Paaudžu mantojums
"Sendanci" apciemoju mirkli pirms paredzētā mēģinājuma otrdienas vakarā. Kolektīvā ir 28 dalībnieki – 16 meitenes un 12 zēni, kā viņus dēvē Viesturs un arī Inga Lebede, aktīva Sendanča dalībniece vairāk nekā trīs gadus. Viņai ir 62, un viņa ir pirmā, kura šovakar atnākusi. Mirdzošām acīm un gatava mesties dejā, taču pirms tam vēl parunājamies. Ingai katra diena paiet aktīvā kustībā. "Esmu uzņēmēja, man ir dārza tehnikas veikals. Biznesu sākām kopā ar vīru Aldi pirms 20 gadiem, viņš devās mūžībā, un tagad turpinu saimniekot viena. Esmu gan vadītāja, gan apkopēja un sētniece, daru visu. Aktīvajā sezonā palīdzu arī pārdevējam. Labi, ka veikals ir Teikā, piecu minūšu attālumā no deju mēģinājuma telpām."
Inga atzīst, ka bez dejām nespēj iedomāties savu dzīvi, jo pirmos tautas deju soļus pastalās apguvusi jau trīs gadu vecumā. Kopš tā laika arī dejojusi dažādos savam vecumam atbilstošos kolektīvos. "Sāku laukos, Vecumniekos. Kad atnācu mācīties uz Rīgu, dejoju gan te, gan arī joprojām savā iepriekšējā kolektīvā laukos. Uzkrāta liela pieredze. Man laimējies dejot pat pie izcilās latviešu skatuviskās dejas meistares Zinaīdas Samas, arī pie Harija Sūnas. Mūsu tagadējais kolektīva vadītājs Viesturs ir mans klients, tieši viņš mani aicināja pievienoties Sendancim. Toreiz atteicu, sakot, ka man jau ir savs kolektīvs."
Neliela pauze dejošanā paņemta tikai tad, kad dzimuši bērni, un tādas bijušas trīs reizes. Inga lepojas, ka nāk no dejotāju dzimtas. "Dejoja tēvs, mamma, krusttēvs, krustmāte, onkulis līdz 80 gadu vecumam. Tagad varu būt lepna, ka mana meita Elīna dejo "Rotaļā", bet visi trīs mazbērni – Kārlis, Elza un Kristaps – "Zelta sietiņā"." 2023. gada Dziesmu un deju svētkos piedalījās visas trīs dzimtas paaudzes. Deju lielkoncertā Daugavas stadionā Inga tikās ar meitu, bet Mežaparka estrādē deju solī laidās Inga un mazdēls Kārlis. Protams, katrs sava kolektīva sastāvā, taču izjūtas bijušas neaprakstāmas.
"Tā ir tāda enerģija! Kārlim jau ir 14 gadu. Pirms kādiem četriem gadiem bijām Ziemassvētku koncertā Jelgavā, kur dziedātājas uznāca uz skatuves tautastērpā, bet kājās viņām bija zābaki. Parasti ielas apavi. Mazdēls mani iesaucis par Mimmu, un viņš teica: “Mimma, paskaties, kas viņām kājās! Pie tautastērpa!"
Bērns savos desmit gados saprata, ka pie tautastērpa nevar vilkt ielas zābakus. Nevajag jau deju kurpes, arī parastas melnas der. Tas man jau no bērnības ir iemācīts, un to ievēroju gan dejojot, gan savulaik, kad spēlēju teātri. Tajā reizē biju ļoti lepna par mazbērnu, ka viņš pārņēmis šo dzīvesziņu. Piebildīšu, ka koncerta otrajā daļā māksliniecēm bija smalkas kleitas un kurpītes."
Saknes nedrīkst aizmirst
Inga uzskaita virkni ieguvumu, ko, viņasprāt, dod dejošana, un īpaši jau cienījamākā vecumā. Tā ir pozitīvā enerģija un iespēja satikt fantastiskus cilvēkus. "Vienmēr esmu teikusi, ka dejotāji ir īpaša grupa. Viņi ir izteikti pozitīvi, enerģiski, smaidīgi, ar ļoti piesātinātu enerģiju. Te visi esam uz viena viļņa, nīgrie šeit nenāk. Ja kāds mūs uzaicina koncertēt, vienmēr dodamies. Tas nekas, ka tā ir jau piektā vai sestā nedēļa pēc kārtas, kad jāmēro garš ceļš. Tālākiem braucieniem īrējam autobusu, uz tuvākiem sadalāmies bariņos un kopā dodamies ar saviem auto." Mana sarunbiedre vairākkārt uzsver – dejošana disciplinē, iemāca organizēt laiku, pieņemt citam citu un arī paklausīt vadītāju. "Vienalga, vai viņš ir vecāks vai jaunāks," viņa piebilst.
