1980. gada 11. novembrī un nākamajās dienās pasauli pāršalca ziņa par latviešu trimdas mācītāju Māri Ķirsonu (1940–2025), kurš Madridē, tērpies garīdzniekam raksturīgā apģērbā, pašpārliecināti stāv uz zemē noklāta padomju karoga un tecina uz tā asinis no vēnām, šādi protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.
Vieta un laiks nebija izvēlēti nejauši – protests notika iepretī ēkai, kur tajā dienā tika atklāta Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes Helsinku Noslēguma akta pārskata konference. Zem pasākuma sarežģītā nosaukuma ietērpts mērķis izvērtēt 1975. gada Helsinku vienošanos parakstījušo Rietumu un Austrumu valstu, tostarp PSRS, saistību izpildi un diplomātiskās sadarbības nākotni. Helsinku vienošanās dokuments cita starpā nostiprināja arī cilvēktiesības un tautu pašnoteikšanās tiesības. Māra Ķirsona protests bija košs indikators Padomju Savienības nespējai ievērot minētās tiesības. Mācītāja paziņojums pasaulei citēts «The Philadelphia Inquirer» 12. novembra numurā: «Šī latvieša asinis Madridē uz komunistu karoga līst, protestējot pret padomju veikto genocīdu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.»
Māris Ķirsons 1980. gada 11. novembrī Madridē. FOTO: «MĀCĪTĀJA MĀRA ĶIRSONA FONDA» ARHĪVS
Lai gan Madrides konferences norises laikā protestos piedalījās vairāki desmiti baltiešu trimdinieku ar neatkarīgo Baltijas valstu karogiem un plakātiem rokās, tieši Māra Ķirsona asins tecināšanas brīdis kļuva par zīmīgāko trimdinieku cīņas punktu šajās dienās. Simboliski piesātinātais, vizuāli iespaidīgais protests notika pasaules politiķu un žurnālistu priekšā, šādi pievēršot plašas sabiedrības uzmanību okupētajām Baltijas valstīm. «New York Times», «Reuters», «London Times», «Diario 16» un daudzi citi pasaules mediji atspoguļoja protestu. Pat prominentais ASV žurnāls «Times», aprakstot konferenci, izvēlējās rakstam lietot fotogrāfiju ar Māri uz padomju karoga.
Ar dzimtenes mīlestību sirdī
Māris Ķirsons piedzima patriotiskā ģimenē, ar kuru kopā dažu gadu vecumā no atkārtotas Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā bēga uz Vāciju, bet pēc tam devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Māris Ķirsons (centrā) ar ģimeni Misisipi ASV. FOTO: «MĀCĪTĀJA MĀRA ĶIRSONA FONDA» ARHĪVS
Viņa personībā šarms, humora pilna asprātība un pārliecinošas runas spējas apvienojās ar asu prātu (izglītība vēsturē, filozofijā, teoloģijā un pāru terapijā) un uzdrīkstēšanos darīt lietas neparasti, šīm īpašībām lieti noderot ne tikai viņa aicinājumā kalpot par garīdznieku, bet arī padarot Māri par loģisku izvēli iesaistei pretpadomju akcijās citu trimdas latviešu acīs. Kalpojot savās Amerikas un Kanādas latviešu draudzēs, mācītājs sprediķos un publikācijās nereti atgādināja par okupēto dzimteni. Viņš arī organizēja trimdas jauniešu nometnes, ar sev tipisko dinamisko retoriku piesaistot jaunās paaudzes uzmanību kristīgajām un latviskajām vērtībām.
Ieskats Māra Ķirsona protesta akciju dosjē
Protests Madridē nebija ne pirmā, ne pēdējā Māra publiski redzamā akcija pret padomju darbību okupētajā Latvijā. Ir vērts atcerēties vēl kaut dažas no tām.
