat nenoformulēti – apzinājās sistēmas melīgumu un savu bezizeju, bet eksistēja, jo alternatīvu īsti nesaskatīja un nemeklēja.
Pat komunistu partijas biedru masu, kas partijas lielākās popularitātes laikā īsi pirms PSRS sabrukuma veidoja knapus desmit procentus no visiem pieaugušajiem, varētu pieskaitīt šiem ļaudīm. Turklāt zīmīgi, ka cilvēki, kurus varētu uzskatīt par PSRS patiesi piederīgajiem, komunisma režīma valstī bija nožēlojamā mazākumā, pat tad, kad atšķirībā no bezpartejiskajiem šai grupai bija dažādas sīkas priekšrocības un iespēja tās pārvērst lielās privilēģijās, ko gan beigu galā sasniedza vien retais.
Tad vēl bija niecīga, aptuveni vienu procentu liela, grupa, kas dzīvoja tā, kā nupat minētajam patiesajam PSRS cilvēkam pat sapņos nerādījās. Viņi apmeklēja speciālos veikalus, saņēma īpašu medicīnisko aprūpi un baudīja citus tikai viņiem pieejamos dzīves priekus. To veidoja partijas un represīvo struktūru augstākā vadība – patiesā labuma guvēji, “padumjās” sistēmas augļus baudošs, plāns “aristokrātijas” slānis.
Vēl bija disidenti, okupācijas režīma oponenti. Nevar neminēt aktīvas pretošanās varoņus – Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani vai Jāni Rožkalnu. Viņiem līdzīga, tikai klusāka un pelēkāka bija padomijā par politiski neuzticamiem dēvētā grupa.
Viņi, aktīvi neatbalstot režīmu un citādi kalpiski nelaizot padomju zābaku, formāli skaitījās PSRS pilsoņi, taču vienlaikus dzīvoja tādā kā paralēlā realitātē. Viņu skaits bija mērāms vien procenta daļās.
Viņi gaidīja padomijas krahu. Tāpēc par padomju cilvēkiem nebūtu uzskatāmi.
Mēģinot izvilkt PSRS sabiedrības pīrāga vidējo aritmētisko,padomju cilvēks noteikti bija bez izteiktas individualitātes – partijas un tās režīma veidots, par maz vai nemaz nedomājošas masas, bara sastāvdaļa. Viņu īsti neapmierināja tāda dzīve, taču viņš bija pietiekami iebiedēts, lai pret to iebilstu un mēģinātu ko labot, tāpēc viņš eksistēja divsejībā un liekulībā. Summējot – šis cilvēks baidījās no brīvības un dzīvi atļāva padarīt par eksistenci, pilnīgi pakļaujoties režīmam. Vienīgais izņēmums bija disidenti, kuri, pat cilvēciski ļoti smagajos izsūtījuma un cietuma apstākļos, nereti atzina, ka tā spēja būt patiesi brīvi.
Lidojums kosmosā vai tualetes papīrs
Nespēja godīgi izvērtēt realitāti spilgti izpaužas faktā, ka padomju cilvēki bija ietrenēti priecāties par padomijas sasniegumu Visuma izpētē un pirmo cilvēku kosmosā. Tajā pašā laikā viņi neapzinājās, ka kaut kas tāds bija iespējams tikai tāpēc, ka vairāk nekā 200 miljoni padomijas pilsoņu bija spiesti dzīvot bez elementāras brīvības vai bez iespējas veikalā nopirkt tualetes papīru.
Tā laika cilvēks atcerēsies tualetēm paredzētos papīra turētājus, kas bija paredzēti sagrieztām avīzes loksnēm.
Padomju cilvēks neuzdeva jautājumu: kāpēc amerikāņi izsēdās uz Mēness, nevis uz savas tautas paverdzināšanas un apzagšanas rēķina? Viņš pat neiedomājās, ka ir iespējams tik daudz ko sasniegt bez cilvēku paverdzināšanas.
Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma un pārmetumiem par padomju cilvēku, gribētos piekrist, ka šajā pārmetumā kaut kas ir – inerta, bailīga un tīri eksistējoša pieeja dzīvei, kas tik tiešām ir nosodāmi. Bet cik daudzi politiskie spēki savos pārmetumos ir pamatoti? Cik daudz ir tādu, kas, paši būdami sociālisti, mūsdienās slēpjas zem liberālo vērtību maskas?
Manā pieredzē, lielākā daļa padomju cilvēku kauninātāju ir dažāda kalibra sociālisti, Viņi, piemēram, konservatīvas vērtības – par ģimeni, individuālo atbildību un runas brīvību – mēģina norakstīt uz padomju domāšanu, kas ir pilnīgi meli. Jāatzīst, ir politiķi, kas maskējas ar konservatīvu ievirzi, bet patiesībā atbalsta agresīvo Krievijas darbību, taču ceru, vēlētājs atkodīs šādus patiesi padomiskus cilvēkus.
Tāpēc ceru, ka ar šīm pārdomām man izdevās ieskicēt tā saukto padomju cilvēku, padarīt nedaudz skaidrāku izpratni par padomiju, akcentēt kļūdainu nostalģiju un nošķirt patiesi bīstamas tendences, kad kāds sauc “zaglis!”, kaut patiesībā pats ir vistuvāk šādam apzīmējumam. Tas mums pirms vēlēšanām ir kritiski svarīgi, jo vēlam likumdevēju – Saeimu – , un ļoti negribētos tur redzēt tos, kuri grib mūs vest atpakaļ uz padomiju, maldinot ar citu apsaukāšanu par padomju cilvēkiem.