Neatņemama "Sendanča" sastāvdaļa ir draudzības, kopības izjūta. Inga stāsta – jauni dalībnieki dejotājiem mēdz pievienoties tāpēc, ka palikuši vieni, jo kur vēl atradīsi tik enerģiskus un dzīvespriecīgus domubiedrus. "Mēs arī ejam pārgājienos, laivojam, ceļojam. Protams, ne vienmēr piedalās viss kolektīvs, jo kāds netiek darba dēļ, īpaši skolotāji. Manā jaunībā dejotājus vienmēr laida uz koncertiem, tagad jāņem atvaļinājums vai brīvdiena uz sava rēķina."
"Sendancim" koncertu nudien ir daudz, arī skatēs jāpiedalās un pat jādejo tālu aiz Latvijas robežām. Divas dienas pēc mūsu sarunas kolektīvs devās uz Stambulu, kur piedalījās deju festivālā kopā ar grieķiem un turkiem. “Būs koncerts, ekskursijas. Viss ir noorganizēts, arī naktsmājas, mums tikai jāsamaksā, jābrauc un jāpiedalās. Nekad neesmu bijusi Turcijā, redzēs, kā mums ies.” Vai tik lielas slodzes dēļ asinsspiediens neuzkāpj debesīs? "Nē," Inga nevilcinoties atbild.
"Viesturs mums ir netradicionāls vadītājs, viņš stundu liek vingrot, un tikai tad mēs dejojam. Tas ir ļoti vajadzīgs mugurai un pārējam ķermenim, izturībai.
Darbā es gan visu laiku skrienu, arī dārzs man ir, bet mazs, jo bērni izauguši, mazbērni arī, un kaut kad jau jāsāk dzīvot sev. Man ir daudz draugu, klientu, kas atved pašu audzētus dārza labumus. Pieņemu ar pateicību. Ir puķu dobe un zāliens, ko pļauj robots. Mūsdienās vērtība ir laiks, tāpēc visiem saku – ja vakarā vai no rīta saraksta visus darāmos darbus, tad lielāko daļu var paveikt. Visu ne, jo būs apstākļi, kas to neļaus, bet šāds saraksts palīdz plānot laiku. Arī pirms došanās ceļojumos veidoju sarakstu ar līdzi ņemamām lietām – man tas palīdz."
Inga neslēpj, ka, protams, ir reizes, kad kaut kas pasāp, īpaši no rītiem, bet "tas ir normāli – sapurinies un atkal ej". Kāds psihoterapeits reiz viņai teicis, ka visilgāk dzīvo dejotāji. "Jo deja palīdz izkustināt pilnīgi visus muskuļus un arī emocionāli uztur labā formā. Man nekad nav patikušas vingrošanas, trenažieru zāles. Man patīk braukt ar riteni, peldēt un supot, staigāt gar jūru, bet vislabāk jūtos, dejojot uz skatuves.” Viņa gan atzīst, ka laikmetīgā deja nav īpaši tuva, un saviem bērniem saka – ja viņi zinās klasiku, zelta fondu, piemēram, Es mācēju danci vest, tad “mēs arī turpināsim veidot un izkopt latviešu tautas vērtības. Jauno, moderno varam dejot, bet nedrīkst aizmirst par mūsu saknēm."
Bez satraukuma
Ingas teiktajam piekrīt Uģis Kaupmanis.
Viņam ir 70 gadu, "Sendancim" pievienojies pirms apmēram četriem gadiem. Pirms tam Uģis dejojis tikai skolas laikā, tālajā 1972. gadā piedalījies arī Skolēnu dziesmu un deju svētkos Daugavas stadionā. Kāpēc pēc gadu desmitiem ilga pārtraukuma nolēmis atgriezties dejotāju pulkā? Uģis parausta plecus – atbildi nezinot. Nav jau gluži tā, ka sēdētu bezdarbībā, lai arī Rīgā diži daudz neesot ko pasākt. Taču uz mēģinājumu viņš ieradies no darba. "Joprojām strādāju, esmu galdnieks," viņš pavēsta. Vēl viņš izskrējis daudzus Latvijas mežus, jo piedalās orientēšanās sacensībās. Tāpat, sava prieka pēc. Tagad sākusies aktīva lauku darbu sezona, Vecpiebalgā Uģis kopā ar sievu iekopuši savu dārzu. "Fizisko aktivitāšu man pietiek, bet dejot ir prieks, laikam tāpēc te atnācu."
