Šos darbus kopā ar kolēģu veikumu var skatīt izstādē “Kurzemes krāsas”, kas tapusi viņas darba 50 gadiem un arī pusapaļai jubilejai par godu. Tās atklāšanā Ausma viesus sagaidīja pašas darinātā suitu tautas tērpā, cildinot savu dzimto pusi un tajā radīto mantojumu, vienlaikus esot savas ģimenes un kolēģu vidū (arī viņu darbi skatāmi izstādē).

Dzimusi augusi Alsungā

– Esat dzimusi Alsungā, tātad nākat no suitiem?... 

– Esmu dzimusi un augusi toreizējā pilsētciematā Alsungā. Mamma Vēra nāca no Kuldīgas, tēvs Jēkabs Lauksargs bija suits. Latvijas laikā tēvs bija slakteris – šo profesiju bija izmācījies. Dzīve piecus gadus līdz karam bijusi ļoti laba, bet tad viss beidzies un sākušies grūti laiki. Taču vecāki izaudzināja trīs bērnus – Rihardu, Silviju un mani, jaunāko. Es piedzimu tēvam jau vecos gados – viņam bija 48... 

Mamma tolaik vairāk saimniekoja mājās, bet tēvs strādāja uz dzelzceļa – tad būvēja Rīgas-Liepājas dzelzceļu. Dzīve bija ļoti grūta – kad mamma gaidīja mani, no veciem gulšņiem tēvs uztaisīja māju, jo nekā cita nebija... 

– Jūsu uzvārdam ir saistība ar Tukuma Lauksargiem?

– Mans uzvārds ir cēlies no amata – līdzīgi kā mežsargs sargāja mežu, tā lauksargs sargāja barona zemes, tāpēc cilvēki ar šādu uzvārdu bija visos novados. Jaunībā man šis uzvārds ļoti nepatika un pat nezinu, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka nevienam citam tāda nebija, bet jaunībā jau gribas, lai esi vairāk līdzīgs citiem. Taču tur neko nevarēju mainīt... 

– Teicāt, ka turpat Alsungā mācījāties. Kas bija tas īpašais, ko tā iedeva? 

– Mācījos Alsungas vidusskolā, un tā iedeva draudzības uz mūžu. Pērn skolas sarkano ķieģeļu ēka nosvinēja 150. gadskārtu, un absolventiem bija iespēja satikties… Mēs ar klasesbiedriem arvien turamies kopā un katru gadu satiekamies, jo paliekam jau arvien mazāk. Starp citu, bijām četras draudzenes – Mirdza, Elga, Selga un es, kas aizgāja mācīties uz Latvijas Universitāti, bet ar savu labāko draudzeni Mirdzu visu dzīvi turējāmies kopā...

Vēl skola iedeva zināšanas – brīvību, ka varētu studēt šo un to… Biju pat domājusi par Fizkultūras institūtu, jo daudz sportoju un īpaši labi man veicās lēkšanas disciplīnās, bet – es nemācēju peldēt, ko savukārt prasīja institūtā. Mums īsti nebija, kur to darīt – lai arī tika uzpludināts Alsungas ezers, tam cauri tecēja upe, un ūdens bija auksts. Un tad 11. klasē atnāca ļoti jauka vēstures skolotāja Gunta, tikko beigusi augstskolu, un ar saviem interesantajiem stāstiem šajā mācību priekšmetā ieinteresēja.

Tā abas ar draudzeni Mirdzu izlēmām studēt vēsturi, taču tolaik augstskolās bija lieli konkursi, un mēs netikām klātienē.

Tad nu mācījāmies neklātienē un strādājām par palīgstrādniecēm būvbrigādē, jo mums vajadzēja daudz brīva laika, lai mācītos briesmīgo seno laiku vēsturi krievu valodā. Skolā mums bija laba krievu valodas skolotāja, bet Alsungā bija maz krievu, runāt nesanāca… 

Būvbrigādē būvējām ceļu remonta kantorim dzīvokļu māju. Sijājām granti, maisījām betonu, braucam ar traktoru uz Ziedlejas upīti pēc ūdens. Pēc otrā kursa dekāns mums atļāva mācīties klātienē no 2. kursa, tā kā studējām sešus gadus. Tovasar vēl izgājām arheoloģijas praksi Āraišos – trīs nedēļas strādājām saulē un svelmē, bet bija interesanti. Redzējām, kā atsedz kapu, kā uzieto zīmē un fotografē, redzējām atradumus – podziņas, saktiņas un arī īpašu monētu, ko atrada ekspedīcijā Riekstu kalnā.

