Atbildes uz šiem jautājumiem jau daudzus gadus meklē psihoterapeits, teologs un sistēmiskais supervizors Gatis Līdums. “Veidot attiecības ir viena no lielākajām mākslām,” uzskata Līdums, uzsverot, ka noturīgas attiecības neveidojas nejauši – tās prasa pacietību, ieinteresētību un spēju vienam otru patiesi sadzirdēt. Šī doma caurvij viņa lekciju “Kā saglabāt labas attiecības mūža garumā”, kurā speciālists aicina paraudzīties uz attiecībām nevis kā uz veiksmes stāstu vai nejaušību, bet kā uz prasmi, kuru var mācīties un attīstīt visas dzīves garumā.
Psihoterapeits apšauba populāro priekšstatu par “otro pusīti”, kas it kā kaut kur pasaulē gaida savu cilvēku. Līdums uzsver: pāris neveidojas no divām nepilnīgām pusēm. Pāris veidojas no diviem pilnvērtīgiem cilvēkiem, kuri katrs nāk ar savu dzīves pieredzi, uzskatiem, vajadzībām un gaidām, katrs ar savu iekšējo pasauli jeb mentālajām struktūrām – vērtībām, dzīves mērķiem, uzvedības modeļiem un priekšstatiem par pasauli. Kad divi cilvēki sāk dzīvi kopā, šīs pasaules daļēji pārklājas, taču nekad pilnībā nesaplūst. Un tieši šeit bieži sākas grūtības.
Vienlaikus Līdums uzsver, ka pastāv kas tāds, kas cilvēkus spēj satuvināt īpaši cieši, – kopīgs garīgais piedzīvojums. Tas var būt kopīgi pārdzīvots notikums, dziļa emocionāla pieredze, māksla, mūzika, ticība, ceļojums vai grūtību pārvarēšana kopā. Šādos brīžos cilvēki nevis saplūst vienā veselumā, bet kļūst tuvāki viens otram daudz dziļākā līmenī. Tieši šī kopīgā pieredze kļūst par sava veida papildu stīpu, kas satur attiecības kopā un palīdz tām neizjukt pārmaiņu un dzīves pārbaudījumu laikā.
Vienlaikus pāris neeksistē izolēti no apkārtējās pasaules. Pēc Līduma domām, attiecības ietekmē daudz plašāka sistēma – sākot no paša cilvēka ķermeņa un veselības, ģimenes un tuvākās sociālās vides, līdz pat sabiedrības normām, ekonomiskajai situācijai un politiskajiem procesiem. Viņš to raksturo kā ietekmju loku no vismazākās vienības jeb “šūnas” līdz pat Eiropas Savienības regulējumiem un prasībām. Citiem vārdiem sakot, pāris nav noslēgta sala – to nepārtraukti ietekmē gan tas, kas notiek mājās, gan tas, kas notiek sabiedrībā kopumā. Tieši tādēļ attiecību kvalitāti nevar skaidrot tikai ar divu cilvēku raksturu vai saderību, jo uz pāra dzīvi vienlaikus iedarbojas daudz ārēju faktoru.
Lielā interese par Gata Līduma lekciju Garkalnē apliecina, ka cilvēkus joprojām nodarbina jautājumi par attiecību kvalitāti, tuvību un spēju saglabāt kopdzīvi ilgtermiņā.
Rozā brilles, statistika un realitāte
Līdums skaidro vēl kādu būtisku teoriju, kas attiecas uz pāri un ģimeni, – ģimenes attīstības ciklus. Tāpat kā cilvēks dzīves laikā iziet dažādus attīstības posmus, arī attiecības nepārtraukti mainās. Sākumā ir romantiskais jeb tā sauktais “rozā briļļu” periods, kad viss šķiet viegli, skaisti un pašsaprotami. Pēc Līduma teiktā, šis posms parasti ilgst aptuveni divus gadus. Tas nav nejaušs laika nogrieznis – bioloģiski tas ir laiks, kad pāris iepazīstas, izveido attiecības, ieņem bērnu un sagaida brīdi, kad mazulis jau sāk stabili stāvēt uz kājām.
Pēc tam attiecības neizbēgami ieiet nākamajā attīstības posmā – dzīvē ienāk bērni, pieaug atbildība, parādās nogurums un ikdienas pienākumi. Vēlāk seko pirmsskolas un skolas gadi, bērnu pusaudžu vecums, viņu aiziešana patstāvīgā dzīvē un citi pārbaudījumi, kas katrā posmā no pāra prasa pielāgoties jaunajai realitātei.
Tieši šeit, pēc Līduma domām, bieži sākas problēmas – cilvēki turpina gaidīt tās pašas sajūtas, kas bija attiecību sākumā, lai gan dzīve un attiecību fāze jau ir būtiski mainījusies. “Ja piektajā vai sestajā attiecību posmā mēs joprojām gaidām pirmā posma sajūtas, tad mēs sev nodarām pāri,” norāda speciālists.
