Tomēr godīgi jāatzīst, ka tikpat sena kā nēģu cepšana Salacgrīvas pusē ir arī reņģu un brētliņu sālīšana, cepšana un marinēšana, līdz neredzētos slavas augstumos to cēla kuivižnieks Dzintris Kolāts, katru pavasari maija viducī iedibinot Reņģēdāju festivālu.

Nēģu zveja un tās patinētais šarms

Pētniece I. Vītola ilgākā laikā iepazina nēģu zvejas tradīcijas uz Salacas un Svētupes. Aizraujošas bija sarunas ar dažādu paaudžu nēģu zvejniekiem, apcerēti kādreizējie Salacgrīvas “nēģu karaļi”, lūkotas vecās fotogrāfijas, kurās vislabāk var just šīs senās nodarbes patinēto šarmu. Daudz vērtīga savākts Salacgrīvas muzejā, kur rūpīgi tiek koptas un saglabā liecības par Salacas nēģu tačiem, to īpašniekiem, zvejniekiem un lieliskajiem nēģu cepējiem. Zīmols “Salacas zutiņi” Ulmaņlaikā bija neapstrīdams produkta kvalitātes garants.

Pētniece plašākai sabiedrībai atklājusi savas pārdomas par veikto darbu, uzsvērdama nepietiekamo paaudžu pārmantojamību un mazo aroda atpazīstamību: “Pētījums bija ļoti aizraujošs. Uzzināju daudz jauna un iepazinos ar atsaucīgiem, darbīgiem nēģu zvejniekiem, kuri labi pārzina savu arodu un ir lepni par to. Tas neapšaubāmi ir prestižs amats.

Cerams, tagad, kad nēģu zvejas prasmes Salacā un Svētupē ir ierakstītas kā vērtība Latvijas NKM sarakstā, situācija uzlabosies. Iespējams, nēģu zvejnieki apzināsies, ka ir ne tikai sava aroda pratēji, bet arī unikāla mantojuma glabātāji. Tieši viņu rokās ir šo arodu praktizēt un nodot tālāk, kā arī popularizēt gan savas prasmes un nēģu tačus kā zvejas rīkus, gan arī pašu nēģu garšu, kas jaunākajā paaudzē netiek vairs augstu cienīta un kļūst arvien mazpazīstamāka. Veiciet eksperimentu un pajautājiet jauniešiem, vai viņi ēd nēģus, vai viņiem tie garšo! Vismaz manā pieredzē studentu, jauniešu pulkā nedaudzo pozitīvo atbilžu dēļ šī aina ir bēdīga.”

Nēģu tači Salacā ir zvejas veids pēc sentēvu metodēm.

Nēģu zvejnieki dzīvo un strādā ar optimismu

Biedrības “Salacgrīvas nēģi” valdes loceklis, piekrastes un Salacas trešā nēģu tača zvejnieks kuivižnieks Jānis Krūmiņš no SIA “Aļģes 1” ir daudz optimistiskāks par pētījuma autori. Jaunais nēģu zvejas nacionālais statuss ir tieši tas, ko viņš un domubiedri vēlējušies – popularizēt un daudzināt nēģu zveju. Kultūras mantojuma vērtības statuss varētu sniegt arī drošības sajūtu un aizsardzību pašiem nēģu zvejniekiem, ka viņu arods ir jāsaglabā cauri paaudzēm arī turpmākajos gadu desmitos.

Tieši biedrības izveide, 2018. gadā apvienojot Salacas un Svētupes nēģu zvejniekus un pārstrādes uzņēmējus, ļāvusi veikt vairākus praktiskus darbus ilgākā laikā. Iepriekš tā jau bija sagatavojusi pieteikumu produkta “Salacgrīvas nēģi” reģistrēšanai Eiropas Savienības (ES) aizsargāto ģeogrāfisko norāžu reģistrā, un kopš 2022. gada tas iekļauts ES pārtikas kvalitātes shēmā. Tradīcijas uzturēšanā jau vairākus gadus aktīvi iesaistās novada pašvaldība – Salacgrīvas muzejs un Tūrisma informācijas centrs.