Līdztekus mācībām augstskolā turpināju sportot – mums bija ļoti labs treneris Vilis Bernhards. Uz sporta manēžu Maskavas ielā braucu trenēties no Iļģuciema, kur bija kopmītnes, bet tolaik nekas nebija par grūtu, arī pusnaktī atgriezties mājās...

Tas īpašais Tukuma laiks 

– Un kur nonācāt pēc augstskolas?

– Pēc augstskolas bija sadale, un es izvēlējos savu Kuldīgas rajonu – Kabili, kur bija brīva vēsturnieka vieta. Bet tā kā mēnesi pēc augstskolas izlaiduma apprecējos un jau bija padomā pirmā meitiņa, tur nostrādāju tikai līdz pirmajam brīvlaikam novembrī. Piedzima Ieva. Un 1976. gada 1. aprīlī sāku strādāt Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci – iesēdos Paula Čimura krēslā. Muzejā jau strādāja mans vīrs Rihards, kuru muzeja direktors Rumba Elmārs bija ierunājis, kad viņš vēl mācījās augstskolas pēdējā kursā.

Tolaik pie muzeja tika atvērts pieminekļu aizsardzības sektors – visos rajonos bija šādas Kultūras ministrijas veidotas štata vietas. Vēlāk vīrs sāka strādāt Kultūras nodaļā pie Astrīdas Strazdiņas, lai ģimene dabūtu dzīvokli. Dzīvokli dabūjām, un tajā arī sagaidījām savus četrus bērnus – Ievu, Ilzi, Juri un Māru. 

– Kā visu varējāt pagūt – apvienot ģimeni ar darbu, aušanu?!

– Man bija labs vīrs un laba vīramāte, viņa ļoti palīdzēja. Nu jau visi bērni ir izauguši, visiem ir ģimenes un man ir 12 mazbērni. 

– Jūs vienu brīdi bijāt arī muzeja direktore.

– Jā, vienu gadu, kad Elmārs, kā mēs teicām, aizgāja dekrētā – rakstīja savu zinātnisko darbu. Pēc tam viņš devās darba gaitās uz Latvijas Zinātņu akadēmiju, bet muzeja direktora amatu ieņēma Aija Miezīte. 

– Pašai nebija domas par šo amatu? 

– Nebija gan.... 

– Tāpēc ka vairāk esat pētniece? Kā var lasīt rakstos, tolaik aktīvi iesaistījāties pilsētu un pagastu pētniecībā. 

– Es tiešām esmu pētniece. Mēs braucām ekspedīcijās – biju Sēmē, Irlavā, Lapmežciemā, pētījām vēsturi, iepazināmies ar cilvēkiem, mums tika dāvināti dažādi priekšmeti, kas nonāca muzeja krājumā. Staigājām arī pa Tukumu – vācām materiālus par dažādiem uzņēmumiem. Anita Rumbēna bija lielākais eksperts pilsētas vēsturē…

Gribu gan piebilst, ka muzejā atbilstoši nosaukumam māksla vienmēr gāja pa priekšu, bet aiz tās – novadpētniecība.

Taču liela vērtība bija arī krājums – strādājot aprakstīju tekstila kolekciju, un tolaik konsultējos ar audējām, lai šie apraksti būtu pareizi. Par lielu vērtību uzskatu tautas tērpu kolekciju, kas tapa par godu muzeja iepriekšējai jubilejai. 

Vērtīgais jāsargā...

– Kāpēc no Tukuma aizgājāt? 

– Tolaik mums jau bija četri bērni, dzīvojām divās istabās... Vīrs jau no 80. gadiem brauca uz darbu Jūrmalā, bet tad tur piedāvāja arī dzīvesvietu. Vēl divus gadus sabiju Tukumā, bet 1992. gadā sāku strādāt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde). 