1976. gadā okupantu vara izdarīja spiedienu uz Brūveru ģimeni Latvijā, kas bija saistīta ar vietēja mēroga pretpadomju akcijām, vienlaikus spiežot tās locekļus atstāt valsti, bet neļaujot nokārtot izbraukšanai uz Rietumiem nepieciešamos dokumentus. Brūveri Rīgā 1. maijā uzsāka bada streiku. Minsteres Latviešu ģimnāzijas aktīvisti viņus atbalstīja ar protestiem Ķelnē, bet tajā pašā mēnesī Amerikas latviešu grupa savu neapmierinātību par cilvēktiesību pārkāpumiem izrādīja pie padomju konsulāta ēkas Vašingtonā. Pēdējais minētais protests gan nenotika gluži pēc scenārija. Šodien gan var teikt: labi, ka tā! Māris Ķirsons, kurš bija viens no protestētājiem pie konsulāta, dusmīgs par padomju iestādes darbinieku neatsaucību dialoga veidošanā par pāridarījumiem latviešiem, iniciēja PSRS karoga dedzināšanu uz ielas – iepretī minētajam konsulātam. Par šo soli septiņi latviešu protestētāji tika aizturēti, un pret viņiem tika ierosināta lieta tiesā. Par notikumiem pēc gada tiesas priekšā Māris Ķirsons kādā intervijā smaidot stāstīja: «Man prasa, vai es esmu vainīgs. Es teicu: «Vienīgais, par ko es esmu vainīgs, ka es dedzināju atkritumus pilsētas robežās.» Tad tiesnesis ar to savu āmuru – blaukš! – pa galdu un saka: «Mācītāj, jūs izrādīsiet respektu pret šo tiesu vai arī es jūs iemetīšu cietumā!» Un es atvainojos, ka es negribēju nekādu nerespektu izrādīt pret viņu vai viņa tiesu, bet tas ir tas, ko es domāju pa to krievu karogu.» Pēc tam, kad šis pats tiesnesis tiesas laikā intervēja notikuma aculiecinieku – policistu, kurš minstinājies pēc atmiņas raksturot dedzināto priekšmetu –, viņš par apsūdzētajiem paziņoja: «Not guilty!» («Nav vainīgi!»). Augstā amata pārstāvis neesot ticis pārliecināts, ka aizturētie tiešām ir saistīti ar dedzināšanu. Latviešiem apsūdzības tika noņemtas. Par tiesas iznākumu ziņoja Amerikas un trimdas latviešu prese. Padomju varas pārstāvji, kā sagaidāms, nebija pārāk iepriecināti.
Latviešu laikraksts ASV un Kanādā «Laiks» 9. jūnija izdevumā piemin, ka dažiem no protestētājiem pēc tiesas ir bijusi iespēja klātienē tikties ar augsta ranga amerikāņu amatpersonām, kas solīja uzrunāt ASV ārlietu ministriju, lai aicinātu palīdzēt Brūveru ģimenei. Kā savā grāmatā «Visuaugstākā patvērumā» atceras Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers, «acīmredzot no Maskavas bija pienākusi pavēle izbeigt lielo skandālu, kas bija izvērties jau pa pus pasauli. Mums tika paziņots, ka jautājums par mūsu izbraukšanu esot tuvu atrisinājumam un lai mēs izbeidzot kūdīt savus Rietumu draugus ar visādām naidīgām pretpadomju provokācijām.» 29. septembrī Brūveru ģimenes locekļi ar padomju varas atvēlētajām ārzemju pasēm ieradās Rietumvācijā.
1985. gada vasarā Māris Ķirsons bija viens no tiem Baltijas valstu trimdiniekiem, kas piedalījās riskantajā Baltijas brīvības un miera kuģa akcijā – braucienā ar nomātu kruīza kuģi «Baltic Star» gar okupētās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas ūdens robežām (tolaik – stingri apsargātām pašas PSRS robežām).
Māris Ķirsons uz kuģa «Baltic Star»1985. gada jūlijā.
Uz klāja notika diskusijas ar politiķu, sabiedrisko aktīvistu un disidentu iesaistīšanos par galvenokārt Baltijas valstu stāvokli desmit gadus pēc Helsinku līguma. Tika veiktas translācijas un reportāžas, pievēršot akcijai Rietumu sabiedrības uzmanību. Māris Ķirsons vadīja svētbrīdi pie Gotlandes krastiem, godinot baltiešu laivu bēgļus Otrā pasaules kara laikā. Pateicoties tam, ka Ziemeļigaunijā bija iespējams uztvert Somijas televīzijas pārraides, par savu tautiešu atbalstu uzzināja arī Baltijas valstīs, tas ir, tā sauktā dzelzs priekškaraotrā pusē.
Akcija uz kuģa bija daļa no plašāka ideoloģiski košas trimdinieku grupas organizēta protesta, kurā ietilpa pretpadomju demonstrācijas Kopenhāgenā, Stokholmā un Helsinkos. Māris šajās pilsētās vadīja protesta gājienus, kuros piedalījās vairāki simti dažādu vecumu cilvēku, daļa no tiem – cietumnieku tērpos ar katram atšķirīgu gadskaitli uz tā, simbolizējot laiku, ko Baltija pavadījusi okupācijā. Gājiena priekšā virzījās ļaužu procesija, kas nesa lielu, metāliska izskata ķēdi. Somijas galvaspilsētā, kas vairākas desmitgades nebija pieredzējusi pret Padomju Savienību vērstus protestus, gājienam pievienojās vairāki tūkstoši sajūsminātu somu.
Māris Ķirsons protesta gājienā Kopenhāgenā 1985. gada jūlijā.
1990. gada jūlijā jau minētajam kuģim «Baltic Star» beidzot bija lemts piestāt arī Latvijas krastos, precīzāk – Rīgas pasažieru ostā, kur ap četriem simtiem trimdas latviešu sagaidīja tikko neatkarības deklarāciju pieņēmušās valsts iedzīvotāju pūlis. Atbraukušo vidū bija arī deviņi garīdznieki.
Māris Ķirsons uz kuģa «Baltic Star», ierodoties Rīgā 1990. gada jūlijā.