Ko nozīmē produkcijas iekļaušana ES aizsargāto ģeogrāfisko norāžu reģistrā? Tās galvenais mērķis ir veicināt kvalitatīvu vietējo produktu ražošanu un palīdzēt ražotājiem plašāk informēt sabiedrību par produktu īpašo kvalitāti ģeogrāfiskā apgabala vai tradicionālās izcelsmes dēļ. Aizsargātu cilmes vietu nosaukumu shēmas produkta visai ražošanai – no izejvielas ieguves līdz galaprodukta iesaiņošanai – jānotiek konkrētajā apgabalā, kur kvalitāti vai īpašības rada ģeogrāfiskā vide ar tai piemītošiem dabas un cilvēka faktoriem.

Nēģu zvejnieku un pārstrādātāju darbs vairākas reizes guvis valstiskus panākumus. 2025. gadā mūs sasniedza šāda avīžu ziņa: “Kultūras centrā “Hanzas perons” Rīgā ar Ražas svētkiem noslēdzās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra projekta “Novada garša” šī gada aktīvā sezona. Līdzās dažādām citām aktivitātēm te tika godināti arī tradicionālā produktu kvalitātes konkursa “Novada garša 2025” laureāti. Starp suminātajiem arī šogad bija ražotāji no Limbažu novada.

Salacgrīvieša Ulda Rozenšteina SIA “Salacas KRU” konkursā saņēma četras zelta un vienu sudraba medaļu. “Novada garšas” žūrija vērtīgāko – zelta – medaļu piešķīra uzņēmēja ražotajam karsti kūpinātajam zutim, ceptiem nēģiem želejā, ceptai reņģu filejai marinādē un ceptai reņģu filejai želejā. Mājražotājam ir gandarījums, ka jomas profesionāļi ir novērtējuši ieguldīto darbu. Iegūtās medaļas vienlaikus arī pircējiem ir drošības garants produkta kvalitātei.

Šī ir jau otrā reize, kad U. Rozenšteins piedalās produktu kvalitātes konkursā. 2023. gadā viņa gatavotais pasterizētais ceptais nēģis želejā stikla burciņā tika novērtēts ar zelta medaļu. Pašlaik “Salacas KRU” piedāvā astoņu veidu produktus, un turpmāk plānots šo sortimentu paplašināt. Tomēr tuvākais mērķis ir uzbūvēt ražošanas telpas, lai varētu apmierināt pieaugošo pieprasījumu.”

Produktu kvalitātes konkursā “Novada garša 2025” visvairāk medaļu (četras zelta un viena sudraba) no Limbažu novada uzņēmējiem ieguva SIA “Salacas KRU” no Salacgrīvas. Uzņēmuma īpašnieks Uldis Rozenšteins kopā ar sievu Kristīni (no kreisās) un darbinieci Ilzi Šicu.

Nēģu zveja tiek pārņemta no paaudzes paaudzē

Mājražošana Uldim ir papildu nodarbe, pamatdarbs joprojām ir nēģu zveja Salacgrīvas zvejnieku saimniecībā “Kurķis”. No pašnodarbinātā ar gadiem viņš izaudzis līdz savai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību.

“Sākumā tas bija paredzēts kā piepelnīšanās veids. Netīšām sanāca kaut kas lielāks,” par saviem panākumiem pieticīgi spriež U. Rozenšteins.

Viņu varam sastapt sezonā uz tača, kas jau kuro gadu ir viens no visinteresantākajiem apskates objektiem Salacgrīvā. Te tūristu grupas iepazīst senos un mūsdienu nēģu zvejas rīkus, tača tehnisko specifikāciju (cik pazīstams jēdziens no konkursiem un iepirkumiem!), apaļmutnieku cepšanu īstā nēģu krāsnī, līdz atbraucējiem kļūst skaidrs – jā, tā te jau vairāk nekā simts gadu top izslavētie “Salacas zutiņi”!