– Jūrmalu esat no viena gala līdz otram izstaigājusi... 

– Esmu gan, bet atceros pirmos gadus, kad vajadzēja šo vietu kārtīgi iepazīt... Šo to zināju, bet ne daudz, tāpēc labi, ka inspekcijas kolēģes pastāstīja, kas kurā vietā atradies un atrodas, kur sākas Dzintari un kur beidzas Majori... Soli pa solim, un viss kļuva pazīstams.  

– Par inspekciju vienmēr ir bijis viedoklis, ka tā nevis vēsturisko objektu īpašniekus atbalsta, bet izvirza neizpildāmas prasības...  

– Es teiktu, ka laiks visu noliek savās vietās. Ir bijusi ļoti laba sadarbība ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas pēc tam saka – labi, ka ieklausījāmies... Manuprāt, pats galvenais, atjaunojot senu īpašumu, ir neizdarīt kaut ko pārsteidzīgu, pirms vēl zināmi pārvaldes izvirzītie noteikumi. Cilvēks nopērk īpašumu ar ēku, bet, izrādās, tā viņam ir par lielu vai par mazu, un tad sākas pašdarbība, nepārdomātas pārbūves, jaunbūves... Bet tu taču nepērc īpašumu kā kaķi maisā? Lai gan pieredze rāda, ka diemžēl arī tā notiek. 

Priecājos, ka Jūrmala ir bagāta ar īpašiem objektiem, ka ir izdevies tos nosargāt, bet arī izaicinājumu bijis daudz – ir bijuši tādi īpašnieki, kas ir darījuši pēc savām domām un kam kāds bija piekāpies…

Mūsu lielais bagātnieks Kargins uztaisīja sev veselu kvartālu, aizbūvēja šķērslīniju, bet... Pirms dažiem mēnešiem tika skaņota viņa lielās halles nojaukšana un, cik zināms, arī šķērslīniju attaisīs. Ir pagājuši nepilni 30 gadi, un mēs to piedzīvojam. 

Jā, ir bijušas domstarpības ar ēku īpašniekiem, bet mēs labi apzinājāmies, ka vēsturiskajā ēkā ir jādzīvo, tāpēc nevienam netiek liegts būvēt atbilstoši šodienas prasībām. 

– Vasarnīcas savulaik nebija paredzētas dzīvošanai visu gadu, tāpēc, kad laiki mainījās, tās bija jāpārbūvē… 

– Bet, paskatieties, tās arvien stāv kā erceni... Tikko nojauca ļoti smuku vasarnīcu, kas visus 36 gadus pēc neatkarības stāvēja pamesta. Situācija bija tāda, ka tai zemes gabalā bija arī padomjlaika būve, kuru bija paredzēts nojaukt, bija izstrādāts ļoti skaists projekts, bet celtnieki izdomāja, ka vispirms jātiek vaļā no vecās koka ēkas... Diemžēl. Protams, darbus apturēja, bet padarītais ir uz šo cilvēku sirdsapziņas. Notiek arī tā. 

– Jums ir arī grāmata par Jūrmalu “Jūrmala: daba un kultūras mantojums”. Esat vadījusi daudzas ekskursijas... 

– Grāmatai esmu līdzautore. Tā stāsta par Jūrmalas celtnēm, būvēm, vēsturi, ģeogrāfiju, iedzīvotājiem... Nu gan jau gadus sešus esmu pilnībā prom no darba, arī ekskursijas vairs nevadu un pilnībā sevi veltu aušanai.

– Jautājums par Tukumu. Tikai tagad nākas secināt, ka ne visas senās ēkas ir radušas vietu pieminekļu sarakstā... 

– Tur tā lieta, ka Tukuma pieminekļu sarakstā nekā nav, izņemot vēsturisko centru, Durbes pili un vēl dažas ēkas. Un klāt no jauna nekas nenāk, jo šajā sarakstā ir ļoti grūti kaut ko mainīt. 

– Kāpēc mums ir tik maz aizsargājamu ēku?

