Valsts prezidents Egils Levits uzrunājot gan Sibīrijas izsūtīšanu pārdzīvojušos un skolēnu darbu konkursa "Sibīrijas bērni" dalībniekus Rīgas pilī, gan klātesošos pie Brīvības pieminekļa, uzsvēra, ka komunistiskā genocīda noziegumiem pret cilvēci nav noilguma,un šodienas paaudžu pienākums ir atcerēties un pieminēt mūsu valsts pilsoņus – padomju okupācijas režīma 1941.gada nozieguma upurus.
Levits uzsvēra, ka atmiņas par nodarīto ļaunumu visdzīvākās ir tieši tajās paaudzēs, kas pašas to ir piedzīvojušas. Viņaprāt, nozīme ir katra cilvēka balsij, katra cilvēka likteņstāstam. "Gadiem ritot, aizvien lielāka nozīme ir atmiņu pēctecībai. Tuvība starp paaudzēm pastāv tikai tad, ja nākamajām paaudzēm ir svarīgs priekšteču mūža gājums, tās to novērtē, turpina aizsākto gan ģimenē, gan valstiskā līmenī," atzina prezidents.
1941.gada 14.jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šajā dienā latviešu tauta piedzīvoja pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju. Tajā Latvija zaudēja vairāk nekā 15 000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 6000 gāja bojā.
