Cieta seši bērni, diviem bija nepieciešama hospitalizācija un operācijas. Savainojumus guva arī viens no pedagogiem.
Saistībā ar notikušo sākts kriminālprocess. Pēc policijas veiktajām procesuālajām darbībām suņi tika nodoti atpakaļ īpašniecei. Sākotnēji izskanēja informācija, ka dzīvniekus tālāk izvērtēs Pārtikas un veterinārais dienests, tomēr PVD kopš šā gada sākuma suņu bīstamības izvērtēšanu vairs neveic.
Notikušais izraisījis plašas diskusijas par suņu īpašnieku atbildību, dzīvnieku turpmāko likteni un to, cik nopietni būtu jāreaģē uz ziņām par klaiņojošiem suņiem.
Komentējot Carnikavas gadījumu, kinoloģe Laura Blumberga uzsver – neatkarīgi no tā, kā dzīvniekiem izdevies nokļūt ārpus saimnieka kontroles, atbildība gulstas uz to īpašnieku.
“Manuprāt, daudzi eksperti un kolēģi šajās dienās jau ir pateikuši, ka vienīgais iespējamais veids, kā novērst šādas situācijas, ir atbildīga dzīvnieku turēšana,” saka Blumberga.
Viņa norāda, ka arī arguments par suņa pirmreizēju izbēgšanu saimnieku no atbildības neatbrīvo.
“Vienīgais atbildīgais par notikušo ir dzīvnieku saimnieks. Pat ja suņi ir izbēguši pirmo reizi, tik un tā saimnieks par to ir atbildīgs. Patīk mums tas vai ne.”
Kinoloģe kritiski vērtē arī sabiedrībā reizēm dzirdamo uzskatu, ka laukos brīvi staigājoši suņi esot ierasta un pieņemama parādība. Viņa atgādina, ka bez saimnieka kontroles dzīvnieka uzvedība var mainīties.
“Klaiņojošie suņi, būdami brīvsolī, uzvedas citādi. Suns pēc savas dabas ir plēsējs, viņš kož neatkarīgi no sava izmēra, un, būdams nepieskatīts, suns ir mednieks,” skaidro Blumberga.
Runājot par Carnikavas gadījumu, kinoloģe pieļauj, ka bērnu grupa abiem dzīvniekiem varēja izraisīt vajāšanas instinktu.
“Es piekrītu veterinārārstes Litas Konopores teiktajam, ka šajā gadījumā, visticamāk, šie divi suņi mazos bērnus uztvēra kā medījumu un sāka viņus vajāt. Rezultātā tas noveda pie ļoti traģiskām sekām.”
Vienlaikus Blumberga uzsver, ka pilnvērtīgam konkrēto suņu uzvedības izvērtējumam būtu jāzina daudz vairāk par viņu audzināšanu, dzīves apstākļiem un iepriekšējo uzvedību.
“Es uzskatu, ka normāls, socializēts un audzināts dzīvnieks, kura audzināšanā ir ieguldīts laiks un zināšanas, šādi nerīkojas,” viņa saka.
Īpaši skarbs ir Blumbergas vērtējums par suņu iespējamo turpmāko likteni.
“Lai cik skarbi tas nebūtu, es domāju, ka dzīvnieki, kas tik briesmīgā veidā ir uzbrukuši maziem bērniem un vispār cilvēkiem, visticamāk, ir eitanizējami.”
Savu nostāju viņa pamato ar risku, ka šāda uzvedība varētu atkārtoties.
“Nav tāda instrumenta, ar kuru iemācīt dzīvniekam to neatkārtot. Ja viņš šādi ir rīkojies pēc savas iniciatīvas, tad viņš to var izdarīt atkal.”
Kinoloģe uzsver, ka šis gadījums nav salīdzināms ar situāciju, kurā suns kož, aizstāvoties no uzbrukuma vai pāridarījuma.
“Šis ir pavisam kaut kas cits. Manuprāt, pēc šī notikuma es nedomāju, ka šie dzīvnieki jebkad varētu būt sabiedrībai droši.”
Vienlaikus tas ir kinoloģes profesionālais viedoklis – lēmumus par konkrēto dzīvnieku turpmāko likteni pieņem kompetentās institūcijas.
Blumberga uzskata, ka Carnikavas notikums izgaismo arī plašāku problēmu – reakciju uz iedzīvotāju ziņojumiem par klaiņojošiem dzīvniekiem.
“Manuprāt, pašvaldības policija ārkārtīgi slinki un negribīgi izmanto tai dotos resursus. Klaiņojošu dzīvnieku jautājumiem būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība, nekā tas notiek šobrīd,” saka kinoloģe.
Viņa norāda – ja cilvēki vairākkārt ziņo par klaiņojošu suni, bet reakcijas nav, ar laiku viņi pārstāj par šādiem gadījumiem informēt vispār.
Vēl viena problēma, pēc Blumbergas domām, ir cilvēku izvēle iegādāties suni, neapzinoties konkrētās šķirnes vai dzīvnieka vajadzības un savas spējas ar to tikt galā.
“Lai arī situācija kopumā uzlabojas, mums aizvien ir milzīga problēma – cilvēki iegādājas dzīvniekus, kas viņiem nav pa spēkam.”
Viņa uzsver, ka rezultāts var būt nesocializēts, nekontrolējams dzīvnieks bez skaidri noteiktām robežām, kas, izkļūstot no teritorijas, sāk apdraudēt apkārtējos.
Visvairāk kinoloģe uzsver uzbrukumā cietušo bērnu pārdzīvoto.
“Tiešām ir ļoti, ļoti žēl, ka tas ir noticis ar bērniem. Visticamāk, bailes, nepatika un psiholoģiskā trauma viņiem var palikt uz visu mūžu. Tas ir briesmīgi,” saka Blumberga.
Carnikavas incidenta apstākļus turpina vērtēt atbildīgās institūcijas, bet jautājums par abu suņu turpmāko likteni joprojām nav atrisināts.
