"Plkst. 7 izkāpju no autobusa Rīgā, lai kā štiks būtu brīvdabas muzeja gadatirgū tieši atvēršanas brīdī. [..] Skatos gadžetā, kā aizbraukt, jo nu vairs nav 1. autobusa, ar ko līganā pūtienā aiztikt līdz muzejam. Gadžets liek man tipināt līdz cirkam, braukt līdz Juglai un tad pārsēsties. Cirka pieturā bariņš japāniešu, nu tā - dāmas ap 50-60. Ar muguras smadzeni jūtu - jā, arī savīkšījušās uz tirgu. Bet visas [ar] degunu gadžetos un pēta, kā aizbraukt. Viena pienāk pie manis un jautā ceļu. Un es iedomājos, cik man tas ērti būtu svešā zemē, ja tādā brīdī kāds teiktu: "Atslābsti! Es arī turp dodos un tevi kaut aiz rokas aizvedīšu!" Un tā es tām dāmām kaut ko no sērijas - meitenes, čiliņā un atslābumā! Just follow me! Aha, aha!
Saku mūsu dzimtenes viešņām, ka viņām ļoti labs plāns, bet piekodinu, ka ir liels risks iztērēt daudz naudas. Piemetinu, ka tur nekas nav no "Made in China" un "just handycrafts". Vēl vairāk - ka mans draugs no Austrālijas, izbraukājis visu Eiropu, savulaik sacīja - tādu suvenīru kā Latvijā nav nekur. Japānietes gandrīz vai spiedz un jautā, vai viņš aizveda kaut ko uz mājām. Oij, jā! Lina kreklu latvju zilajā un rokassprādzi ar vilku, keramiku un vēl. Un noēdās vietējos labumus, un "tirgū būs daudz garšīgumu". Dāmām acīs zvaigznītes.
Sabirstam autobusā. Šūpojamies. [..] Autobuss Juglā nogriežas no Brīvībenes. Hm, kāpēc tā? Skatiens gadžetā. Viss pēc plāna - jābrauc kādas trīs pieturas. Līdz nākamajam autobusam, kurā jāpārsēžas, dažas minūtes. Ja nokavēsim, nākamais pēc stundas. Sasodīts! Ka tik kaut kas nenoiet greizi! Jau gara acīm redzu, kā es ar tām japānietēm strīpiņā rīta lietavās kājām drasējam no Juglas visu to garo gabalu gar šoseju un nemainīgo arbūzstendu uz tirgu. Varētu lūkoties jau līdz apnikumam pelēkā ezera peizāžā.
Gadžets liek kāpt ārā. Kaut nedaudz ož pēc sūdiem, es saglabāju fasādi. Sūdi tāpēc, ka pieturā liela zīme par izmaiņām satiksmē. Jābraucot tomēr ar cita numura autobusu, un tas vispār pēc pusstundas. Nav man laika gadžetā bakstīties un lūkot ceļa īsto pusi, bet, samanījusi pretējā pusē nostāk pieturu, aicinu visu, gribas teikt, tūristu grupu līdzi "izlūkos". Gandrīz vai izspruka - zosu gājienā, bet pārejam ielu, un, ak, Jezus, Jezus, tur norādīts autobuss pēc gadžeta grafika! Kad pēc pāris minūtēm parādās īstais, es vēl domās piesaucu Mariju, kaut, ja godīgi, nemēdzu tā rīkoties! Bet tas lietainais rīts, japāniešu bariņš un mēs visas kaut kādā Juglas mikrorajonā ar pabriesmīgām daudzstāvenēm starp pusziedējušiem ceriņiem.
Visas tirdzinieces, laižot viņas sev pa priekšu autobusā, salikušas plaukstas kopā, man paklanās. Nu izdaudzinātā japāņu kultūra.
Kad izkāpjam no autobusa, lūdzu atļauju viņas nofotografēt. Saņemu jautājumu, vai esmu bijusi Japānā. Nē, bet akurāt vakar ar meitu runājām, ka gribētu kādu dienu. Nosmeju, ka man ir tikai japāņu dizainera bikses, nocilāju kājas un saku, ka ceļojums uz viņu zemi noteikti kādu dienu būs.
Viņas jautā fotografējoties, kā mani sauc, un mans vārds viņu balsīs izklausās interesanti. Kopā aizejam līdz biļešu kasei, un pēc dažām stundām atskan spiedzīgs: "Ingaaaa!" Pagriežos. Un tur mans bariņš. Visas apkrāvušās ar saiņiem, dažai pat pieci! Vēl vairāk - pinumi un vienai pat prāvs grozs! Vēl, vēl vairāk - viņas tos atver, un tur līdz ūkai pirkumi un dzija. Smejamies - nu tik adīs, nu tik adīs! Man gan nav priekšstata, kāda viņām bagāža un kā viņas to dabūs uz tālo Japānu. Bet viņas šai zemē adīs ar Latvijas vilnu, un viņām būs citi labumi. Un viņas stāstīs par mūsu zemi un šo tirgu. Visu to bagātību, ko redzējušas, pajutušas un daļu paņēmušas līdzi. Un tas aizkustina."