Uldis zivju cienītājiem piedāvā arī stores fileju želejā, kūpināta zuša fileju želejā, zuša fileju želejā (mēs teiktu – zuša galerts!), kā arī uz pasūtījuma tiek karsti kūpināts zutis, ko iesaiņo vakuumā. Pozitīvi, ka šī produkcija atrod savus pircējus caur tiešo piegādi – saimnieks pats rīko pircēju atrašanu, tiek veidoti maršruti uz Rīgu un pa Vidzemi, tāpat burciņas ar gardumiem ceļo ar citām loģistikas ķēdēm. Visai produkcijai ir gada garantija, tikai stores filejai burciņā – deviņi mēneši.

Pats meistars bilst, ka satikt klātienē savu pircēju ir divtik interesanti. Pa lieltirgiem viņš nebraukā. Izņēmums ir tikai trīs svētki, kuros esot vērts ar savu produkciju būt klāt: Reņģēdāju festivālā Salacgrīvā maijā, Nēģu svētkos Carnikavā (šogad – 22. augustā) un Nēģu dienā Salacgrīvā (10. oktobrī) – tos gan nedrīkstot garām laist.

Man prātā kāds bērnības stāsts no sava vectēva Kuivižu “Mazviļņos”. Starpkaru periodā piekrastes zvejnieks Hugo Otomārs Krūmiņš reņģes pa ziemu ar ragavām no Vidzemes jūrmalas vedis augšā pa Valmieras ceļu pat līdz pašai pilsētai. Tur tās veiksmīgi iztirgojis un vienmēr gājis frizēties. Tā arī sastapis savu mūža mīlestību, kura nolikusi vieglās balbieres dienas lielpilsētā un kļuvusi par zvejnieka sievu – lāpījusi tīklus, šķirojusi un griezusi zivis, piejūras liesajā zemītē centusies izaudzināt kādu kartupeli vai burkānu.

Toties zirgi un govis gan vai plīsušas no labuma – Randu palieņu pļavu treknā zāle darījusi savu, arī tauku procents pienam turējies izcils. Bet mans vectēvs atstājis nākamajām paaudzēm prātā paliekošu dzīves gudrību – vispirms jāiestāda dārzs, jo koki aug ilgi, tad jāuzceļ māja, kur pašiem dzīvot, un tad jau var braukt ar reņģēm pa ragavu ceļu sievas lūkoties.

Mobilais zivju autobuss tiek gaidīts gadatirgos un pilsētu svētkos.

Salacas nēģu zvejnieks jau kurā paaudzē, pirmā tača īpašnieks Aleksandrs Rozenšteins 2025. gada Patriotu nedēļā Jelgavas pilī saņēma Gada balvu zivsaimniecībā “Lielais loms 2025” par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā.

Jau ceturtdaļgadsimtu darbojoties nēģu zvejā, Aleksandrs stāsta, ka gads no gada atšķiras un nekad nevar iepriekš paredzēt, kāda būs nākamā nēģu sezona:

“Jūlijā nevarēju saprast, kas šogad gaidāms, kā rīkoties. Ūdens līmenis upē bija tik augsts kā nekad. Atlika divi varianti: vai nu šosezon nozvejosim ļoti labi vai neko. Taču ūdens stabilizējās – tas bija tīrs, tajā nebija dūņu daļu, kas vasarā izveidojas, kad nav straumes. Septembra un oktobra pirmās puses gan bija ļoti švakas, bet uz mēneša beigām lomi palielinājās. Pagaidām mums pirmajā tacī sokas labi.

Mans tēvs kādreiz sacīja – ar galvu var vairāk nozvejot nekā ar divām rokām. Drīz klāt būs brīdis, kad jāsāk zvejot arī ar galvu.”