Viesi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem vienojās gājienā uz Rīgas Domu, kur ar dievkalpojumu iesākās «Latviešu draudžu un jaunatnes dienu ‘90» Latvijas posms. Ļaužu straume atstāja ostu, mācītājam Ķirsonam gājiena priekšā lēnā, svinīgā gaitā nesot ceremoniālo krustu. Lai gan visiem tas nebija zināms, Māris bija šī brauciena organizētājs. Viņš gudri bija nokārtojis, ka vīza tika noformēta uz pašu kuģi «Baltic Star», nevis katram braucējam individuāli, samazinot iespēju sagaidīt birokrātisku šķēršļu likšanu ar ilgstošām un mokošām pārbaudēm. Turklāt brauciena biļetes netika pirktas padomju valsts tūrisma aģentūrā «Intūrists», bet pa tiešo– no Latvijas Kultūras ministrijas. Patriotiskais mācītājs bija atvedis līdzi arī kravu ar Bībelēm, eksotiskiem augļiem un... importa smēķiem un alkoholu. Pēdējie lieti noderēja, kad nākamajā dienā tika paziņots, ka kuģim «kaut kas neesot kārtībā ar vīzu» un tam ir jāatstāj osta. Izrādījās, ka atbildīgajām amatpersonām priekšā noliktie svešzemju labumi brīnumainā kārtā tomēr spēja ātri atrisināt «vīzas problēmu», un «Baltic Star» drīkstēja palikt ostā.
Trimdas tautiešiem šis brauciens nenozīmēja tikai dalību Draudžu dienās un iespēju apmeklēt tobrīd notiekošo XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku un X Deju svētku pasākumus – daļai atbraucēju tā bija pirmā iespēja spert soļus uz savu senču zemes.
Arī aiz dzelzs priekškara augušajiem latviešiem Māra Ķirsona un trimdas latviešu simtu ierašanās pirmo atjaunotās brīvības gaisu elpojošajā Latvijā nebija mazsvarīga. Līdzās Svēto Rakstu izdevumiem un, iespējams, nekad nebaudītajiem kārumiem vēl tikko okupācijas varai pakļautie tautieši ieguva apziņu, ka viņi pasaulē nav vieni – ka ir kāda viņu ģimenes daļa aiz dzimtenes robežām, kas neatlaidīgi atbalsta Latvijas atdzimšanu arī tur.
Pamats drosmei
Vai Māris Ķirsons, kurš uz palikšanu dzimtenē atgriezās 2013. gadā, lai līdz sava pasaulīgā mūžā noslēgumam pēc divpadsmit gadiem kalpotu nelielajā Mērsraga luterāņu draudzē, bija perfekts it visā? Nebūt ne. Atraktīvā trimdas mācītāja un viņam apkārtesošo cilvēku dzīvi jaunībā bojāja Māra spēcīgā atkarība no alkohola. Tomēr tā neguva virsroku. Viņš ne tikai spēja nodzīvot savus mūža otras puses 48 gadus, neizdzerot ne glāzīti alkohola, bet arī aktīvi iesaistījās atbalsta sniegšanā atkarīgajiem.
Mācītājs Māris Ķirsons. FOTO: «MĀCĪTĀJA MĀRA ĶIRSONA FONDA» ARHĪVS
Arī vairākas neizdevušās laulības nesalauza Māri – mācītājam tika dāvāta drosme konfrontēt savas nepilnības un padziļināti apgūt pāru terapiju, lai palīdzētu citām ģimenēm kopt viņu attiecības veselīgi. Arī cīņa par neatkarīgu Latviju balstījās nevis slīgšanā bezspēcībā Latvijas okupācijas fakta priekšā, bet spējā nepadoties un nebaidīties rīkoties, lai situācija vērstos par labu cietējiem.
Tad kur rodas šī drosme? No kurienes tā nāk? Mārim Ķirsonam tā bija Dievā. Viņš vairākās intervijās un arī sprediķos ir liecinājis, ka baiļu pretstats ir ticība: «Tā ir ticība Dievam, Viņa gādībai un mīlestībai, ko Viņš ir demonstrējis Jēzū Kristū.» Tas daudziem patiesi ir drošs pamats.
Māris Ķirsons Mērsraga baznīcas altārī. FOTO: MUZEJA «LATVIEŠI PASAULĒ» ARHĪVS
Šodien, Latvijas drosminieku piemiņas dienā – Lāčplēša dienā –, ko atzīmējam dažādu līdz šim nepiedzīvotu un satraucošu pārbaudījumu laikā, esam aicināti paši sev uzdot tik svarīgos jautājumus: kas ir mans drosmes avots? Kas ir tas pamats, uz kura varu droši stāvēt pretī izaicinājumiem un nepilnībām man apkārt?
Māra piemiņai un viņa garīgā mantojuma apzināšanai ir izveidots «Mācītāja Māra Ķirsona fonds», un tā tuvākā laika uzdevums ir izdot mācītāja sprediķu grāmatu. Ja jūs uzrunāja Māra Ķirsona personība un drosme Latvijas labā, nekautrējieties atbalstīt fonda darbību!
«Mācītāja Māra Ķirsona fonds»
Reģ. nr. 40008355654
LV81HABA0551063853756
Tālr. +371 20258819