Viņaprāt, problēma bieži nav partnerī, bet gan tajā, ka pāris nav apzinājies pārmaiņas un nav izrunājis savas vajadzības jaunajos apstākļos. Attiecībās nevar paļauties uz pieņēmumu, ka otrs sapratīs visu pats no sevis. Katrā jaunā dzīves posmā ir nepieciešama saruna par to, kas katram kļuvis svarīgs, kādas ir gaidas un kā vienam otru atbalstīt. Tieši spēja pieņemt pārmaiņas un pielāgoties tām, nevis dzīvot pēc attiecību sākuma scenārija, palīdz pāriem saglabāt tuvību arī pēc daudziem kopā pavadītiem gadiem.
Līdums uzsver, ka ilgstošās attiecībās īpaši bīstams kļūst pieņēmums, ka partneris jau tāpat zina, ko otrs domā, jūt vai vēlas. Kā ilustrāciju viņš min kādu humoristisku stāstu no kolēģes pieredzes. Veicot pētījumu dziļos laukos, viņa intervējusi kādu kundzi, kad istabā pēkšņi ieskrējis vīrs, piegājis pie loga un sācis ar mēli laizīt loga rūti. Pētniece apjukusi, bet saimniece mierīgi paskaidrojusi: “Nē, viņš nelaiza stiklu. Mēs piecdesmit gadus esam kopā. Tas nozīmē, ka man jāiet kaza pārsiet.”
Šis piemērs lieliski ilustrē, cik tālu pāris var aiziet savstarpēji izveidotu signālu un ieradumu pasaulē. No vienas puses, tā ir ilgstošas kopdzīves priekšrocība, kad cilvēki saprot viens otru gandrīz bez vārdiem, no otras puses – tas var kļūt arī par risku, ja sarunas aizstāj pieņēmumi un ieradumi. Ja pāris vairs neizrunā savas vajadzības, pārmaiņas un gaidas katrā jaunajā attiecību posmā, viņi var nonākt situācijā, kad dzīvo līdzās, bet patiesībā vairs neattīstās kopā. Tieši tāpēc, pēc Līduma domām, komunikācija ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, kas palīdz pāriem veiksmīgi pāriet no viena attiecību cikla nākamajā, nezaudējot savstarpējo tuvību un izpratni.
Divi attiecību scenāriji. Vienā komunikāciju aizstāj pārmetumi un kļūdu meklēšana, otrā – kopīgi smiekli un spēja saglabāt siltumu arī pēc daudziem kopā nodzīvotiem gadiem. Gatis Līdums uzsver, ka tieši komunikācija bieži nosaka, kurš no šiem ceļiem attiecībās tiek izvēlēts. Ilustrācija: MI
Līdums vērš uzmanību uz to, ka Latvija jau ilgstoši ir starp valstīm ar vienu no augstākajiem šķiršanās rādītājiem pasaulē. Pēc neatkarības atjaunošanas deviņdesmitajos gados šķiršanos skaits strauji pieauga – 1992. gadā tika šķirtas gandrīz tikpat daudz laulību, cik noslēgtas. Vēlāk rādītāji stabilizējās, taču arī šodien aptuveni puse laulību beidzas ar šķiršanos – 2023. gadā šķiršanās rādītājs sasniedza 50,4 procentus no noslēgto laulību skaita.
Salīdzinot starptautiskos datus, Latvija atsevišķos gados ierindojusies pat ceturtajā vai piektajā vietā pasaulē. Raksturīgi, ka valstu desmitniekā ar augstākajiem šķiršanās rādītājiem dominē bijušās Padomju Savienības republikas, savukārt zemākie rādītāji vērojami vairākās Centrālāzijas un Āzijas valstīs, tostarp Tadžikistānā, Uzbekistānā, Šrilankā un Indijā.
Kāpēc tā notiek? Vienas atbildes nav. Līdums norāda, ka sabiedrības attieksme pret laulību būtiski nav mainījusies – gan 2008. gada, gan 2015. gada aptaujās tikai aptuveni piektā daļa respondentu laulību uzskatīja par novecojušu institūciju. Taču būtiski ir pieaugusi piekrišana kopdzīvei bez laulības, kas nozīmē, ka oficiālā statistika vairs neatspoguļo visu ainu. Daudzas attiecības izjūk, tā arī nekad nenonākot līdz laulībai, tāpēc reālais izjukušo attiecību īpatsvars sabiedrībā, visticamāk, ir krietni lielāks, nekā rāda laulību šķiršanas dati.
Vienlaikus psihoterapeits aicina statistiku nevērtēt vienkāršoti. Šķiršanās biežumu ietekmē ne tikai pašu cilvēku attiecības, bet arī vēsturiskā pieredze, kultūra, reliģiskās tradīcijas un sabiedrībā valdošās normas, jo dažviet cilvēkus no šķiršanās attur sabiedrības spiediens, ekonomiskā atkarība vai reliģiski ierobežojumi.