– Te jāatceras 90. gadi, kad šie vērtīgie objekti tika izvērtēti – bija izdalīti speciālisti, kas veidoja šo pieminekļu sarakstu. Cik zināms, Tukumā šis saraksts tā arī netika pabeigts – pilsētai ar to ļoti nepaveicās… Jūrmalā šāds saraksts uz 90. gadiem bija – Pētersons to bija izveidojis jau 80. gados, desmit gadus vēlāk šo to pamainīja, bet līdz ar to bija, ar ko strādāt. 

50 gadi stellēs

– Jūs esat bijusi blakus tām leģendārajām audējām, kas Tukumā aizsāka vispirms aušanas pulciņu, pēc tam – Audēju darbnīcu un Tautas lietišķās mākslas studiju “Durbe”. Tolaik vēl ilgi skaitījāties jaunā audēja...

– Jā, vēl ilgus gadus. Bet bija ļoti jauki strādāt blakus pieredzējušajām kolēģēm – varēju skatīties, mācīties un vienmēr pajautāt padomu. 

– Tā vēlme strādāt rokdarbus nāca no ģimenes?

– Tas bija gadījums. Protams, mamma adīja, vērpa, turklāt ļoti līdzeni, bet es vērpšanu nekad neiemācījos, tikai šķetināt. Interesanti – es zināju, ka viņa jaunībā ir strādājusi Vintelera tūka fabrikā Kuldīgā, bet nejauši atradu dokumentu, kurā rakstīts, ka viņa bijusi audēja…

Runājot par mani un aušanu – kā jau teicu, tas bija gadījums. Ar meitiņu ratos piebraukāju uz muzeju Dārza ielā, un reiz mākslas zinātniece Daiga Freimane, ejot pāri sētai pie audējām, teica: “Zini, man palika stellēs vairāk par metru tāds priekšauds paklājiņam, negribi noaust?!” Un tā es noaudu tādu melnu un sarkanu paklājiņu, kuru ieliku  dzīvoklī starp abām durvīm.

Tas bija mans pirmais audums. Un tā tas sākās.  Pamazām sadraudzējos ar sievām – Tautas lietišķās mākslas meistare Dzidra Erca bija liela autoritāte. Vienlaikus ar mani sāka aust skolotāja Aina Zvirbule, ap to pašu laiku arī Ainiņa Kāposta…

– No vienas puses tas ir vaļasprieks, no otras – nopietna profesija, pamatīgs darbs... 

– Tā ir. Mums par to ir raisījušās sarunas – it kā jau es tikai noskatos un daru pakaļ tam, kas jau ir izdomāts un grāmatās aprakstīts, bet citi iebilst, ka es darot kā māksliniece... Es nezinu. 

– Jums patīk pieturēties pie tradīcijām vai ļauties jaunradei? Un ko vislabprātāk aužat?

– Etnogrāfija man ir tuvāka. Protams, kaut ko uztaisu arī tādu, kas ir radošāks, bet principus ievēroju. Bet vislabāk aust man patīk segas, lakatus, galdautus. Visiem bērniem ir manis austās lielās gultas segas. 

– Jūsu darbi ir arī izstādēs novērtēti…

– Ir, ir, un ir jau gandarījums, kad no mazas bildītes ir izdevies kaut ko interesantu noaust un ka kāds to ir pamanījis un novērtējis. Tad ir gandarījums, jo ne jau vienmēr tu vari to darbu, ko esi noskatījis, apskatīt, bet ir svarīgi zināt proporcijas, cik joslu bijis segā, tāpēc to visu sanāk pašai izdomāt.

Ne velti saka, ka divus vienādus darbus jau neuztaisa, katra audēja kaut ko no sevis pieliek klāt.  

– Ir skaitīts, cik darbu tapis?

– To nevar atcerēties, kaut gan – kad strādāju, tas noausto darbu skaits nemaz nebija tik liels. Padomājiet, es te braucu 36 gadus, un visus šos gadus – šauj, min, sit… Bet tas jau patiesībā ir tas vienkāršākais – grūtākais ir izdomāt rakstu un sagatavoties aušanai. 