Kurzemnieks ceļ Vidzemes zivju apstrādātāju prestižu

Mākslīgā intelekta (MI) sagatavotā tekstā lasām: “Gundars Bendrāts ir Salacgrīvā pazīstams uzņēmējs un vietējās sabiedrības pārstāvis, uzņēmuma SIA “Kurzeme GB” valdes loceklis.”

Taujāts, kāpēc Salacgrīvā reģistrētās ražotnes nosaukumā ietverts Kurzemes vārds, tās īpašnieks atbild, ka pats nākot no Kurzemes – Gundars dzimis Kuldīgā. Viņa firmas zīmolu zina ne tikai vidzemnieki, jo Salacas krastos ražotā zivju produkcija ir sasniegusi ne vien Rīgu, bet arī citas Latvijas pilsētas un novadus.

Līdz sava uzņēmuma nodibināšanai Gundars paspēja strādāt prestižajā restorānā “Vārava” Saulkrastos un leģendām apvītajā “Pie bocmaņa” Salacgrīvā. Kopš 1996. gada viņš ražo, pēc gardēžu domām, vispopulārāko produkciju – uz oglēm ceptus Salacas nēģus želejā. Pats teic, ka tas notiekot pēc pārbaudītām sentēvu receptēm, kas ļauj izcelt apaļmutnieku vislabākās garšas īpatnības. Kad nēģis no zvejniekiem iegādāts, sākoties tā īstais ceļš uz patērētāju azaida galdu – cepšana, sautēšana un ievietošana kārbās.

Gundars kā nēģu cepējs bija viens no pirmajiem, kurš atjaunotajā valstī saņēma atļauju piegādāt savu produkciju tirdzniecības tīkliem. Ar gadiem, izvērtējot visus plusus un mīnusus, viņš pašlaik turpina sadarbību tikai ar “Lido” uzņēmumiem. Zelta laiks, protams, bija gadi, kad “Kurzeme GB” nēģus varēja baudīt zviedru galdā uz kompānijas “Tallink” un “Silja Line” prāmjiem maršrutos no Rīgas, Tallinas, Helsinkiem un Stokholmas blakus melnajiem un sarkanajiem ikriem. Lai ienāktu šajā tirgū, latviešu nēģu cepšanas tradīcijas bija jāpiemēro skandināvu garšas īpatnībām, un tam bijis nepieciešams gandrīz gads.

Iecienīta tirdzniecības vieta ir Rīgas Centrāltirgus. Tā Zivju paviljona administratore Vineta Kaļeiņikova (starp citu, diplomēta antīkās literatūras speciāliste!) atzīst, ka “Kurzeme GB” ir viens no viņas ilggadējākajiem sadarbības partneriem. Gundara uzņēmuma produkciju Rīgā var nopirkt arī Pļavnieku tirgū, viņš ar savu zivju busu ir klātesošs Reņģēdāju festivālā, Zvejnieksvētkos un Nēģu dienā Salacgrīvā, turklāt Salacas krastos ceptos apaļmutniekus var iegādāties tradicionālajos Nēģu svētkos Carnikavā. Tā ir veselīga konkurence!

SIA “Kurzeme GB” produkcija saņēmusi visaugstāko novērtējumu Zemkopības ministrijas konkursā “Lielais loms 2018” kategorijā “Gada uzņēmums zivju apstrādē”, te tapušie zivju izstrādājumi regulāri pārstāvēti arī starptautiskajā pārtikas, lauksaimniecības un dārzkopības izstādē “Zaļā nedēļa” Berlīnē.

Ir piektdienas vai sestdienas rīts. Pie kioska Salacgrīvas tirgū rinda. Un par to nevajadzētu brīnīties, jo G. Bendrāta ražoto zivju produkciju vietējie iedzīvotāji var iegādāties tikai divreiz nedēļā pilsētas tirgus dienās, tad pat mobilais zivju busiņš novietots Salacas kreisajā krastā, tuvāk veikaliem “Top” un “Maxima”. Starp pircējiem ir daudz igauņu, kuri nedēļas beigās apmeklē Salacgrīvu, lai izdevīgāk iepirktos.