Runāt un sadzirdēt
Lekcijas laikā Līdums pieskāras arī sabiedrībā izplatītam priekšstatam, ka attiecību nestabilitātes galvenais iemesls ir vīriešu nevēlēšanās uzņemties atbildību. Nereti izskan viedoklis, ka laulību kļūst mazāk tādēļ, ka vīrieši nevēlas precēties un uzņemties saistības. Tomēr statistika šo pieņēmumu neapstiprina. Kā norāda psihoterapeits, pēdējo piecu gadu dati rāda, ka pirmo laulību biežāk noslēguši tieši vīrieši, nevis sievietes. Tas, viņaprāt, liek uzmanīties no vienkāršotiem skaidrojumiem un meklēt dziļākus iemeslus tam, kāpēc attiecības veidojas vai izjūk, uzsverot, ka attiecību kvalitāti nosaka daudzu faktoru kopums, nevis viena dzimuma atbildība vai bezatbildība.
Vēl viens bieži dzirdēts apgalvojums ir, ka mūsdienu sabiedrība zaudējusi vērtības un tieši tāpēc pieaug šķiršanās skaits. Nereti tiek piesauktas arī kristīgās vērtības, apgalvojot, ka atgriešanās pie tradicionālā dzīvesveida automātiski stiprinātu ģimenes. Līdums aicina paraudzīties uz faktiem. Analizējot pētījumus par šķiršanās rādītājiem dažādās reliģiskajās grupās, aina izrādās daudz sarežģītāka.
Kāds amerikāņu pētījums rāda, ka augstākie šķiršanās rādītāji ir protestantu vidū, kam seko musulmaņi, jūdaisti un katoļi. Budistu sabiedrībā šķiras aptuveni desmitā daļa pāru, bet hinduistu kopienās šķiršanās sastopamas ļoti reti – aptuveni viens procents no noslēgtajām laulībām. Tas, pēc Līduma domām, liecina, ka reliģiskā piederība pati par sevi negarantē stabilas attiecības. Reliģija var kļūt par nozīmīgu atbalsta sistēmu, taču tā nevar aizstāt darbu, kas jāiegulda attiecībās.
Līdums atsaucas arī uz kādu Austrālijas advokātu apvienības pētījumu, kur analizēti šķiršanās iemesli, ko šķiroties minējuši pāri. Starp biežākajiem ir nepietiekama iesaiste attiecībās, bieži strīdi, neuzticība, nereālas gaidas, nevienlīdzības sajūta, nepietiekama gatavība laulībai un vardarbība. Aplūkojot šos iemeslus, kļūst redzams kas cits. Lielākā daļa problēmu būtībā saistās ar vienu jautājumu – cilvēki pārstāj sarunāties. Nevis vienkārši runāt, bet patiesi sadzirdēt viens otru.
Aplūkojot dažādas teorijas par šķiršanās cēloņiem (reliģija, vērtības, kultūra, valsts, kurā dzīvojam, un sabiedrības pārmaiņas), Līdums lekcijā nonāk pie vienas galvenās atziņas: attiecību kvalitāti visvairāk nosaka komunikācija. Izšķiroša ir cilvēku spēja sarunāties un saprast vienam otru.
Pēc Līduma domām, pāri ļoti bieži strīdas nevis par faktiem, bet par to interpretāciju – divi cilvēki vienu un to pašu situāciju uztver atšķirīgi, balstoties savā pieredzē, gaidās un priekšstatos par dzīvi. Turklāt cilvēki mēdz iedomāties vienu attiecību scenāriju, bet realitātē saņem ko pavisam citu. Ja par šo atšķirību nerunā, rodas vilšanās, pārpratumi un konflikti. Tāpēc komunikācijas būtība nav tikai runāt, bet arī pārliecināties, vai otrs patiešām ir sapratis to, ko vēlējāmies pateikt.
Tieši šo atgriezenisko saikni Līdums uzskata par vienu no svarīgākajiem ilgtermiņa attiecību priekšnoteikumiem. Jo mazāk cilvēki komunicē, jo mazāk viņi saprot viens otru, līdz nonāk situācijā, ko Līdums ilustrēja ar humoristisko stāstu par vīru, kurš, lai pateiktu sievai, ka jāpārsien kaza, laiza loga rūti. Tas ir galējais punkts, kur komunikāciju aizstājuši ieradumi un signāli. Tāpēc Līdums uzsver: komunikācija ir viena no retajām lietām attiecībās, kas patiešām ir pašu cilvēku rokās.
Lekcijas noslēgumā Gatis Līdums iepazīstina ar divām karikatūrām. Vienā attēlots vīrs, kurš pārmet sievai, ka viņa jau trīsdesmit gadus visā meklē tikai kļūdas, uz ko sieva, kā parasti, aizrāda, ka trīsdesmit vienu gadu. Otrā redzams uz soliņa sēdošs pāris, kas par kaut ko kopā smejas, un tur rakstīts: “Smiekli ir lodziņš, pa kuru var redzēt, ka sirsniņa vēl ir mājās.” Līdums visiem pāriem novēl šo otro attiecību scenāriju.
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcija.
#SIF_MAF2026