Suitu pūrs   

– Skatoties suitu tautas tērpus, kas ir pilnīgs pretstats latviski pelēkajiem, šķiet, ka jums patīk košas krāsas...

– Pilnīgi nē. Mēs ar draudzeni bijām ļoti atšķirīgas – man patika niansētie toņi, bet viņai – viss košais… Tautas tērps ir tautas tērps – tas ir citādāks. Tāpat kā suitu lakati – ir arī pelēkmelni, bet lielākā daļa – koši. Poļu pans bija šo košumu ienesis, un tā tas turpina dzīvot. 

– Un visi tie tērpu savādie nosaukumi… 

– Daudzus tie izbrīna. Reizēm svētdienās klausos erudīcijas spēli, kur tiek vaicāts, kas ir govkuņģis, zīdstrīpa, trakā drāna? Reti kurš zina, ka govkuņģis ir plecu lakats, kura faktūra atgādina govs kuņģi, zīdstrīpa – dižais lakats, bet trakā drāna – garena, sarkanrūtaina villaine… 

– Un tas tā iegājies jau no seniem laikiem?

– Tas ir atgriezies tikai tagad, 21. gadsimtā, un iedzīvojies. Ir izveidots Suitu mantojuma centrs, kuru vada Dace Martinova un kas izdevis vairākas grāmatas sērijā “Suitu novada mantojums”, ir krātuve, muzejā – ekspozīcija… Manā skolas laikā nekāda tāda nebija, tikai atceros vecās sieviņas, kas vēl 50. gados arī ikdienā staigāja sarkanajos brunčos un jaciņās. Patiesībā tas viss ir radies, balstoties milzīgā cilvēku entuziasmā un interesē par šī mantojuma saglabāšanu.

Mēdzu teikt, ka reizēm tik daudz ir atkarīgs no viena tāda jundītāja… Un, kā redzam, šo entuziastu paveiktais palīdz ikvienam audējam – atšķir grāmatu “Suit villdrāns” vai jaunāko “Suit deķ” un aud.

Tur ir norādīts tehniskais zīmējums, kur izskaitīti visi diedziņi, viss sīki un smalki aprakstīts...

Vajadzētu tāpat attīstīt jau pieminēto mūsu tautas tērpu kolekciju – to aprakstīt tehniski, lai audējas var strādāt.  

– Jūs izstādē rādāt gan segas un lakatus, gan arī suitu tautas tērpus. 

– Jā, bet visu jau nevaru parādīt, jo kaut ko jau velku arī mugurā. Tāpēc būs skatāmi brunči ar ņieburu un divas jaunavas villaines – mēlene, kas izšūta ar spirālītēm un piekariņiem, un baltā villaine, kas izšūta ar krāsainiem dzīpariem un celu apaudu ar bārkstiņām. Kā nesen izlasīju, tās nēsāja līdz 35 gadiem… Lai tā būtu! Pārējās villaines sievas vilkušas dažādos gadījumos.

Par brunčiem arī ir stāsts – tas patiesībā ir sarafāns, bet ņiebura daļu nerāda – jaciņu vajag virsū. Un ir pat četras galvassegas – sviedru lakats, sievas cepure, ragu lakats un lielais lakats, bet, protams, tās visas jau var nenēsāt vienlaikus. Kā savā grāmatā “Balandnieki” raksta Pēteris Upenieks, sievas kaimiņu mājā saspriež: “Rīt ies uz baznīcu, ko ta ņems līdzi? Kādu villaini? Garpraņu vai lielo melno…?” Lielo melno es savulaik saņēmu mantojumā no vecākiem. Tā ir pelēkmelna, liela taisnstūra villaine, kuru pārlocīja uz pusēm un lika virs jakas vai vamža, lai sargātos no lietus. Plēvju taču tolaik nebija… 

– Taisnība, ka suiti ir šerpi?

– Taisnība. Kā saka, tā ir! Protams ir labi, ja zini, kad sakāmo labāk paturēt pie sevis nekā visu izteikt… Ar laiku jau iemācās visu apdomāt, un vecumā jau tas skarbums mazinās. Tad jau visi nomierinās…