Bieži vien ir arī svaigas reņģes (tās ir vispieprasītākās!), bet te blakus ceptiem nēģiem želejā ir arī kaut kas lētāks – kūpinātas un ceptas reņģes, ceptas reņģes marinādē vai tomātu mērcē, reņģu filejas garšvielu marinādē, cepta skumbrijas fileja želejā, mazsālīta skumbrijas fileja, kūpināts breksis vai jūras asaris, te var nopirkt arī kūpinātu zuti un foreļu ikru kārbiņu. Tā teikt – katram pēc viņa maciņa biezuma.

Tradicionālā cepto nēģu produkcija kārbiņās un kubuliņos.

Folkloras vācējiem uz tačiem vēl daudz darba

Nēģu zvejas prasmes tradicionāli tiek nodotas no paaudzes paaudzē, parasti gan starp tuviem radiniekiem. Zvejniekiem ir arī sava profesionālā valoda – īpaši izteicieni un nosaukumi darbarīkiem un taču elementiem. Dokumenti Latvijas Valsts vēstures arhīvā apstiprina, ka tači un tiem piederīgās no akmeņiem izbūvētās saliņas Salacā pie Vecsalacas muižas ir jau kopš 1690. gada.

Pētniece I. Vītola uzsver: “Šķita pārsteidzoši, cik nēģu zvejnieka arods ir unikāls un sens. Kā tas cauri laikiem ar nelielām izmaiņām un uzlabojumiem joprojām saglabājies un tiek praktizēts.

Ar smagu darbu naktīs, bieži sliktos laikapstākļos, ar tača sišanu upē katru gadu no jauna, ar zvejas paņēmieniem, kā nēģis tiek apmānīts, lai tas ielīstu murdā vai iekristu murdiņā – puņģī, ar arodam piemītošo valodu, vārdu krājumu.”

Vēl negaidīti bijis tas, ka nēģu zvejnieki nav vienota, uz sadarbību vērsta kopiena. Iespējams, tas dēļ sezonālā darba, kas nosaka katra zvejnieka iztiku visu gadu. Varbūt tieši tas liek nēģu zvejniekam nesadzīvot gan savā starpā, gan starp tačiem, tajā skaitā pat vienā. Mantojuma saglabāšanai tas ir risks, jo nēģu zvejas tālāknodošanai un popularizēšanai vajadzīga saliedēta, saskaņota, uz kopīgu mērķi vērsta rīcība un kopiena.

Nēģu zveja ar tačiem ir ļoti aizraujošs zvejas paņēmiens, kas saglabājies tikai Salacā un Svētupē. Agrāk nēģus te saukuši par zutiņiem. Tagad šo nosaukumu zina tikai vietējie, mūsdienas pazīstami “Salacgrīvas nēģi” un “Salacas nēģi”. Nēģu zvejā ar murdiem nēģi tajos iepeld paši, bet puņģos tos iemet straume.

Nēģu zvejnieki zina arī dažus nerakstītus likumus un ticējumus. Piemēram, dodoties uz taci, rokas nedrīkst turēt kabatās. Apaļmutnieku zveja ir veiksmes spēle, kurā rezultāts redzams no rīta, kad murds vai puņģis tiek celts augšā un loms ar ķērni, sauktu arī par ķēni, pār plecu tiek nests krastā. Naktī var noķert no 10 nēģiem līdz pat 1 tonnai. Salacā par optimālu uzskata aptuveni 100 kilogramus, bet Svētupē – aptuveni 50 kilogramus nēģu. Nēģu zvejnieku darba garozu veido neprognozējamie laikapstākļi, piemēram, zvejai nepiemērotie vēji. Šai zvejai der tikai rietumu, ziemeļrietumu un dienvidrietumu vējš.