15. jūnijā “Skroderdienas Silmačos” būs skatāmas VEF Kultūras pilī, 16. jūnijā – Ogres Kultūras centrā, 17. jūnijā – Saulkrastu brīvdabas estrādē, 19. jūnijā – Latgales vēstniecībā “Gors”, 20. jūnijā – Šlokenbekas muižas pagalmā, bet 21. jūnijā – Skrundas pilskalna estrādē.
Lomās Anna Klēvere (Antonija), Emīlija Plone (Tonija), Lauris Subatnieks (Dūdars), Eduards Johansons (Aleksis), Elīna Hanzena (Elīna), Uga Gundars (Kārlēns), Alise Danovska (Ieviņa), Rolands Beķeris (Rūdis), Emīls Kivlenieks (Joske), Samira Adgezalova (Zāra), Aldis Siliņš (Ābrams), Agnese Zeltiņa (Bebene), Sanda Dejus (Pindacīša), Ieva Pļavniece (Tomulīša), Kristians Kareļins (Pindaks). Režisors Gundars Silakaktiņš; kostīmi – Jurate Silakaktiņa, scenogrāfija – Ivars Noviks, horeogrāfija – Inga Krasovska, mūzika – Zane Dombrovska.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Viens no ekstrēmākajiem lēmumiem manā dzīvē bija pēc vairāk nekā desmit gadiem Latvijas Nacionālajā teātrī atteikties no stabila darba un gandrīz četrdesmit gadu vecumā doties studēt uz Igauniju angļu valodā. Tas bija liels solis nezināmajā, bet arī viens no vērtīgākajiem lēmumiem manā dzīvē.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem jūsudzīvē?
Tas bija pagājušā gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, kad pirmo reizi ieraudzīju mūsdienu deju lieluzvedumu “Kastaņa puslode” pilnā apjomā. Es biju radījusi šim iestudējumam mūziku, bet aiz tā stāvēja milzīgs komandas darbs – horeogrāfi, režisors, videomākslinieki un daudzi citi cilvēki. Ilgu laiku tas viss eksistēja atsevišķās daļās, bet tajā brīdī pirmo reizi satikās uz vienas lielas skatuves. Redzēt, kā tūkstošiem bērnu dejo pie manas mūzikas un kā viss kopā pārtop vienotā stāstā, bija ļoti emocionāli. Tas bija viens no retajiem brīžiem, kad no emocijām nespēju valdīt aizkustinājuma asaras.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Dzīve kopumā – sajūtas, cilvēki un skaņas. Tas, kā viss apkārt skan un vibrē, bieži kļūst par impulsu idejām. Man iedvesma nav viena konkrēta lieta, tā vairāk nāk no ikdienas pieredzes un brīžiem, kad kaut kas pēkšņi “atskan” un iedod ideju tālākam darbam.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Godīgi sakot, man nav ļoti klasisku veselīgo ieradumu, bet es apzināti veidoju līdzsvaru ikdienā, regulāri esot radošā vidē – skaņā, dabā vai darbā ar idejām. Tas man palīdz noturēt iekšējo līdzsvaru.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Tas, ka mēdzu aizrauties par traku. Ja kaut kas mani patiešām ieinteresē, es varu tajā ļoti dziļi ienirt, dažkārt pat aizmirstot par pārējo līdzsvaru. Tas vienlaikus ir arī mans resurss, bet man joprojām jāiemācās labāk noturēt balansu.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Godīgums pret sevi. Es esmu sapratusi, ka bez tā īsti nekas nevirzās uz priekšu. Ja cilvēks nav godīgs ar sevi, tad viss kaut kā apstājas vai aiziet nepareizā virzienā. Tā nav viegla lieta, un tas nav stāvoklis, kurā vienmēr izdodas būt, bet tas ir iekšējs kompass, kas man arvien vairāk kļūst svarīgs.
Filma, ko ieteiktu citiem?
Ir viena filma, kas man ir īpaši nozīmīga, – Paolo Sorrentino “Jaunība”. Tā savā ziņā kļuva par manu “dzīves jaunību” iedvesmas ziņā un lielā mērā iedvesmoja mana pirmā klaviermūzikas kompozīciju krājuma “Simple songs” radīšanā. Filmā skan skaņdarbs ar tādu pašu nosaukumu. Zinātāji droši vien sapratīs, par ko es runāju.
Kādu mūziku klausāties?
Šogad es esmu īpaši lutināta ar ļoti interesantu muzikālo saturu. Mana vasara lielā mērā paiet “Skaņu muižā 360”, kur notiek mākslinieku rezidences. Tur gandrīz katru dienu var piedzīvot dažādus skaņu eksperimentus un radošus procesus – ļoti daudz neparastu un aizraujošu ideju skaņu pasaulē, arī elektroniskā formā. Un paralēli tam ir arī daba, kas pati ir kā daļa no šī muzikālā fona, – putni vai varžu koris un vispār viss apkārtējais skaņu “orķestris”, kas iedvesmo.
Jūsu spontānākais, nepraktiskākais pirkums?
Mans spontānākais pirkums ir vanna uz lauvas kājām, lai gan vannas istaba vēl nemaz nav gatava. Tas bija viens no tiem mirkļiem, kad vienkārši redzi un saproti – jā, tas ir mans! –, bet loģika paliek otrajā plānā. Tagad vanna gaida savu īsto vietu, bet pati ideja par to man joprojām šķiet diezgan jautra.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Ja runājam par vietu, kur es gribētu dzīvot, man svarīgākais ir sajūta – miers un mīlestība. Vide, kurā ir drošība, siltums un cilvēcisks līdzsvars. Man nav obligāti viena konkrēta ģeogrāfiska vieta, bet drīzāk sajūta, ka apkārt ir harmonija un laba, dzīva enerģija.