Sievai esot citas intereses, taču viņu meitas sekojušas tēva pēdās un arī ir dejotājas. "Vēl mums ir divi dēli, viņi ir sportisti," Uģis palepojas. Viņš atzīst, ka ne tikai izdancošanās ir svarīga, bet arī satikšanās vismaz divreiz nedēļā un kādu norišu apspriešana. "Te satiekas cilvēki ar daudzmaz vienādām interesēm. Man te patīk pavadīt laiku. Par deju soļiem neiespringstu. Protams, visu apgūstu, bet nesatraucos, ja kādā reizē kaut kas sanāk ne tik labi. Nākamreiz jau viss izdodas." Vīrietis uzsver – galvenais it visā ir saglabāt dzīvesprieku, tad arī lietas izdosies un pats labi jutīsies.
Mūsu dzīve ir deja
"Kustība ir dzīvība, un, ja vēl apkārt ir interesanti cilvēki, ar kuriem vari labi pavadīt laiku, pasmieties. Viss ir mijiedarbībā. Dejošana ir puse, otri 50 % ir viss pārējais. Laikam es nevarētu strādāt, ja tikai atnāktu uz mēģinājumu, nodejotu, un viss – beidzam, atā!" saka "Sendanča" vadītājs Viesturs Virza. Seniori nav vienīgie viņa aizbilstamie, Viesturam uzticēts arī jauniešu deju kolektīvs Rīdzenieks un divi vidējās paaudzes deju kolektīvi – Rīdzenieks un Madara. Kā var visu paspēt un vēl piedalīties skatēs, koncertos? Galvenais esot rūpīga laika plānošana. Gadās, ka notikumi pārklājas, tad talkā nāk repetitori, kas aizvieto vai iesāk mēģinājumu, līdz ierodas Viesturs. Viņš pats dejot sācis jau bērnībā, bet tagad dejotāju rindas papildina arī Viestura sieva un viņu trīs bērni – divi jauniešu Rotaļā, savukārt vecākais dēls un sieva Viestura vadītajā Madarā. “Mēs dzīvojam ar deju, tā ļoti organiski iekļaujas mūsu ikdienā. Mums ir koncerti, kopīgas lietas, un visu caurvij dejošana. Ja pašiem nav pasākumu, tad braucam skatīties, kā bērni dejo, vai, ja nevienam nav nekā, tad skatāmies, kā citi dejo. Šādos koncertos pavadām ļoti daudz laika.”
Arī vadīt deju kolektīvu Viesturs sācis, pašam nemanot, organiski. Pēc skolas deju pulciņa pievienojies jauniešu deju kolektīvam "Rīdzenieks", tieši tur gūta pirmā lielā pieredze tautas dejās. “Piedalījāmies visos svētkos, skatēs, daudzos koncertos. Tolaik jau tā bija viena no retajām iespējām socializēties, tāpēc aktīvi dejojām. Kad Rīdzenieka jaunieši izauga, bet joprojām gribēja dejot, savācāmies domubiedru grupa un izveidojām vidējās paaudzes deju kolektīva sastāvu. Kaut kā organiski sanāca, ka es uzņēmos tā vadību. Biju iekšā dejā, un ar laiku mani aicināja vadīt arī citus kolektīvus,” stāsta Viesturs.
Doma par senioru deju kopas vadību gan neesot bijusi. "Rīdzeniekam" un "Sendancim" mēģinājumi notikuši vienā telpā, uzreiz vienam pēc otra. Tik ilgi cits citu sveicinājuši, ka vienā tādā reizē Viesturam pavaicāts, vai nevēlas kļūt par "Sendanča" vadītāju. "Tā es vēlos vairāk nekā piecus gadus. Sešdesmit gadu jubileju kolektīvam svinējām kopā, bet es nesekoju līdzi gadiem, tikai pēc dejotājiem redzu, ko viņš varēja izdarīt atnākot, ko pēc laika. Tas darbiņš ir redzams, un tā ir mana lielākā alga – gandarījums par paveikto."
Protams, darbs ar jauniešiem vai vidējās paaudzes kolektīviem un senioriem ir atšķirīgs, un ne tikai tempa ziņā, jo nemaz tik lēnas tās dejas neesot arī vecākās paaudzes kolektīviem. Lielākā gudrība vajadzīga, lai labi un draudzīgi sadzīvotu. "Cilvēkiem apzinātā vecumā ir grūtāk pieņemt kaut kādas jaunas lietas, kaut ko mainīt, bet es nenāku tikai ķeksīša pēc, vienmēr esmu licis latiņu augstāk, tāpēc man ir lielākas prasības.
Seniori ļoti cenšas, un viņiem ir liels gandarījums, ka to, ko nevarēja vakar, šodien jau spēj izdarīt. Viņiem ir pat sava veida sacensība – ja redz, ka otrs var, bet viņš ne, tad cenšas vēl vairāk."
Viesturs uzsver – neviens cits viņa vadītais kolektīvs tik daudz nebrauc uz koncertiem, kā to dara Sendancis. "Tiešām apbrīnoju viņus, jo tas prasa ieguldīt laiku, savas finanses un arī enerģiju. Ne katrs jaunietis spēj to izturēt. Parasti mans jautājums nav, kurš brauks uz koncertu, bet – kurš nebrauks. Ja kāds paceļ roku, visi uz viņu jautājoši paskatās – kāpēc tu nebrauksi?"
Vadītājs priecājas, ka Sendancis izaudzis skaitliski un visi veido draudzīgu kopienu. "Es novēlu katram kolektīvam šādi sadzīvot un baudīt citam cita klātbūtni, kopā būšanu un to, ko dara. Viņi ne tikai labi sadzīvo, bet arī gūst prieku, iedvesmu no tā." Viesturs uzsver, ka dejošana nenozīmē tikai satiktus domubiedrus un fizisku aktivitāti, bet arī drošību. "Lielākā daļa no sastāva ir dejojuši tikai bērnībā vai agrā jaunībā un šim kolektīvam pievienojušies pēc ļoti ilga pārtraukuma.
Pirmajos koncertos cilvēki mēdz apjukt, jo ir uzvilkts tautastērps, ir skatuves gaismas, satraukums par deju soļiem, skatītāji zālē.
Taču katra skatuves pieredze padara viņus drošākus, un to es redzu. Tagad viņi dejas laikā smaida, nevis tikai domā par nākamo soli."
Viesturs lielu vērību pievērš arī dejotāju fiziskajai sagatavotībai, tāpēc pirms katra mēģinājuma ir vispārējs treniņš dažādām muskuļu grupām. “Vingrojam, lai sevi ilgāk uzturētu formā.” Vecākajam dalībniekam Jānim ir 88 gadi, jaunāka par 60 neviena neesot, bet “visi spēj nodejot visu, tik dažreiz kādam sajūk deju solis, jo ar gadiem grūtāk atcerēties”. Kolektīvā esot arī divas dakteres, tāpēc vienmēr ir, kas sniedz palīdzību, ja nepieciešams. Tā noticis pērn kādā braucienā. Viesturs ārpus viņa vadīto deju kolektīvu mēģinājumiem pats vēl papildus sporto – skrien, vingro. “Es arī pats vispirms iemācos to, ko gribu parādīt saviem dejotājiem.” Taču mēģinājumi viņam esot kā atpūta, jo var atslēgties no ikdienas darbiem, kas saistīti ar koka mājām.
Sarunas beigās Viesturs vēl piebilst, ka no senioriem aizguvis daudzas gudrības, kuras viņi apguvuši dzīves laikā. "Braucieni ir gari, pārrunājam dažādas lietas, un tad var uzzināt daudz vērtīga. Es nekad nebiju domājis, ka varētu strādāt ar senioriem. Draugi mēdz teikt, ka man tāpēc sanāk piedzīvot arī daudz skumju brīžu, bet dabā tā ir iekārtots. Un man ir privilēģija redzēt, kā cilvēki skaisti noveco. Tas ir jāpieņem, un pārējiem saku – ja varam būt šādi, nevis sēdēt mājās, tad gadi nav nekāds bieds."
P. S. Kamēr runājamies, sanākuši teju visi "Sendanča" dalībnieki, un lielo zāli piepilda balsu murdoņa. Izveidojušās daudzas domubiedru grupiņas, kurās tiek pārrunātas kādas lietas, vien dažs kungs savā nodabā vēro notiekošo. Dāmas tērpušās svārkos, staltas, smaidīgas, un es nodomāju – lai arī neesmu dejotāja, noteikti gribu tādu pašu dzīvesprieka dzirksti. Gan tagad, gan tad, kad iesoļošu vecākās paaudzes gadskaitļos. Un ne jau tikai deja spēj dot šo dzīvības elpu. Kā vairākkārt uzsvēra mani sarunbiedri, dzīvība ir kustībā. Jebkādā.
